Slepenās vienošanās un piepešās draudzības
Pirms Otrā pasaules kara Eiropā bija ļoti saspīlēta starptautiskā situācija, jo lielvalstis arvien vairāk pieteica savas ārpolitiskās ambīcijas. Ne pagājušā gadsimta divdesmitajos, ne trīsdesmitajos gados nebija izdevies radīt darboties spējīgu kolektīvās drošības sistēmu, kuras galvenā ideja būtu – ja kādai valstij uzbrūk, tad pārējās valstis nāk cietušajai valstij palīgā. Līdz ar to, situācijai pasliktinoties, 1938. gada 30. septembrī tika noslēgta Minhenes vienošanās. To izdarīja Lielbritānija, Francija, nacistiskā Vācija un Itālija, un šī vienošanās atļāva Vācijai anektēt Čehoslovākijas Sudetijas apgabalu.
Tālāk jau 1939. gada pavasarī notika Čehoslovākijas valsts pilnīga likvidācija un Klaipēdas aneksija no Vācijas puses. No 1939. gada aprīļa līdz augusta sākumam gan turpinājās centieni un sarunas par iespējamu kolektīvās drošības līgumu. Šajās sarunās piedalījās Padomju Savienība, Lielbritānija, Francija.
Vēlāk, jau augustā, notika šo trīs valstu militārās sarunas, kas beigās bija neveiksmīgas. Vienlaikus kopš 1939. gada pavasara notika arī PSRS un nacistiskās Vācijas diplomātiskās "zondāžas" – tās agrāk bija ļoti naidīgas valstis un tagad meklēja, kā situāciju varētu uzlabot, un notika diplomātiskā tuvināšanās.
Vēl mazliet vēlāk 1939. gada augustā notika PSRS un nacistiskās Vācijas neuzbrukšanas līguma noslēgšana. Neuzbrukšanas līgums bija līguma oficiālais nosaukums, bet ikdienā un pēc tam vēstures literatūrā ir pazīstams ar savu neoficiālo nosaukumu Molotova–Ribentropa pakts jeb Hitlera–Staļina pakts.
Līguma pamatteksts paredzēja savstarpējas sadarbības un neuzbrukšanas saistības, bet tam bija pievienots slepens protokols par ietekmes sfēru sadali.
Līdz ar to Somija, Latvija, Igaunija nonāca PSRS interešu sfērā, tomēr abas lielvalstis nebija konkretizējušas, ko tad nozīmē šis termins "interešu sfēra", tāpēc nebija īsti skaidrs, vai tas nozīmē automātisku uzbrukumu šīm valstīm un teritoriju ieņemšanu vai ko citu.
Bet tagad, kad abas šīs lielvalstis saskaņā ar paktu jutās droši rīkoties katra savā interešu sfērā, Baltijas valstu telpa ģeopolitiski tika sadalīta starp lielvalstīm un šo valstu valdībām palika ļoti maz iespēju kaut ko diplomātiski manevrēt.
Neakadēmiski izsakoties, sanāk, ka divi noziedznieki izdomā un vienojas, kuras mājas uz ielas kurš no noziedzniekiem aplaupīs.
Jau pēc nedēļas, 1. septembrī, Vācija, uzbrūkot Polijai no rietumu puses, sāka Otro pasaules karu, savukārt 17. septembrī Polijai no austrumu puses uzbruka Padomju Savienības karaspēks, līdz ar to PSRS iestājās Otrajā pasaules karā nacistiskās Vācijas pusē.
Pēc tam apmēram 10 dienu laikā abu lielvalstu karaspēki iznīcināja Polijas valsti. Faktiski agresors nonāca pie Latvijas robežām, jo Latvijai un Polijai tobrīd bija kopīga 105 km gara robeža.
Baltijas valstu valdības šī lielo kaimiņvalstu un bijušo ienaidnieku piepešā draudzība un ciešā sadarbība ļoti pārsteidza.
Interese par Baltijas jūru
Tad radās jautājums par kopīgu PSRS un Vācijas robežu, par ko arī abas valstis noslēdza jaunu līgumu 1939. gada 28. septembrī. Līgums tā arī tika saukts "Par draudzību un robežu." Tam bija ne tikai pamatteksts, bet arī līgumam bija pievienoti vairāki dažādas slepenības pakāpes papildprotokoli. Saskaņā ar vienu no tiem PSRS interešu sfērā nonāca arī Lietuva – tātad visas Baltijas valstis.
