Likuma pirmais pants noteica:
“Par Latvijas valsts pilsoni skaitās ikkatrs agrākās Krievijas valsts pavalstnieks, bez tautības un ticības izšķirības, kurš dzīvo Latvijas robežās, ir cēlies no Latvijas robežās ietilpstošiem apgabaliem, vai uz Krievijas likumu pamata bija jau pirms 1. augusta 1914. g. piederīgs pie šiem apgabaliem un nav līdz šī likuma izsludināšanas dienai pārgājis citā pavalstniecībā.”
Saskaņā ar otro pantu tiesības uz pilsonību saglabāja arī visi tie, kas īslaicīgi atradās ārpus jaunās valsts robežām. Viņiem tika dots gads, lai atgrieztos Latvijā vai arī pilsonības reģistrācijai savā atrašanās valstī.
Trešais pants nosaka ceļu uz pilsonību tiem Latvijas iedzīvotājiem un viņu pēctečiem, kuri pastāvīgi dzīvo ārzemēs, kā arī cilvēkiem, kuru saknes nav Latvijā un kuri pārcēlušies uz Latviju pēc 1914. gada 1. augusta (Pirmā pasaules kara sākuma). Viņi varēja iesniegt lūgumu iekšlietu ministram, kurš pēc tam šo dokumentu ar savu rekomendāciju nosūtīja izskatīšanai valdībā, kura arī lēma par pilsonības piešķiršanu.
Likums arī atrunāja ārzemnieku naturalizācijas normas un pilsonības piešķiršanu par īpašiem nopelniem, kā arī atrunāja nepieciešamību jaunajiem pilsoņiem dot zvērestu.
Likuma projekts tika izstrādāts kopš pavasara, un gandrīz gala veidolu ieguva 1919. gada 14. augusta Tautas padomes sēdē, kuru vadīja nākamais Latvijas prezidents Jānis Čakste. Sēdē piedalījās 82 Padomes pārstāvji no 102, kā liecina stenogramma, kas publicēta oficiālajā “Valdības Vēstnesī” 26. augustā.
Gala variantā dokuments tika pieņemts 1919. gada 23. augustā, publicēts “Valdības Vēstnesī” un stājās spēkā 1919. gada 5. septembrī. Svinīgā zvēresta teksts tika publicēts 1919. gada 2. oktobrī.
Svētdien, 25. augustā, LSM.lv publicēs interviju ar Valsts prezidenta padomnieku tiesību politikas jautājumos Jāni Plepu par to, kā toreizējais Latvijas pilsonības likums kļuva par vienu no liberālākajām pasaulē, kā arī par to, kāpēc vēlāk parādījās atsevišķas normas latviešiem, līviem un viņu pēctečiem, un kā risināja “bezpilsonības problēmas” tajos laikos un vai Latvija varēja iztikt bez nepilsoņu statusa 1991. gadā.
