Šeit nepīpē!
Pirmie oficiālie ugunsgrēku apkarošanas noteikumi Rīgā nāca klajā 1830. gadā.
Tie stingri aizliedza vakarā un naktī staigāt ar degošu sveci pa pagrabiem, kūtīm, noliktavām, veikaliem un it īpaši – pa jumta telpām. Pat ar degošu pīpi vai cigāru nedrīkstēja atrasties uz ielas vai sētas laukumā.
Pastāvēja īpaši priekšraksti par karstu ogļu un pelnu novietošanu. Veikalos, bodītēs, uz ielām un laukumiem, lai sildītos, nedrīkstēja izmantot traukus ar kvēlojošām oglēm.
Noteikumu neievērotājus vai pārkāpējus bargi sodīja, neraugoties uz tīšu vai netīšu rīcību. Ja vainīgajam bija īpašums, tad piesprieda sodu 25 rubļu apmērā. Nemantīgajiem to aizstāja ar divu nedēļu cietumsodu vai smagu miesas sodu.
Katra pilsētnieka svēts pienākums
Lai savlaicīgi iesaistītos īpašuma glābšanā, Rīgas priekšpilsētās pie katra nama bija jāizrok dziļa aka, tai līdzās jānovieto muca un pāris noderīgu spaiņu.
Rīgas iekšpilsētā 1823. gadā ikvienam namīpašniekam, kura ēkā bija izcēlies ugunsgrēks, bija nekavējoties jāizsauc palīdzība. Dienā par to nekavējoties bija jāziņo nama iedzīvotājiem un garāmgājējiem, bet naktī jāsteidzas pie tuvākā naktssarga, kurš ar tarkšķi izziņoja ugunsgrēku savā iecirknī.
“Kad izcēlās ugunsgrēks, Rīgas rātsnama tornī parādījās no vienas līdz četrām sarkanām bumbām, kas vēstīja, kurā priekšpilsētā notikusi ugunsnelaime. Arī baznīcu zvani zvanīja. Skanēja trauksmes tarkšķi – pie dēļiem piestiprinātas metāla līstes, kas, ar rokturi griežot, radīja skaņas,” stāstīja Hincenberga.
Tolaik ugunsdzēsēju mašīnas nebija aprīkotas ar bākugunīm un sirēnām kā mūsdienās. Sākumā pie zirga vilktiem ratiem piekāra zvanus, lai nakts laikā visi pilsētas iedzīvotāji ātri pamostos, jo katra pilsētnieka pienākums bija piedalīties ugunsgrēka dzēšanā – katram bija savi pienākumi jau no viduslaikiem.
Pirmā pilsētas ugunsdzēsēju komanda tika nodibināta Daugavpilī 1845. gadā, bet 1864. gada nogalē brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrību izveidoja Rīgā, gadu vēlāk – Jelgavā, turpmākajos gados – arī citās Latvijas pilsētās dibinājās brīvprātīgo ugunsdzēsēju formējumi.
Slapju ūsu filtrs
Ugunsdzēsēju ķiveres senāk tika izgatavotas no ādas vai metāla, un to augšdaļā bija paaugstinājums, kas atgādināja seksti. Tās mērķis bija pasargāt no trieciena.
Kad ugunsdzēsēji devās dūmos, viņi vilka arī maskas.
Pagājušā gadsimta sākumā ķiveres un maskas no metāla un ādas izgatavoja Liepājā. Priekšā bija stikliņš, lai varētu redzēt. Mutes vietā – atvere metālā, kam piestiprināta gumijota, rievota šļūtene, kas savienojās ar tādām kā plēšām, ar ko padeva svaigu gaisu elpošanai – to pumpēja otrs ugunsdzēsējs. Senās fotogrāfijās var redzēt, ka šī ierīce bija neērta kaut vai tādēļ vien, ka savienojošā šļūtene nebija garāka par 2–3 metriem.
“Kad vēl nebija gāzmasku, ugunsdzēsēji sejai uzklāja samitrinātu auduma gabalu vai saslapināja ūsas un ielika nāsīs, lai dūmos būtu vieglāk elpot,” negaidītāko atklāja muzeja speciāliste. Protams, nereti ūsas aizdegās, taču to neņēma vērā – tās tomēr bija dabisks filtrs.
Vēl viens ugunsdzēsēju aprīkojuma elements bija ap vidu apjozta ādas josta, pie kuras piestiprināts cirvītis, lai izsistu logu, izlauztu durvis un iekļūtu piedūmotajā telpā.
Šādus cirvīšus, tikai bagātīgi izrotātus un ar asmenī iegravētiem ornamentiem un ziedu rakstiem, ugunsdzēsējiem parasti dāvāja apaļās darba jubilejās.
Revolucionārais ūdenssūknis par ziedojumiem
Par saziedotajiem līdzekļiem 1865. gadā jaundibinātā Rīgas Ugunsdzēsēju biedrība iegādājās vācu inženiera Karla Meca projektēto rokas ūdenssūkni, ko darbināja četri vīri.
“Meistars atbrauca uz Rīgu ar savu izgudrojumu un parādīja, kā norit dzēšanas darbi. Izmēģinājumi notika divas nedēļas,” pastāstīja Hincenberga. Vēlāk tādi sūkņi parādījās arī citviet Latvijā. Ar to varēja izpumpēt 150 litrus ūdens minūtē!
Karls Mecs bija mehāniķis, kurš vēlāk dibināja rūpnīcu, lai ražotu ugunsaizsardzības aprīkojumu. Sākotnēji viņš projektēja un būvēja sūkņu sistēmas, kas tajā laikā tika uzskatītas par revolucionārām novitātēm.
Pirmais mākslīgās elpināšanas aparāts Liepājā
Uz nelaimes vietu ugunsdzēsēji ņēma arī medicīnisko aprīkojumu, tajā skaitā – mākslīgās elpināšanas aparātu jeb pulmatoru.
“Ja kāds bija saindējies ar dūmiem un gāzēm, tad pieslēdza pie mākslīgās elpināšanas ierīces, kas bija izgatavota Vācijā. To izmantoja Liepājas ugunsdzēsēji, turklāt viņi bija ļoti aktīvi un pat izveidoja savu sanitāro nodaļu, kas sniedza pirmo palīdzību nolaimē nokļuvušajiem,” atklāja Hincenberga. Vēlāk sanitārs vai ārsts bija jau katrā ugunsdzēsēju vienībā.