Pieņēma arī protokolu, kas vēlāk izraisīja Baltijas vāciešu izceļošanu no Latvijas un Igaunijas 1939. gada rudenī. Pēc šī draudzības un robežlīguma parakstīšanas faktiski Baltijas valstu ārpolitiskais stāvoklis jau kļuva visai bezcerīgs un PSRS sāka nodarboties ar līguma tiesību realizēšanu šajās interešu sfērās.
Lai saprastu Padomju Savienības intereses Baltijā, viena no būtiskajām vērā ņemamajām lietām ir Padomju Savienības ideoloģija, jo Komunistiskā partija jau no pašiem pirmsākumiem izvirzīja mērķi par sociālisma un komunisma ieviešanu sākotnēji visā Eiropā, bet vēlāk arī visā pasaulē, tostarp izmantojot arī militāru spēku – šo piemēru mēs pieredzējām jau 1920. gadā ar Padomju Krievijas uzbrukumu Polijai.
Tomēr, lai varētu realizēt plašāka mēroga operācijas, ir nepieciešama pieeja pie tā dēvētā pasaules okeāna – tas nozīmē, ka kara flotei jāspēj darboties faktiski visos pasaules okeānos un jūrās. Tieša pieeja pasaules okeāniem un tirdzniecības un kuģniecības ceļiem bija tas dzinulis, kas Krievijai jau no Pētera I laikiem lika īpašu uzmanību pievērst Baltijai. Vēlāk gan Krievijas impērijai, gan Padomju Savienībai pieeja pie pasaules okeāna bija Melnajā jūrā, Ziemeļu ledus okeānā un Tālajos Austrumos. Bet prioritāte bija Baltijā. Militāri nozīmīgi ir fakts, ka pieeja Baltijas jūras tai atradās Kronštatē pie Ļeņingradas, tā ir osta, kur atradās Baltijas kara flote. Tomēr Somu jūras līcis ir samērā šaurs un ziemas laikā vairākus mēnešus gadā nebija iespējams darboties ledus dēļ.
Šo līci ir ļoti vienkārši ir noslēgt arī kara gadījumā, un Padomju Savienībai interesēja Baltijas neaizsalstošās ostas.
Gluži kā Krievijas impēriju, kas 19. gadsimta beigās uzbūvēja Liepājas Karostu – vienu no lielākajām militārajām ostām pasaulē, arī Padomju Savienību interesēja šī osta, kā arī Ventspils. Protams, aplūkot vienu ostu atrauti no kopējās aizsardzības sistēmas nav pareizi, tāpēc jāņem vērā arī, ka Baltijas jūras militārā nozīme slēpās Igaunijas salu arhipelāgā, ko sauc arī par Monzunda arhipelāgu ar Irbes jūras šaurumu. Šīs teritorijas Padomju Savienībai bija nozīmīgas, jo no tām bija iespējams apdraudēt arī padomju spēkus un būtiski ierobežot rīcības brīvību padomju flotei Baltijas jūrā. Tāpēc Padomju Savienība uzskatīja, ka šīs teritorijas ir jāpārņem savā kontrolē.
Ultimāti un draudi
Juridiskais pamats bija noslēgtais Latvijas un Padomju Savienības savstarpējās palīdzības līgums. Tam tika pievienots papildu konfidenciālais protokols par PSRS karaspēka kontingenta izvietojumu Latvijas teritorijā un PSRS militārpersonu kopskaitu. Bet tautā jau tūlīt pēc šī līguma noslēgšanas faktiski radās cits nosaukums, jo tā galvenā būtība šim līgumam bija PSRS karabāzu un militārpersonu izvietošana Latvijas teritorijā, tāpēc tautā šo savstarpējās palīdzības līgumu jau uzreiz faktiski nosauca par bāzu līgumu. Tā arī vēstures literatūrā to neoficiāli sauc.
Notikumu attīstība sākās 1939. gada 30. septembrī, kad PSRS ārlietu tautas komisārs Vjačeslavs Molotovs izsauca pie sevis Latvijas sūtni Frici Kociņu un pieprasīja Latvijas valdības delegācijas ierašanos Maskavā uz sarunām par savstarpējās palīdzības līgumu. Latvijas valdība 1. oktobrī nolēma tādu delegāciju sūtīt. Delegācija 2. un 3. oktobrī divos sarunu raundos veica sarunas ar PSRS vadošajiem pārstāvjiem. Atšķirībā no līdzīgām sarunām, kas bija arī pirms tam ar Igauniju un pēc tam ar Lietuvu, Latvijas ārlietu ministra Vilhelma Muntera pilnvaras bija diezgan plašas.
