1919. gada decembris Latvijā
1919. gada decembris Latvijā bija īss atelpas brīdis starp Pāvela Bermonta armijas sakaušanu un padzīšanu no Kurzemes un Zemgales un uzbrukuma sākumu Latgalē pret Krievijas Sarkano armiju. Desmitiem tūkstoši karavīru tika pārvietoti no Latvijas rietumiem uz austrumiem, ritēja diplomātiskas sarunas ar Poliju par militāras savienības noslēgšanu, bet Latvijas drošības iestādes uzsāka niknu cīņu pret komunistisko pagrīdi.
Komunisti, kuri bija nocietinājušies Latgalē, labi saprata, ka drīzumā gaidāms Latvijas armijas uzbrukums. Tādēļ viņi darīja visu iespējamo, lai sētu haosu ienaidnieka karaspēkā, dezorganizētu tā aizmuguri, ievāktu izlūkinformāciju un kūdītu karavīrus. Latvijas armijas rindās tika iefiltrēti spiegi un provokatori. Vairākas Latvijas armijas apakšvienības tik tiešām atteicās doties uz fronti, piemēram, 10. Aizputes kājnieku pulka rota un 5. Cēsu kājnieku pulka 5. rotas vads.
Tāpat aktīvi turpinājās tā saukto “sarkano pastnieku” darbība. Tie bija nelieli komunistu pulciņi, kuri šķērsoja frontes līniju, lai nodotu ziņas un izlūkinformāciju Sarkanajai armijai un uzturētu sakarus ar komunistisko pagrīdi Latvijas armijas aizmugurē.
Padomju partizānu darbība Vidzemē
Vidzemē jau no 1919. gada vasaras aktīvi darbojās padomju kaujinieku grupas, kuras padomju laikā sauca par “sarkanajiem partizāniem”, bet Latvijas varasiestādes – par “bandām” un “teroristiem”. Pavisam Vidzemē no Latgales tika iesūtītas aptuveni 20 kaujinieku grupas, katra 15–30 cilvēku sastāvā. Tās bija labi bruņotas, parasti sastāvēja no attiecīgā rajona bijušajiem partijas un padomju iestāžu aktīvistiem; bieži vien to sastāvā bija sievietes un jaunieši, pat bērni, kurus izmantoja kā ziņnešus un izlūkus.
1919. gada augustā Latvijas prese gandrīz katru dienu ziņoja par šo kaujinieku uzbrukumiem.
Viņi uzbruka atsevišķiem karavīriem vai Latvijas armijas patruļām, apšaudīja vilcienus, bojāja telefona līnijas, nogalināja mežsargus un bagātos saimniekus, terorizējot civiliedzīvotājus.
Septembrī partizānu karš kļuva vēl vērienīgāks. Latvijas armijas aizmugures vienības uzsāka plašu pretpartizānu operāciju Smiltenes apkārtnes mežos, bet padomju kaujinieki naktī no 10. uz 11. septembri īstenoja savu plašāko operāciju, apvienojot piecu grupu spēkus un uzbrūkot Cesvaines stacijai. Pavisam tajā piedalījās 81 cilvēks. Viņi aplenca staciju, piespieda no tās iznākt tur atrodošos cilvēkus un uz vietas nošāva stacijas komandantu. Astoņus Latvijas armijas karavīrus, kuri mēģināja noslēpties kartupeļu laukā, kaujinieki atrada, sagūstīja un vēlāk arī nogalināja.
Kocēnu konference
Tāds bija fons, uz kura norisinājās dramatiskie notikumi Valmierā 1919. gada pašās beigās. 13. decembrī Valmieras komunisti slepenā apspriedē nolēma sasaukt vietējās partijas organizācijas konferenci. Tā notika jau nākamajā dienā – 14. decembrī Valmieras tuvumā Kocēnu, tolaik Kokmuižas, kapsētā. Uz nelegālo sanāksmi pavisam ieradās 29 dalībnieki.
Aculiecinieka stāsts:
“Ziemas pēcpusdiena. Stāvu uz celiņa, kas ved no otras puses kapsētā. Parole: “Ko šodien raks?” Atbilde: “Zālīti!” – Nāk kā kurais; pulciņos un pa vienam. Pēc stundas visi sanākuši, trūkst tikai Krauklis. Tā kā vakars vēl tālu, tad nolemj pagaidīt. Ļaudis sametušies kapsētas šķūnī savestā sienā, klusi spriež par gaidāmo sapulci. Gaidīšana ilgst garumā un biedrs Āmurs, kurš ir Latvijas nacionālās armijas unifromā, liek priekšā sapulci sākt, kam piekrīt Centrālās komitejas priekšstāvis no Rīgas Kalniņš-Ziedonis. Visi saiet šķūnī, palieku es viens uz ceļa, gaidīt Kraukli.
