Nikolajs Balašovs
45 gadus vecs, intelektuālis, kadetu partijas biedrs. Pirms kara bija krievu valodas un vēstures skolotājs ''Academia Petrina''. Kad 1915. gadā skolu evakuēja, Nikolajs atteicās doties Taganrogu. Iemesls izvēlei palikt bija viņa sieva, vācbaltiete Emīlija nevēlējās pamest dzimto Jelgavu. Viņš ir viens no retajiem krieviem, kas palicis Jelgavā arī pēc vācu okupācijas sākuma.
Nikolajam ir arī savs "Facebook" profils, un viņš par šiem notikumiem un 1917.gada sadzīvi diskutē "Facebook" grupā "Dzīvā vēsture".
Vai kāpostu galviņas zādzība var būt par pamatu nāvessoda piespriešanai? Izrādās, var. Lai aizsargātu dārzus un sējumus no laupītājiem, vācu varas iestādes pieņem drakoniskus likumus. Ražas zagšana var beigties ar karātavām.
Lasot par jaunajiem soda mēriem, manu sirdi pārņem skumjas. Cilvēka dzīvība ir tik tālu zaudējusi savu vērtību, ka to var atņemt pat vismuļķīgāko iemeslu dēļ. Tas attiecas uz visām pusēm. Gan armija un policija izmanto visbargāko soda mēru daudz nevilcinoties, gan zagļi (vai varbūt vienkārši galēji izmisuši bada mocīti cilvēki) iekārotā dēļ gatavi nogalināt jebkuru savā ceļā, gan saimnieki bieži zaudē savu žēlsirdību un ir gatavi spriest taisno tiesu savā izpratnē. Ieilgušais karš pakāpeniski izdzēš visu cilvēcisko, dzenot mūsu tikumu daudz zemāku kā barbariem no pašām tumšākajām vēstures lappusēm.
*1918. gada 31. augusta ieraksts dienasgrāmatā.