Viņš konsultējās tikai telefoniski un Latvijas delegācijas sarunu starplaikā neatgriezās mājās uz konsultācijām ar valdību.
Sarunu laikā PSRS izteica ultimātu Latvijai, ka tai jāpiekrīt izvietot PSRS karabāzes. Tika izteikti draudi, ka ultimāta noraidīšanas gadījumā PSRS spers atbildīgus soļus, proti, ar to jāsaprot iebrukums Latvijā. Staļins faktiski atklāti deklarēja, ka PSRS varētu jau tūlīt okupēt Latviju, bet to tajā brīdī nedara. Šāda padomju spiediena rezultātā 5. oktobrī tika noslēgts Latvijas un PSRS savstarpējās palīdzības līgums uz 10 gadiem. Latvijas valdība tobrīd cerēja, ka varēs pieciest kaut kādu ierobežotu neatkarību, tomēr bija skaidrs, ka līgums faktiski ierobežoja Latvijas suverenitāti, jo Latvijā būtu ārvalstu karaspēks.
Līgumā bija noteikts, ka Latvijas Republika nolūkā nodrošināt PSRS drošību un savu drošību, piešķir Padomju Savienībai tiesības turēt Liepājas un Ventspils pilsētās kara flotes bāzes, dažus aerodromus un vēl vairākas bāzes.
Kopumā jāsaka, ka PSRS ar ultimatīvu iebrukuma draudu palīdzību piesprieda trīs Baltijas valstis noslēgt ļoti līdzīgus savstarpējās palīdzības līgumus – 28. septembrī ar Igauniju, 5. oktobrī ar Latviju un vēlāk, 10. oktobrī, ar Lietuvu. Šādas sarunas veica un piedāvāja līgumu noslēgt arī Somijai, kura atteicās to darīt. Līdz ar to 1939. gada 30. novembrī PSRS karaspēks vienkārši uzbruka Somijai un sākās Ziemas karš.
Jāņem vērā, ka Latvijas armijas lielums 1939. gada septembra sākumā bija 20 000 vīru, bet, sākoties karam, Latvijā tika veikta slēpta mobilizācija – tika iesaukti rezervisti un Latvijas armija palielināta līdz 30 000 karavīru lielam karaspēkam.
"Sāpju komisija"
PSRS pieprasīja Latvijai savā teritorijā ielaist aptuveni 50 000 padomju karavīru lielu kontingentu. Sarunu gaitā gan tas tika samazināts līdz 25 000, taču reāli Latvijā arī ieradās un arī pēc tam uzturējās vidēji 22 000–23 000 padomju karavīru. Tiesa, jāņem vērā, ka šajā skaitā netika iekļauta Kara flote un tās atbalsta personāls – ap 5000 līdz 7000 karavīru. Tāpat netika ņemts vērā arī bāzu atbalsta personāls, celtnieki, – tas netika arī iekļauts līgumā. Tāpat jāpieskaita komandējošā sastāva ģimenes ar bērniem.
Pirmās vienības Latvijā faktiski ieradās no 29. oktobra slēgtos ešelonos caur Zilupes staciju; vienību ienākšana norisinājās līdz novembra vidum, bet personāla kustība starp bāzēm – arī vēlāk. Līdz ar līguma slēgšanu tika izveidota arī kopēja komisija, kuru no Latvijas puses pārstāvēja iepriekšējās Armijas štāba priekšnieks, ļoti liels diplomāts ģenerālis Mārtiņš Hartmanis.
Tautā to dēvēja par "sāpju komisiju". Tās uzdevums bija ierādīt padomju spēkiem to nākamās dzīvesvietas, un tas, protams, skāra Latvijas armijas un civiliedzīvotāju īpašumus.
Viņiem bija jāatrisina visi problēmjautājumi, un Latvijas puse centās panākt, lai visas šīs padomju bāzes tiktu ierobežotas vismaz līnijā no Ventas upes uz rietumiem, un tas faktiski gandrīz ar nelieliem izņēmumiem izdevās. Tāpat netiktu pieļauta, piemēram, padomju prasība pēc bāzes Jelgavā.
