2018. gads ir patiesi ražens jubileju gads – mūsu valsts simtgades gads un laiks, kad daudzas valstiskās institūcijas gatavojas svinēt savas pastāvēšanas simtgadi. Viena no pirmajām šīm institūcijām, kuras simtgades pastāvēšanas svinības ir tikai nepilnas nedēļas attālumā, ir Rīgas bīskapija.
Tas simboliski sakrīt gan ar Latvijas valsts simtgades stāstu, gan ar pāvesta Franciska drīzo valsts vizīti mūsu valstī. Rīgas bīskapijas atjaunošanas stāsts ir simboliskā kontekstā ar mūsu neatkarīgās valsts tapšanu.
ĪSUMĀ
- Līdz 1918.gadam Latvijas teritorijā dzīvojošie katoļticīgie bija sadalīti dažādās baznīcas administratīvajās teritorijās. Ar pāvesta Benedikta XV izdoto bullu tika atjaunota Rīgas bīskapija.
- Pēc Pirmā pasaules kara Vatikāns tiek izslēgts no miera atjaunošanas procesa un koncentrējas uz diplomātiskām attiecībām ar jaunajām nacionālajām valstīm. Diplomātisko attiecību mērķis ir katoļticīgo tiesību aizsardzība un integrācija.
- Latvijas valsts bija ieinteresēta atsaukties Latgales latviešu prasībai noregulēt Romas katoļu baznīcas jautājumu un apvienot katoļticīgos vienā bīskapijā.
Pāvests Benedikts XV un Rīgas bīskapijas atjaunošana
1918. gada 29. septembrī pāvests Benedikts XV, izdodams bullu “Hodie nos”, atjaunoja seno Rīgas bīskapiju un ar bullu “Commisum humilitati Nostrae” iecēla Edvardu O’Rurke par Rīgas bīskapu. Līdz 1918. gadam Latvijas teritorijā dzīvojošie katoļticīgie bija sadalīti dažādās diecēzēs jeb baznīcas administratīvajās teritorijās.
Vatikāna un Latvijas valsts diplomātiskās attiecības
Rīgas bīskapijas atjaunošana, Vatikāna vēlme integrēt un aizsargāt katoļticīgos un Latvijas valsts iekšpolitikas un ārpolitikas mērķi sekmēja Latvijas un Vatikāna diplomātisko attiecību izveidi.
Padomju laikā attiecības tika pārtrauktas no padomju varas puses, bet iesaldētas – no Vatikāna puses. Tās atjaunojās līdz ar pāvesta Jāņa Pāvila II vizīti Latvijā pirms 25 gadiem, un tāpēc īpaši izceļama ir arī pāvesta Franciska gaidāmā vizīte valsts simtgadē.
Latgales un Vidzemes katoļi atradās Mogiļevas bīskapa pārziņā, bet Kurzemes katoļi – Žemaitijas bīskapijā. Latvijas Romas Katoļu Baznīca līdz šim brīdim nepastāvēja, un Latvijas katoļticīgo iedzīvotāju garīgā vadība atradās ārpus topošās jaunās valsts robežām.
Latvijas jaunās valsts un Vatikāna intereses toreiz, 1918.–1919. gadā, apbrīnojami sakrita, veidojot visai veiksmīgu sadarbības un uzticēšanās pieredzi, kas pēc Pirmā pasaules kara nebija visai bieža parādība.
Toreizējais Romas Katoļu Baznīcas vadītājs pāvests Benedikts XV, kas tika ievēlēts savā amatā tikai vienu mēnesi pēc Pirmā pasaules kara sākuma – 1914. gada 3. septembrī – un kura septiņu gadu ilgais pontifikāts bija pagājis, kā viņš to pats dēvēja, “Eiropas pašnāvības” traģēdijas laikā, jau kara laikā nenogurstoši mēģināja ar dažādām diplomātiskām metodēm ne tikai pārliecināt karā iesaistītās puses nekavējoties pārtraukt karu, bet arī likt pamatus jaunai, taisnīgākai Eiropas sistēmai, kuras galvenā ideja bija paslēpta vienā teikumā: “Miers – balstās nevis iekarošanā, bet sociālajā taisnīgumā.”
