Nikolajs Balašovs
45 gadus vecs, intelektuālis, kadetu partijas biedrs. Pirms kara bija krievu valodas un vēstures skolotājs ''Academia Petrina''. Kad 1915. gadā skolu evakuēja, Nikolajs atteicās doties Taganrogu. Iemesls izvēlei palikt bija viņa sieva, vācbaltiete Emīlija nevēlējās pamest dzimto Jelgavu. Viņš ir viens no retajiem krieviem, kas palicis Jelgavā arī pēc vācu okupācijas sākuma.
Nikolajam ir arī savs "Facebook" profils, un viņš par šiem notikumiem un 1917.gada sadzīvi diskutē "Facebook" grupā "Dzīvā vēsture".
Kara darbība ir beigusies, bet tās atstātais neglītais mantojums turpina sagādāt problēmas. Šodien runāju ar Mītavas slimnīcas ārstu un viņa stāstītais mani satrieca. Šajā nedēļā vien no tuvākajiem apriņķiem uz slimnīcu nogādāti 8 pacienti, kurus ir satraumējuši nesprāguši lādiņi.
Kas vēl briesmīgāk, lielākā daļa traumēto ir bērni, kuri atrod kādu granātu vai patronas un izdomā ar tām spēlēties. Šodien pat slimnīcā ievesta kāda 10 gadus veca meitenīte no Bauskas apriņķa. Viņa bija atradusi granātu un mētājusi to pa rokām, līdz tā uzsprāgusi. Smagi traumēta gan seja, gan abas rokas. Kā noprotams, tad bērns uz mūžu būs invalīds. Tas, cik zemu mēs, eiropieši, esam krituši, ir neaptverami. Karš šajā tehnoloģiskajā laikmetā turpina būt šausmīgs arī pēc tā beigām.
*1918. gada 19. aprīļa ieraksts dienasgrāmatā.
