Diāna vienmēr sapņojusi par suni, savukārt viņas vīrs Konstantīns apsolījis, ka tad, kad ģimene pārvāksies no dzīvokļa uz privātmāju, varēs par to sākt domāt. Sieva turējusi vīru pie vārda.
"Tiklīdz mēs pārvācāmies uz māju, aprīļa beigas, maijs, tad es uzreiz sāku sarunas: "Tu man teici, kad būs māja, tad būs suns." Manā prātā bija – māja nozīmē suns. Tad es jau biju gatava pārvākties uz jebkuru māju, kur iespējams," stāstīja Diāna.
Viņa zinājusi, ka suns noteikti tiks adoptēts. Viņa bieži ziedo līdzekļus dzīvnieku glābējiem dažādās pasaules valstīs, tāpēc zina, ka ir ļoti daudz suņu un kaķu, kas meklē savas mājas.
Galvenais – atrast savu suni, kuru ieraugot, uzreiz ir skaidrs, ka tas ir tavs. Izlasot ziņu par Bleku, Diāna saprata, ka tas ir viņas suns.
"Viņš bija ļoti sliktā stāvoklī. Bija gandrīz vai pusakls, bez spalvām, viss ērcēs. Ļoti, ļoti tievs. Neviens nezināja, vai viņš dzīvos vai nedzīvos. Es jau tad īstenībā padomāju, ka – viss, tas ir mans suns," stāsta Diāna.
Sākumā Diāna nav pamanījusi, ka Bleks ir no tālās un starptautiski neatzītās Abhāzijas, kur cilvēki ar nevajadzīgajiem dzīvniekiem rīkojas īpaši nežēlīgi. Bleka mammai bija piedzimuši ļoti daudz kucēnu.
"Tajā valstī, no kurienes mēs viņu atvedām, tur ir pieņemts dzīvniekus nošaut, ja viņi traucē. Māti un pārējos kucēnus, cik saprotu, nošāva, un viņš kaut kā pagadījās ne tur, vai nu aizskrēja un aizgāja klaiņot kaut kur pie jūras. Ilgi klaiņoja. Tur viņu atrada viena sieviete, kura ielika postu [sociālajos tīklos] par to, ka pamēģināsim izglābt," stāsta saimniece.
Pārvest suni no citas, diezgan tālas valsts nav viegli. Sunim ir jāsaņem potes, jāiztur karantīna, jāreģistrē katrā valstī, kā arī tas ir dārgs process. Tomēr, ja ir vēlēšanās, viss ir izdarāms.
Suns, tāpat kā bērns, ir jāmāca un jāaudzina. Tas ir liels darbs un laika ieguldījums, īpaši, ja līdzšinējā suņa dzīve bijusi ļoti skarba un traumējoša.
"Kad gājām pastaigā vai uz ielas redzēja vīriešus, vai uz ielas kāds brauca ar riteni, vai kaut kāds priekšmets kustējās, tad viņš sāka riet, sāka mesties [virsū]," skaidroja Bleka saimniece.
"Kad tu trenē suni – tā nav tikai suņa trenēšana. Tev arī pašam jātrenējas, teiksim tā. Tev ir pašam jāsaprot visa tā secība, lai nekļūdītos. Jo, ja tu kļūdies pats, suns īsti nevar saprast, ko no viņa grib," viņa piebilda.
Bleks un Konstantīns jau ilgstoši mācās kinologa Artūra Bitenieka vadībā. Speciālists atzina, ka darbs ar pieaugušiem suņiem nav no vieglajiem.
"Viņš bija bailīgs, viņš rēja uz vīriešiem, suņiem. Viņš negribēja vispār strādāt. Mums vajadzēja viņu iemācīt tieši paklausību," skaidroja saimnieks.
Blekam ir paveicies, jo ģimenē tiek ļoti lutināts. Abi saimnieki ir pārliecināti, ka suns noteikti novērtē, ka viņam dzīvē ir neticami paveicies.
"Tā, kā viņš izrāda mīlestību, – tā mīlestību neizrāda neviens. Viņš bučojas, viņš apķeras, tagad drusku kautrējas, bet viņš smaida, kad mēs nākam mājās. Lien, laiza visu laiku mani. Grib, lai es viņu lutinu. Viņam visu laiku vajag uzmanību, lai viņš nepaliek viens," skaidro Diāna.
Konstantīns jau gandrīz ir akceptējis Diānas domu, ka viņi adoptēs vēl vienu suni. Tā noteikti būs meitene, ko pārvedīs no tās pašas suņu glābējas, pateicoties kurai tagad ģimenē ir Bleks.
"Tad noteikti man būs suns atkal no turienes, jo tik mīļu, tik dzīvespriecīgu, tik foršu suni ir ļoti grūti atrast," stāstīja Diāna.
