Latvijas reakcija bija 1. septembrī pasludināt savu neitralitāti, ko tā centās ievērot faktiski jau no 1938. gada, tomēr šī neitralitāte bija iluzora.
Tiešās sekas Latvijai bija 1939. gada 5. oktobra PSRS Latvijai uzspiestais "Savstarpējās palīdzības līgums", kas ļāva PSRS izvietot Latvijas teritorijā lielu karaspēka kontingentu. Tāpat līguma sekas bija arī vācbaltiešu izceļošana no Latvijas 1939./1940. gada ziemā, līdz ar to Latvija zaudēja ļoti ekonomiski un kulturāli aktīvu, nozīmīgu mazākumtautību.
Visbeidzot – Latvijas okupācija un aneksija 1940. gada vasarā.
Molotova-Ribentropa pakta piemiņas tradīciju uzsāka Baltijas trimdinieki 1970. gados. Spilgtākais piemērs ir 1979. gada publiskotā Baltijas harta – 45 baltiešu pretošanās kustības dalībnieku parakstīts memorands ar prasību nosodīt un anulēt paktu, kā arī novērst tā radītās sekas, tātad – atjaunot Latvijas, Lietuvas un Igaunijas neatkarību.
Jau 1983. gadā Eiropas Parlaments (EP) pieņēma rezolūciju, kur norādīja uz cēloņsakarību starp Molotova-Ribentropa paktu un Baltijas valstu okupāciju.
Kanādā kopš 1986. gada oficiāli sāka atzīmēt Melnās lentes dienu – šo simbolu piesprauda, lai norādītu uz šī pakta sekām. Izveidoja arī starptautisku komiteju, kas koordinēja protestus un piemiņas pasākumus – tādi tolaik notika 56 pasaules pilsētās.
Baltijas ceļš skaitļos un faktos
Rakstu lasi šeit:
Latvijā 23. augusta piemiņas pasākumi sākās jau 1987. gadā, bet 1989. gadā notika Baltijas ceļa akcija, kas uzsvēra Baltijas tautu likteņu kopību.
Eiropas līmenī Eiropas Parlaments 2008. gadā pieņēma deklarāciju, ka 23. augusts jāatzīmē kā staļinisma un nacisma upuru piemiņas diena. Savukārt 2019. gada Eiropa Parlamenta rezolūcijā par piemiņas nozīmi Eiropas nākotnei
skaidri norādīts, ka Otrā pasaules kara izcelšanās bija tiešas Molotova-Ribentropa pakta sekas.
Pētot dziļāk šo jautājumu, situācija nav tik vienkārša. Vēl 1938. gadā Minhenes konferencē Lielbritānija, Francija, Vācija un Itālija vienojās par Čehoslovākijas pierobežas apgabalu pievienošanu Vācijai naivā cerībā, ka nacistiem vairs nebūs citu teritoriālu prasību. Tomēr Vācija jau nākamajā gadā okupēja visu valsti. Atsevišķas Čehoslovākijas daļas okupēja arī Ungārija un Polija. Vācijas uzmanība tika pievērsta Polijai. Rezultātā 1939. gada 31. martā Rietumu sabiedrotie garantēja tās drošību. Sarunas veda arī par trīspusējām Lielbritānijas, Francijas un Padomju Savienības drošības garantijām Baltijai, tomēr, pamatoti baidoties no nonākšanas padomju režīma kontrolē, Latvija atteicās no šīm garantijām.
Lai gan Minhenei un Molotova-Ribentropa paktā kopīga ir lielvalstu nevērība pret mazāko valstu likteni, tomēr ir būtiska atšķirība – Lielbritānija, Francija un Itālija atzina Minhenes vienošanos par spēkā neesošu jau Otrā pasaules kara laikā. Bet PSRS noliedza Molotova-Ribentropa pakta slepeno protokolu eksistenci līdz pat 1989. gadam. Vienlaikus Baltijas valstu okupāciju padomju vēsturnieki iztēloja par vietējo tautu sociālistisku revolūciju, ko it kā veikušas vietējās tautas bez ārvalstu iejaukšanās.
Vēl vairāk – mūsdienu Krievija kā PSRS tiesību un saistību pārņēmēja turpina paust līdzīgus uzskatus, ka Molotova-Ribentropa pakts bija būtisks solis kara atlikšanai, ka Baltijas valstu pievienošana Padomju Savienībai nebija okupācija, ka Krievija nav atbildīga par padomju noziegumiem.
Šajā dezinformācijas kampaņā daļēja līdzatbildība par kara izraisīšanu tiek uzlikta padomju agresijas upuriem, pirmkārt, Polijai.
Polija un Baltijas valstis neatkarību zaudēja tieši PSRS un nacistiskās Vācijas vienošanās rezultātā.
Krievijas ģeopolitiskās intereses nav attaisnojums agresijai pret kaimiņvalstīm. Ne toreiz, ne tagad. Ne Baltijas valstu, ne Polijas, ne Ukrainas gadījumā.
Molotova-Ribentropa pakts tika noslēgts starp divām naidīgām ideoloģijām. Līguma noslēgšana bija pārsteigums, jo neatbilda nacistu iepriekš sludinātajai vācu tā saucamajai dzīvestelpas paplašināšanas politikai. Tomēr, Hitlera ieskatā, tas bija nepieciešams taktisks solis tālejošu mērķu sasniegšanai. Līdzīgi arī Padomju Savienības pusē līgumu neuzskatīja kā patiesi saistošu. Abām šīm totalitārajām valstīm bija viena kopīga iezīme – nevērība pret starptautiskajām tiesībām un pašu noslēgtajiem līgumiem, noliedzoša attieksme pret citu nāciju tiesībām patstāvīgi veidot savu likteni, pat pret to tiesībām eksistēt uz pasaules kartes.
Raidījuma tapšanu finansiāli atbalsta Kultūras ministrija. Par saturu atbild Latvijas Okupācijas muzeja biedrība.