Lieki teikt, ka karā ierautās valstis par šīm pāvesta Benedikta XV idejām un iniciatīvām nelikās ne zinis. Pēc kara beigām pāvests Benedikts XV mēģina iesaistīties notiekošajos miera sarunu procesos, bet Vatikāns un Benedikts XV tika izolēts, jo uzvarējušo valstu līderi nevēlējās uzklausīt nemitīgus pāvesta lūgumus Eiropas jaunajā sistēmā visu sākt no nulles – bez pagātnes rēķinu kārtošanas un lielvaru dominantes. Vatikāns gan atklāti kritizēja netaisnīgo miera noslēgšanas procesu, gan aicināja Eiropas tautas un lielvaras uz izlīgšanu, taču tas beidzās bez rezultāta. Pāvests, kurš pats pirms ievēlēšanas amatā bija viens no Vatikāna ietekmīgākajiem un pieredzes bagātākajiem diplomātiem, uzsvēra, ka reparācijas sistēmas, ko uzlika Vācijai pēc kara, ir nekristīga pieeja, kas nākotnē neko labu nedos, tikai novedīs pie jauna kara.
Politiskajās aizkulisēs tolaik jokoja, ka Vatikāns netika iesaistīts jaunās pasaules kārtības veidošanas procesā, jo katrai lielvarai bija savs kardināls, kuram sava valdība bija tuvāka nekā pāvests un Baznīca, tāpēc Vatikāna pūliņi veidot jaunu un godīgu starptautisko kārtību cieta fiasko.
Pāvesta Benedikta XV dažas idejas tiek iedzīvinātas Versaļas sistēmas jaunajā pasaules kārtībā, piemēram, starptautisku sadarbības politisko forumu veidošana, kas pēc Pirmā un Otrā pasaules kara rezultējās Tautu Savienības un citu globālu drošības un sadarbības institūciju izveidē.
Vatikāna veidotā diplomātiskā dialoga centrā - katoļu kopienu tiesību pārstāvība un integrācija
Tā kā Vatikāns netika iesaistīts jaunās pasaules kārtības veidošanas procesā, tad pāvests Benedikts XV mainīja savu miera veidošanas taktiku Eiropā un pasaulē. Nespēdams pārliecināt lielvaras veidot godīgu politiku, Vatikāns veidoja savu diplomātisko dialogu, īpaši ar nesen neatkarību ieguvušām nacionālajām valstīm Eiropā, tai skaitā Latviju, cenzdamies palīdzēt tās iesaistīt starptautiskajā arēnā vai arī būt par mediatoru starp savstarpēji naidīgi noskaņotām valstīm.
Neapšaubāmi, ļoti svarīgs politisks uzdevums Vatikānam bija arī katoļu kopienu, īpaši, kur tās bija skaitliskās minoritātes, tiesību pārstāvība un integrācija.
Romas Katoļu Baznīca pēc kara veidoja savas diplomātiskās pārstāvniecības jeb nunciatūras jaundibinātajās valstīs un jaunas nacionālās ekleziālās struktūras, kas bija saskaņotas ar jaunajām Eiropas valstu robežām. Vatikāns noslēdza divpusējos līgumus ar jaundibinātām valstīm, kurus dēvēja par konkordātiem. Ja pirms kara Vatikānam bija 14 nunciatūras visā pasaulē, tad tūlīt pat pēc kara – 27, un to skaits turpināja augt.
Latvijas Pagaidu valdība bija ieinteresēta, lai neatkarīgo Latvijas valsti atzītu Vatikāns, kas bija starptautiska autoritāte un ietekmīga organizācija, bet Vatikāns bija ieinteresēts Latvijas Katoļu Baznīcas tiesiskā stāvokļa noregulēšanā. Arī Latgales latviešu galvenā prasība bija Katoļu Baznīcas jautājumu noregulēšana Latvijā. Ņemot vērā šo situāciju un abu pušu ieinteresētību, Katoļu Baznīcas juridiskā statusa sakārtošanas jautājumi Latvijā virzījās uz priekšu visai ātri. Vēlāk trimdā bīskaps Jāzeps Rancāns atcerējās, ka “samērā īsā laikā lietas sāka kārtoties labvēlīgā garā un vēlamā virzienā.”
Latvijas valsts tapšanas laikā, kad vēl risinājās cīņa pret lieliniekiem Latgalē, Pagaidu valdība norīkoja toreizējo kanoniķi Jāzepu Rancānu par valdības sūtni Vatikānā, kur viņam bija jāveic diplomātiskās funkcijas – jāmēģina panākt labvēlīgu attieksmi pret jauno Latvijas valsti. Savas vizītes laikā 1919. gada 25. novembrī Jāzeps Rancāns iepazīstināja Romas pāvestu ar katoļticības stāvokli Latvijā.
