12. gadsimta sākuma senkrievu hronika "Pagājušo laiku stāsts" vēsta, ka Kijevas kņazs Vladimirs, kurš valdīja 10. gadsimta nogalē un kristīja Krievzemi, pirms izvēlēties savai valstij labāko ticību, sūtījis bajārus uz vairākām zemēm, lai tie pašu acīm redzētu, kā kurā vietā Dievu pielūdz. Pie islāmticīgajiem bulgāriem un Vācijas kristiešiem sūtņi nekādus pārliecinošos iespaidus neesot guvuši, taču par grieķu zemes, respektīvi – Bizantijas impērijas – apmeklējumu stāstījuši: "Un ieveda viņi mūs tur, kur savam Dievam kalpo, un nezinājām vairs – vai uz zemes esam, vai debesīs; jebšu nav uz zemes tāda acu iepriecinājuma un skaistuma tāda (..)." Kas zina, cik patiesības ir hronikas stāstā, taču vienā ziņā tas šķiet gana ticams. Krievzemiešus, kuru dzimtenē tolaik pat kņazi un bajāri mitinājās guļbaļķu dūmistabās ar salmu vai kriju jumtiem, ienākot Konstantinopoles galvenajā dievnamā, Svētās Sofijas katedrālē, kuras kupols virs viņu galvām pacēlās vairāk nekā 50 metru augstumā, redzot gaismu no daudzajiem logiem atspīdam marmora sienās un grīdā, dzirdot koristu balsu viļņojošo rezonansi, noteikti pārņēma nepieredzēta brīnuma izjūta.
Pirmo Svētās Sofijas baziliku Konstantinopolē uzcēla vēl 4. gadsimta pirmajā pusē, imperatora Konstantīna I laikā, kurš pārcēla šurp impērijas galvaspilsētu un padarīja kristietību par Romas valsts reliģiju. Dievnams ir veltīts Svētajai Gudrībai – grieķu valodā Hagia Sofija. Pirmā baznīca tika nodedzināta sacelšanās laikā 5. gadsimta sākumā, tāpat drīz nodega arī tās vietā uzceltā nākamā, bet skaitā jau trešā Svētā Sofija nostāvēja līdz 532. gadam, kad Konstantinopolē izcēlās lielākie nemieri Bizantijas impērijas vēsturē – tā sauktā "Nīkas sacelšanās". Imperatora Justiniāna I karaspēks, apspiežot nemierus, nogalināja vairāk nekā 30 000 pilsētnieku. Pēc tam valdnieks nemieros izpostītās bazilikas vietā lika celt jaunu. Attiecīgo rīkojumu imperators izdeva 532. gada 23. februārī.
Būvi vadīja divi tā laika Bizantijas izcilākie arhitekti – Izidors no Milētas un Antēmijs no Trallām. Mūsdienu pētnieki atklāj ne vien viņu veikuma grandiozitāti un tehnisko sarežģītību, bet arī izsmalcinātību. Piemēram, rūpīgi pārdomāta ir gaismas kūļu kustība cauri katedrāles telpai visas dienas garumā, noteiktos laikos koncentrējoties ap altāri. Būvēšana prasīja vairāk nekā piecus gadus un trīs gadu impērijas valsts kases ieņēmumus; katedrāli iesvētīja 537. gada 22. decembrī.
Leģenda vēsta, ka Justiniāns, ienācis jaunuzceltajā dievnamā, esot izsaucies: "Zālaman, es esmu tevi pārspējis!" atsaukdamies uz Bībelē aprakstīto Jeruzalemes Pirmā tempļa cēlāju, ķēniņu Zālamanu.
Vairāk nekā 1000 gadus Konstantinopoles Sofijas katedrāle bija lielākais kristiešu dievnams pasaulē, līdz to pārspēja 17. gadsimtā pabeigtā Sv. Pētera katedrāle Romā. Kristīgajai ticībai gan dievnams kalpoja tikai līdz 1453. gadam, kad Konstantinopole krita turku osmaņu rokās. Pilsētas jaunais saimnieks, sultāns Mehmeds II pārvērta katedrāli mošejā, liekot uzcelt tās stūros četrus minaretus un iebūvēt centrālā joma stūrī mihrābu, kas norāda virzienu uz Meku. Mošejas statusā Svētā Sofija sabija līdz 1935. gadam, kad Turcijas Republikas prezidents Kemals Ataturks to pārvērta par muzeju.
Tas ļāva daļēji atklāt un atjaunot līdz tam ar apmetumu aizsegtās bizantiešu mozaīkas. Tomēr 2020. gada jūlijā Turcijas tiesa lēma anulēt attiecīgo Ataturka dekrētu, un ar prezidenta Redžepa Tajipa Erdogana rīkojumu celtnei tagad atjaunots mošejas statuss. Turcijas varasiestādes gan sola, ka Svētā Sofija joprojām paliks pieejama tūristiem un arī atjaunotās kristiešu freskas netikšot aizklātas.
