Laulības jēdziens attīstījies un mainījies laika gaitā, norādīja pētnice. Agrāk sabiedrības priekšstatos kopdzīve bez laulības nebija iespējama.
No juridiskā viedokļa laulībai kādreiz bija mazs sakars ar mūsdienās pazīstamām jūtām, kas balstītas uz mīlestību un cieņu.
Bieži vien laulība bija veids, kā pavairot ģimenes ietekmi vai mantu, kā arī civiltiesisks darījums. Tikai sākot no 19. gadsimta beigām, 20. gadsimta vidus laulību slēgšana balstīta uz tīri emocionālām jūtām.
1921. gadā Latvijas Republikas Satversmes sapulcē pieņēma progresīvu likumu par laulību, kurš pirmo reizi paredzēja laulību noslēgt kā civilo savienību ārpus baznīcas, kā arī iespēju to šķirt, norādīja pētniece.
Šobrīd Romas katoļu baznīcā ir šaurs izņēmumu loks, kad laulību nevis šķir, bet konstatē apstākļus, kas to padara spēkā neesošu no paša sākuma.
Mūsdienās teju puse bērnu dzimst ārpus laulības. Ja bērns dzimis nereģistrētās attiecībās, tam ir tādas pašas tiesības kā laulībā dzimušam. Starpkaru periodā civillikums ļoti nodalīja šādus bērnus, liedzot tiesības uz, piemēram, mantojumu.
2004. gadā Satversmes tiesa atcēla šādu regulējumu, kas saistīts ar cilvēktiesību attīstību, ka nevar diskriminēt bērnus pēc attiecību formas, kuru izvēlējušies vecāki, skaidroja Plepa.
Vairs nevar ignorēt arī viendzimuma pāru kopdzīvi, jo šādu ģimeņu ir daudz, turklāt tām ir bērni un īpašumi, taču nav tiesiskās aizsardzības, jo likums neregulē un neatzīst šādas attiecības, norādīja Plepa.
Arī sabiedrības attieksme pret šādu ģimenes modeli ir ļoti dažāda, taču tā neatzīšanu pētniece skaidroja, piemēram, ar audzināšanu, piederību pie kādas reliģijas.
“Ja skatāmies ģimenes jēdzienu Satversmes izpratnē, tas ir autonoms. To arī Satversmes tiesa tā visu laiku ir uzsvērusi, ka mēs piepildām šo jēdzienu ar dažādām faktiskajām attiecībām,” skaidroja Dita Plepa.
Lai gan Satversmē ģimenes jēdziens ir salīdzinoši plaši skaidrots, laulība aprakstīta krietni šaurāk – tā iespējama tikai starp vīrieti un sievieti.