Jāzepa Rancāna ziņojums sniedza ne tikai Latvijas iekšpolitiskās situācijas aprakstu, bet arī ietvēra konkrētas rekomendācijas, kas bija saskaņotas ar Pagaidu valdību. “Valdības labvēlība izmantojama Katoļu Baznīcas nostiprināšanai, jāuzsāk sarunas ar Vatikānu par konkordāta noslēgšanu, kā arī Rīgas diecēzei vajadzīgs patstāvīgs bīskaps (latvietis), kurš labi pazītu vietējos apstākļus.”
Jau 1920. gada 20. martā Rīgā ieradās pāvesta nuncijs A. Ratti, kas bija vēlākais pāvests Pijs XI. Nuncija un Pagaidu valdības pārrunās tika izstrādāti konkordāta pamatprincipi.
Konkordāta projektu izstrādāja 1921. gada vasarā, bet 1922. gada 30. maijā Vatikānā to noslēdza un parakstīja Zigfrīds Anna Meierovics un kardināls Pjērs Gaspari.
Noslēdzot konkordātu, Latvijas Katoļu Baznīcai tika garantēta ticības un kulta brīvība, kā arī piešķirtas juridiskas tiesības. Savukārt valdība uzņēmās arhibīskapa rīcībā nodot piemērotu katedrāli, katoļu garīdzniekus atbrīvot no karaklausības, atļaut dibināt katoļu skolas, seminārus, kā arī katoļu organizācijas.
Latvijas valstij būtiski iekšpolitikas faktori
No valdības puses bija vērojama zināma steiga un liela ieinteresētība konkordāta noslēgšanā. Pamatā tam bija ārpolitiski un iekšpolitiski motīvi. Ārpolitiskajā jomā konkordāts sniedza jaunajai valstij ne tikai Vatikāna, bet arī pārējo valstu, it īpaši katolisko zemju, iespējamu labvēlību.
Taču svarīgākais neapšaubāmi bija iekšpolitiskais faktors.
Satversmes Sapulces ārlietu komisijas referents J. Pabērzs pirms konkordāta ratificēšanas Satversmes sapulcē uzsvēra: “Pirmkārt, konkordāts dos Katoļu Baznīcai iespēju būt tautiskai un latviskai. Otrkārt, tas dos iespēju Katoļu Baznīcai būt neatkarīgai politiskā ziņā no citu valstu ietekmes. Treškārt, ar konkordātu mūsu valstī tiks radīti tādi apstākļi, ka katoļticīgie varēs apmierināt visas reliģiskās vajadzības.”
Lielākā daļa Latvijas katoļticīgo iedzīvotāju dzīvoja Latgalē. Latgales latviešu identitāte bija dziļi saaugusi ar katoļticīgo apziņu. Lai panāktu Latgales latviešu lojalitāti jaunajai valstij un neradītu lielākus politiskus saspīlējumus, konkordāts Satversmes sapulcei bija jānoslēdz. Toreizējais Ministru prezidents Zigfrīds Meierovics, uzstājoties Satversmes sapulcē, skaidroja: “Sākot no 1916. gada, kad bija runa par Latgales pievienošanu Latvijai, tad viena no Latgales neatlaidīgām prasībām bija konkordāts.”
Zigfrīdu Meierovicu droši varēja saukt par tā laika Latgales un katoļticīgo lielāko politisko aizstāvi. Arī vēlāk, ejot cauri konkordāta ratificēšanas procesam, Meierovics solījumus nemainīja un bija viens no pazīstamākajiem politiķiem (ja neņem vērā latgaliešu katoļu politiķus), kas aizstāvēja konkordātu.
KONTEKSTS
Pāvests Francisks Latviju apmeklēs, viesojoties visās trīs Baltijas valstīs laikā no 22. līdz 25. septembrim. Triju dienu laikā viņš ieradīsies arī Lietuvas pilsētās Viļņā un Kauņā, kā arī Igaunijas galvaspilsētā Tallinā. Latvijā pāvests piedalīsies ekumeniskajā dievkalpojumā Rīgas Doma baznīcā, kā arī celebrēs Svēto Misi Aglonas bazilikā. Tāpat viņš tiksies ar Latvijas prezidentu Raimondu Vējoni, citām augstākajām valsts amatpersonām un sabiedrības pārstāvjiem.