Lielākās bāzes bija Liepājā, Ventspilī, Piltenē, Ēdolē, Cīravā, Durbē, Krotē, Bunkā, Virgā, Priekulē, Vaiņodē, Ezerē.
Kopumā Padomju Savienībai mēs bijām spiesti atdot teritorijas 2772 hektāru platībā un ēkas un telpas apmēram 23 000 kvadrātmetru platībā.
Bet Padomju Savienību tāpat tas neapmierināja un tika pieprasītas vēl plašākas teritorijas. Tas pamatīgi ietekmēja valsts aizsardzības plānus, jo bija jāpārstrādā visi esošie plāni, jāizveido arī jauns plāns pret Rietumiem jeb plāns K– kopējais, kas ietver arī cīņu pret šīm bāzēm Kurzemē. Tāpat lielai daļai Kurzemes divīzijas vienību, kas iepriekš bija izvietotas Liepājā, bija jāmeklē jaunas izvietojuma vietas, un tas mainīja arī mobilizācijas iespējas un plānus.
Līgums ietekmēja arī vācbaltiešu jautājumu, jo pēc ietekmes jeb interešu sfēru sadalīšanas nacistiskās Vācijas valdība jutās atbildīga par to, ka Baltijas valstīs dzīvojošie vācieši var justies apdraudēti.
Politisks lēmums tika pieņemts jau 1939. gada oktobra sākumā un tika paziņots, ka vietējiem vāciešiem ir jādodas uz savu vēsturisko dzimteni Vāciju. Notika sarunas starp Latvijas un Vācijas valdībām, un tika noslēgts attiecīgs līgums, saskaņā ar kuru lielākā daļa no Latvijā dzīvojošajiem vācbaltiešiem 1939. gada beigās pameta Latviju un atteicās no Latvijas pavalstniecības. Tie bija apmēram 49 000, tātad faktiski Latvija zaudēja veselu minoritāti, kas radīja sociālekonomiskas sekas.
Arī padomju varas kontingenta iebraukšana Latvijā atstāja sociālekonomiskas sekas, radot visai būtiskas iedzīvotāju sastāva izmaiņas. Iedzīvotāju pārvietošana kontingenta izvietojuma vietās, jaunas infrastruktūras izveide – tās bija tikai dažas problēmas, ar kurām bija jāsastopas Latvijas valdībai.
Milzīgs iedzīvotāju skaits, kas piepeši parādījās vienā vietā, radīja lielu slogu esošajai infrastruktūrai, piemēram, kaut vai ūdens patēriņš vai elektrības patēriņš. Un ne vienmēr iebraucēji bija gatavi infrastruktūru izmantot atbilstoši, jo bija ļoti daudz sūdzību par sabojātiem ceļiem, par kanalizācijas problēmām un tamlīdzīgi.
Tāpat būtiska problēma bija veikalu izpirkšana.
No Padomju Savienības iebraukušie, ieraugot šo nosacīto pārpilnību Latvijas veikalos, pirka preces un sūtīja uz PSRS.
Ja sākotnēji vietējiem tirgotājiem tas bija izdevīgi, tad kara apstākļos, trūkstot izejvielām, faktiski nebija iespējams visu nepieciešamo sagādāt, un Latvija pat sāka pārdomāt par to, ka dažām precēm jāievieš kartīšu sistēma.
Faktiski bāzes palielināja iespējamās krīzes eskalācijas iespējas, jo jebkāda veida vēršanās pret šo bāzu personālu, kaut vai tīri sabiedriskā kārtā, tika uztverta kā diplomātisks un militārs apdraudējums. Faktiski tas ievadīja Latvijas okupāciju 1941. gadā un to tautā uzskatīja par Latvijas neatkarības beigu sākumu, kaut gan Latvijas valdības centās mierināt tautu un apgalvot pretējo.
Vai Latvija 1939. gada rudenī būtu varējusi militāri pretoties Padomju Savienībai? Šo jautājumu sīki izpētījis vēsturnieks Valdis Kuzmins, un viņš, analizējot Latvijas mobilizācijas iespējas, faktiski secina, ka 1939. gadā Latvijas mobilizācijas sistēma nepaspētu veikt mobilizāciju, savukārt 1940. gadā pēc mobilizācijas sistēmas reorganizācijas mobilizētās vienības atrastos faktiski citās operāciju zonās, nekā Latvijā ieradās Sarkanās armijas daļas.