Ziemas saulainā diena velkas ārkārtīgi gari. Lēni soļoju celiņa garumu, klusi dūdodams rītdienas uzdevumus skolai. Klausos… Pagriežu galvu un klausos – Kā krūmi brikš? – Tas vējš! … Nē, tomēr labāk pabrīdināt un pagriezies – gribu sākt svilpot biedinājuma signālu - “Kur tu teci gailīti manu.” Nepaspēju… No krūmiem urbjas manī divi šauteņu stobri… Balss: “Nekustaties, nekliegt!”
Lēni kapsētai tuvojas kareivju ķēde, šautenes gatavas šaušanai. Čukstot skan komanda: “Klusu! Uzmanīgāki! – Uzmanīgāk!” Redzu, ka mēs esam aplenkti; kareivju ķēdes tuvojas no visām pusēm. Kāds sagrābj mani un velk uz lielceļu. Kā apgāzta bļoda manā priekšā guļ kapsēta: redzu visu, visu, kā uz delnas.
Ķēde lēni tuvojas kapsētas šķūnim. Pēkšņi tornī troksnis – nervozs čauksts. Kareivji notupās, mērķē… Norīb zalve, viena, otra trešā un tā bez gala.”
Valmieras policistiem un vietējā garnizona karavīriem izdevās apcietināt visus 29 sanākušos cilvēkus. Pēc nedēļu ilgās izmeklēšanas Valmieras lauka kara tiesa piecu Latvijas armijas virsnieku sastāvā pasludināja savu lēmumu – 11 cilvēkiem tā piesprieda nāvessodu, divi viņu nepilngadības dēļ tika tūlīt atbrīvoti, septiņiem piesprieda vienu gadu cietumā, bet, ievērojot vainu mīkstinošus apstākļus, arī atbrīvoja, bet astoņus apcietinātos sodīja ar ieslodzīšanu pārmācīšanas namā uz četriem gadiem.
No šiem astoņiem daļa 1920. gadā tika izraidīta uz Padomju Krieviju, kur četri no viņiem vēlāk gāja bojā Staļina represiju laikā.
Latvijas varas iestādēm Valmieras operācija bija viena no sekmīgākajām to cīņā pret komunistisko pagrīdi. Kocēnu kapsētā bija izdevies sagūstīt vienu no tā laika latviešu komunistu līderiem – 34 gadus veco ilggadējo partijas darbinieku un Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas locekli Jāni Ozolu ar segvārdu “Ziedonis”. Viņa dzīvoklī Rīgā tūdaļ tika ierīkots slēpnis, kurā iekrita vēl kādi desmit komunisti.
Kocēnu kapsētā notvēra arī bijušo Bauskas apriņķa revolucionārā tribunāla priekšsēdētāju, vien 19 gadus veco Kārli Leinertu ar segvārdu “Āmurs”, kurš vasarā nelegāli bija šķērsojis fronti un organizēja nelegālo partijas darbu Valmierā. Kristīne Krieviņa ar segvārdu “Ģēģere” bija Rūjienas komjauniete, kura 1919. gada sākumā bija iestājusies Valmieras brīvprātīgo bataljonā un Padomju Latvijas armijas sastāvā bija karojusi pret Igaunijas armiju. Vasarā viņa ar savu vienību atkāpās uz Latgali, bet, pēc partijas biedru izteikumiem, viņai tur bijis garlaicīgi. Tādēļ jauniete piekrita kļūt par partizāni un kā aģente-kurjere tika nosūtīta uz Vidzemi.
Mīti par Valmieras komjauniešiem
Ar Valmieras komjauniešiem ir saistīti vairāki mīti, kas tika izplatīti padomju laikā. Pirmkārt, tikai četri no uz nāvi notiesātajiem bija valmierieši. Pārējie nāca no visdažādākajām vietām – Priekules, Rīgas, Rūjienas un citām vietām. No nogalinātajiem tikai viena bija skolniece – Johanna Daņiļeviča. Viņa bija arī vienīgā nepilngadīgā mūsdienu izpratnē. Tolaik gan pilngadību skaitīja no 21 gada, un veseli pieci Kocēnos arestētie bija jaunāki par šo vecumu. Padomju laikā aizturētos mēdza dēvēt par nevainīgiem upuriem vai nepatiesi apsūdzētiem.
