Līdz ar 14. gadsimta sākumu ziemeļu puslodē iestājās tā dēvētais mazais ledus laikmets. Gada vidējā temperatūra nokritās par nepilnu Celsija grādu, ko klimatologi vērtē kā mērenu temperatūras pazemināšanos, tomēr dažus reģionus klimata izmaiņas skāra visai būtiski.
Viens no šādiem reģioniem bija Ziemeļfrīzija – Ziemeļjūras piekrastes zemes Jitlandes pussalas dienvidu galā. Salīdzinot 13. un 17. gadsimta kartes, jāsecina, ka jūra šeit atņēmusi sauszemei simtiem kvadrātkilometru. Rakstītie avoti saglabājuši ziņas par vairākām sevišķi postošām vētrām, kuru laikā zem ūdens pazuduši lauki, ciemi un veselas pilsētas. Pēdējā lielākā ūdensnelaime piemeklēja ziemeļfrīzu zemes 1634. gada 11. oktobra naktī.
Tā ka vien pāris dienas šķir šo datumu no Svētā Burharda dienas, katastrofa ieguvusi Buharddienas plūdu nosaukumu.
Gadsimtiem ilgi frīzi, kuri apdzīvo šos krastus, apņēmīgi cīnījušies ar Ziemeļjūras uzbrukumiem. Piekrastē tikusi izveidota grandioza aizsargdambju sistēma, kam bija jāpasargā lauki, ganības un mājas no uzbrūkošajiem viļņiem. Diemžēl 17. gadsimta pirmajās desmitgadēs Ziemeļfrīzijas piekrastes zemes bija piedzīvojušas dažādas likstas, kuras mazināja iedzīvotāju skaitu, laupot dambju atjaunošanai nepieciešamās darbarokas.
1603. gadā šeit bija plosījusies mēra epidēmija, savukārt 1618. gadā izcēlās Trīsdesmitgadu karš, kura laikā šejienieši aktīvi pretojās dažādu karojošo pušu mēģinājumiem izvietot šeit savas armijas. Sevišķi sīvas cīņas notika Štrandas salā, nodarot postījumus arī aizsargdambjiem.
Tās bija kā prelūdija daudz postošākajam jūras uzbrukumam.
Plūdu laikā Ziemeļfrīzijas piekrastē uzturējās holandiešu arhitekts un inženieris Jans Lēgvāters. Viņš kopā ar savu mazgadīgo dēlu bija apmeties mājā netālu no aizsargdambja, taču vēlu vakarā, kad vētras dzītie viļņi sāka šļākties pāri valnim uz ēkas jumta, abi devušies meklēt patvērumu tuvējā paugurā uzceltajā muižas ēkā.
Lēgvāters rakstīja: "Sagriezās ziemeļrietenis un triecās pret ēku ar tādu spēku un niknumu, kādu nekad mūžā netiku pieredzējis. Stiprajām ēkas rietumpuses durvīm viļņu spēks norāva aizbīdņus, ūdens pielēja pavardu un skalojās pa gaiteņiem, smeldamies manos stulmeņos ceļa augstumā, tātad 13 pēdas augstāk par kādreizējo tīrumu zemi. Ēkas ziemeļu stūrī, kas bija vistuvāk novadkanālam, zem pamatiem izskaloja zemi, tāpēc sienas, gaitenis un grīda sabruka. Šķita, ka muižai un visiem, kas tajā patvērušies, lemts tikt ieskalotiem jūrā. No rīta kādas trīsdesmit sešas vai trīsdesmit septiņas mājeles, kas bija atradušās muižas tuvumā, izrādījās viļņu aiznestas līdz ar visiem iemītniekiem. Jādams gar krastmalu, es pārsteigts vēroju neskaitāmus beigtus lopus, ēku sijas, sadragātus ratus un milzumu koka gabalu, salmu un siena. Tāpat es redzēju daudzus slīkoņus."
Pēc Burhaddienas plūdiem baznīcas grāmatās fiksēti apmēram astoņi tūkstoši bojāgājušo, taču piekrastē tobrīd uzturējušies daudzi iebraucēji, lielākoties algādži, tāpēc kopējo plūdu upuru skaitu lēš uz piecpadsmit tūkstošiem. Tāpat bija gājuši bojā apmēra 50 000 mājlopu un zaudēta turpat visa jaunā raža.
Vispamanāmākās pēdas Burharddienas ūdensnelaime atstāja apkārtnes veidolā: lielākā daļa no Štrandas salas, uz kuras līdz plūdiem bija atradusies 21 baznīca un apmēram pusotrs tūkstotis ēku, bija uz visiem laikiem pazudusi jūras viļņos.
