Nikolajs Balašovs
45 gadus vecs, intelektuālis, kadetu partijas biedrs. Pirms kara bija krievu valodas un vēstures skolotājs ''Academia Petrina''. Kad 1915. gadā skolu evakuēja, Nikolajs atteicās doties Taganrogu. Iemesls izvēlei palikt bija viņa sieva, vācbaltiete Emīlija nevēlējās pamest dzimto Jelgavu. Viņš ir viens no retajiem krieviem, kas palicis Jelgavā arī pēc vācu okupācijas sākuma.
Nikolajam ir arī savs "Facebook" profils, un viņš par šiem notikumiem un 1917.gada sadzīvi diskutē "Facebook" grupā "Dzīvā vēsture".
Ļoti labā omā soļoju caur Vērmanes dārzu. Biju laicīgi nokārtojis visas savas šodienas darīšanas. Pašam bija prieks par tik veiksmīgu darbu. Nonācis parka vidū, sapratu, ka uz staciju nav vērts iet – līdz vilcienam vēl stunda jāgaida. Kāpēc gan neizmantot iespēju pastaigāties gar kanālmalu?
Sāku domāt par to, ka viss tomēr virzās uz labo pusi. Visas pazīmes rāda, ka karš drīz beigsies, un man pat ir vienalga, kurš uzvarēs. Tikai jāpārlaiž šī ziema, un tad jau viss kļūst tikai labāk un labāk. Un vispār, izskatās, ka karu būšu tīri veiksmīgi pārdzīvojis. Jutos optimisma pilns.
Tas viss līdz brīdim, kad izdzirdēju to, kā pārplīst audums, un sajutu, ka manu uzsākto kustību aptur pēkšņs rāviens. Es ar savu kreiso plecu biju iepinies dzeloņdrātīs. Kāda velna pēc pašā Rīgas centrā ir dzeloņdrātis?
Izpiņķerējies nopētīju slazdu. Uz Arhitektu ielas un Troņmantieka bulvāra ap piemājas dārziņu bija uzstādīts dzeloņdrāšu žogs. Pats dārziņš bija mazmazītiņš, bet žogs visnotaļ iespaidīgs. Drātis asas – saplosīta mana labākā fraka un krekls. Un pat dažās vietās plecs līdz asinīm saskrāpēts.
Manu nelaimi bija redzējis kāds vācu kungs. Viņš, pārgājis pāri Arhitektu ielai, izteica man līdzjūtību par saplēstajām drēbēm. Jaunas dabūt būšot ļoti dārgi. Pēc tam viņš veltīja vairākus stingrus vārdus nama īpašniekam. Tādu nejēdzību kā šeit uzstādītais žogs viņš vēl neesot redzējis. Saprotams, ka saimnieki baidoties no zagļiem, bet tagad Rīga par visīstāko trakumu kļuvusi no frontes un armiju noliktavām sadabūtu dzeloņdrāšu uzstādīšana visur, kur pagadās.
Noslēdzis savu pukošanos, kungs izteica pāris mierinošus vārdus un aizdevās tālāk. Tikmēr man nācās pavadīt stundu līdz vilcienam gaužām noplukušā paskatā. Laikam jau biju pārāk augstu uzlidojis savā priekā, un kaut kam bija mani jānolaiž uz zemes.
*1918. gada 13. augusta ieraksts dienasgrāmatā.