Bez jau minētajiem komunistiem un padomju kaujiniekiem Jāņa Ozola, Kārļa Leinerta un Kristīnes Krieviņas vēl trīs jaunieši bija iefiltrējušies Latvijas varas struktūrās un tādēļ varēja tikt uzskatītas par nodevējiem vai ļoti bīstamām personām.
Sevišķi tas attiecās uz Eduardu Kalniņu ar segvārdiem “Dzelksnis” un “Ķencis”, kā arī Jāni Tauriņu ar segvārdu “Čaris”, kuri strādāja Vidzemes–Latgales gūstekņu nometnē jeb kā padomju laikā to dēvēja – Valmieras koncentrācijas nometnē. Šeit tika ievietoti Sarkanās armijas un arī Bermonta karaspēka gūstekņi. Decembrī Valmieras nometnē atradās vairāk nekā divsimt karagūstekņu, kuri tika turēti aizdomās par simpātijām pret komunismu. Pārējie jau oktobra sākumā bija nosūtīti cīņai pret bermontiešiem uz Rīgu.
Valmieras komunisti un komjaunieši tika turēti aizdomās, ka viņi gatavo gūstekņu bēgšanu vai pat plāno bruņotu operāciju pret Latvijas varasiestādēm, kurā Valmieras nometnē ieslodzīto izmantošanai varēja būt svarīga loma. Līdz ar to “Dzelksni” un “Čari” varēja uzskatīt par ārkārtīgi bīstamiem.
Pretrunīgais spriedums
Lauka kara tiesas spriedumā visdiskutablākā bija četru jaunu sieviešu – Martas Āboltiņas, Karlīnas Soldavas, Alvīnes Sermules un jau minētās Johannas Daņiļevičas,– notiesāšana uz nāvi. Viņas gan aktīvi atbalstīja padomju pagrīdniekus un piedalījās viņu sapulcēs, tomēr viņu dalību šajā kustībā, šķiet, drīzāk noteica piedzīvojumu kāre, romantiskas jūtas vai ģimenes ietekme. Droši vien, ja lauka kara tiesa būtu notikusi citviet vai citā laikā, viņām nāvessods tiktu aizstāts ar katorgu, kā to tolaik bieži mēdza praktizēt attiecībā pret smagos noziegumos apsūdzētām sievietēm.
Tas bija viens no galvenajiem aspektiem, pret kuru protestēja Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija, iesniedzot interpelāciju Latvijas Tautas padomē.
Tika apspriesta arī notikušās lauka kara tiesas likumība un iespējamā arestēto spīdzināšana. Latvijas parlamentā Valmieras notikumi tika plaši apspriesti, izveidota izmeklēšanas komisija, un paskaidrojumus sniedza arī amatpersonas. Tomēr nekādi vērā ņemami pārkāpumi netika konstatēti un iespējams, ka sociāldemokrātu aktivitātes galvenokārt bija saistītas ar gaidāmajām Latvijas Satversmes sapulces vēlēšanām.
11 komunistu un komjauniešu nošaušana Karātavu kalniņā Valmierā izraisīja plašu sabiedrisko rezonansi. Tam bija vairāki iemesli. Pirmkārt, šis bija masveidīgākais Latvijas Pagaidu valdības iestāžu īstenotais nāvessods vēsturē. Nesen piedzīvotās “sarkanā” un “baltā” terora šausmas, kad masveidu nāvessodos vienlaikus nogalināto skaits dažkārt tuvojās pat simt cilvēkiem, neapšaubāmi atstāja traumējošu ietekmi. Valmiera, kurā komunisti atkāpšanās laikā cietumā nogalināja vairākus desmitus ieslodzīto, nebija izņēmums. Ikvienam bija skaidrs, ka nedēļas laikā nav iespējams pilnībā un detalizēti izmeklēt tik nopietnas apsūdzības.
Otrkārt, Valmiera atradās dziļā frontes aizmugurē, un daudziem pēkšņā Valmieras komunistiskās pagrīdes atmaskošana, masu aresti un nāvessodi šķita šokējoši. Tomēr jāatceras, ka visā Latvijā tolaik bija izsludināts karastāvoklis un, lai cik ļoti cilvēki ilgojās pēc miera laika dzīves, Latvija turpināja karot pret Padomju Krieviju.
Treškārt, nāvessoda izpilde notika pašā Ziemassvētku priekšvakarā – 22. decembrī, kas daudziem varēja šķist pilnīgi nepieņemami.
Visbeidzot, nogalināto vidū lielākā daļa bija sievietes. Protams, 1919. gads bija radījis biedējošo “plintnieces” – bruņotas un nežēlīgas komunistes tēlu, un ne padomju, ne vācu varas savās politiskajās represijās nesaudzēja sievietes. Tomēr Latvijas Republikai, kura deklarēja sevi par demokrātisku un tiesisku valsti, bija jāpiemēro augstākas prasības.
Nošauto pārbedīšana
Nogalinātie komunisti un komjaunieši tika aprakti turpat netālu no nāvessoda izpildes vietas – Karātavu kalniņā. Viņi tika apglabāti bez zārkiem, un viņu kapavietas iežogoja dzeloņstieples. Tikai 1920. gada jūlija beigās varas iestādes atļāva nogalinātos pārbedīt, un šis notikums no jauna saviļņoja valmieriešus.
Nošauto izrakšana un iezārkošana notika 24. jūlija vakarā, bet pārbedīšana turpat Karātavu kalniņā 25. jūlija rītā. Uz šo notikumu bija sapulcējies liels ļaužu pūlis. Daļa no viņiem, kopskaitā ap 200 cilvēku, izlauzās cauri karavīru un policijas posteņiem, nesot divus lielus vainagus ar sarkanām lentēm. Katru vainagu nesa divas sievietes. Karavīri un policisti tika lamāti, un vēlākā ziņojumā tika teikts, ka pūlis “ir bijis stipri uzbudināts”. Bija ieradies arī fotogrāfs, kurš pretēji saņemtajiem norādījumiem fotografēja ne tikai radiniekus, bet arī sanākušo pūli. Zārku aprakšanas laikā cilvēki dziedāja revolucionāras dziesmas.
No Valmieras apriņķa priekšnieka ziņojuma Iekšlietu ministrijai:
„Beigās dažas sievietes histērijā kliegdamas norādījušas, ka šie apraktie līķi esot slepkavu un bendes darbs un dažu atsevišķu personu saucieni bijuši apvainojoši priekš valdības un tās ierēdņiem. Uz kapa nolikti divi lieli vainagi ar lentēm, uz vienas ir uzraksts: “Slava kritušiem, lāsts slepkavām. 11 Valmierā nokauto komunistu piemiņai. Latvijas Komunistiskās partijas centrālkomiteja”. Un uz otras: “Bet rokām nebūs gurt, nedz kājām stingt un šķēpam mestam nebūs greizi iet. Un smieties nebūs tiem, kas nodeva. Mēs vilksim robežas, kas ļaunu šķir. Lai brāļi ceļamies uz atriebšanos pret visiem, kas mūs kāvuši un kauj. Tie, kas neaizmirst.”
Pie vainaga nolikšanas tika no Annas Āboltiņas turēta īsa runa, sastāvoša no dažiem teikumiem, kura bija apvainojoša priekš valdības un tās ierēdņiem, bet uz pilsētas policijas priekšnieka pieprasījumu runa tika pārtraukta. Pērkona negaisam uznākot, daļa no apbedīšanas dalībniekiem devušies uz mājām, bet pārējos policijas ierēdņi izklīdinājuši, paņemdami no kapa augšā minētās lentes kā lietišķos pierādījumus.”
Pēc negaisa izklīdinātā pasākuma noslēguma policija atņēma fotogrāfam Osim viņa izdarītos uzņēmumus un lika parakstīties par attēlu neizplatīšanu. Turpmākos divus gadus decembra beigās priedēs pie Karātavu kalniņa nezināmas personas izkāra sarkanus karogus. Nespējot notvert vaininiekus, 1922. gadā visas priedes kalniņa tuvumā tika nozāģētas. Tomēr atmiņas par baiso, bet vienlaikus pretrunīgo simt gadus seno notikumu turpināja un turpina dzīvot.
Raksts LSM.lv pirmoreiz publicēts 2019. gada 11. decembrī.
