#LV99plus: Kaujās pie Luhanskas kritušo Indriķi Zvejnieku kā varoni apbedīs Kremļa sienas nekropolē

Šī publikācija ir daļa no LSM.lv seriāla #LV99plus, kas stāsta par notikumiem Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem. Tā ir daļa no mūsdienīgas hronoloģiskas notikumu rekonstrukcijas no 1917. līdz 1919. gadam, kas ļāva dibināt un nostiprināt neatkarīgu Latvijas valsti. Publikācijas autors ir viens no mūsu virtuālajiem tēliem, kas ir izdomāts, bet nekādā gadījumā ne "feiks". Šis varonis mums palīdz rekonstruēt tā laika notikumus, procesus un sadzīvi.

Andrejs Kalniņš

Andrejs Kalniņš, 17 gadi (dzimis 1900. gada 20. jūnijā) – Cēsu dārzniecības īpašnieka dēls. Idealizē latviešu strēlniekus un sapņo tiem pievienoties. Pret šo vēlmi kategoriski iebilst vecāki, it īpaši māte, kura liek apsolīt, ka Andrejs nepiedalīsies karā. Ziemassvētku kaujās jau ir kritis otrs viņas dēls Mārtiņš, un tāpēc māte īpaši uztraucas par Andreju. Jāņa tēvs ir Latviešu Zemnieku savienības biedrs. Andrejs aplūkoto gadu uzsāk Cēsīs un pamatā darbojas Vidzemē.

Saziņas medijs projektā #LV99plus - ieraksti dienasgrāmatā.

Adrejam ir arī savs "Facebook" profils.

Fakts aiz stāsta: 1919. gada aprīlī Ukrainā Luhanskas apkaimē norisinājās kaujas starp Antona Deņikina vadītajiem pretlielinieciskajiem spēkiem un Sarkanās armijas 15. (Inzas) divīziju, kurā dienēja daudzi latviešu strēlnieki. 12. aprīlī šajās kaujās krita divīzijas politiskais komisārs Indriķis Zvejnieks - pirms pāris gadiem vēl trūcīgs puisis no Cēsīm -, kuru padomju vara pasludināja par varoni, tostarp piešķirot apbedīšanas vietu Sarkanajā laukumā Kremļa sienas nekropolē.

Ja kara dēļ oma kļūst pavisam nomācoša, ir nepieciešami varoņi.  Un kā par laimi mūsu lieliniekiem Cēsīs, kaujas Ukrainā vienu tādu ir radījušas. Tur tālumā pie Luhanksas ir ‘’varoņa nāvē’’ kritis mūsu pašu novadnieks Indriķis Zvejnieks.

Nedaudz jau amizanti šķiet, vēl pirms 2 gadiem Indriķis mācījās tepat Cēsu reālskolā, un es pēc skata viņu atpazītu arī šodien. Nāca viņš no trūcīgas ģimenes – tēvs bija kalps, kurš priekšlaikus nomira, atstājot Indriķi ar māti trūkumā. Tāpēc nav brīnums, ka pēc Februāra revolūcijas kļuva par aktīvu lielinieku ideju ruporu. Visu vasaru sludināja radikālas idejas un tad nozuda.

Nevar jau teikt, ka tas kādu pārsteigtu – visās šajās jukās cilvēki nāca un gāja. Vēlāk jau Iskolata laikā dzirdēju baumas, ka viņš kļuvis par lielu revolucionāru Maskavā, bet īpašu uzmanību tam nepievērsu. Man citas intereses.

Izrādās baumas bijušas patiesas. Indriķis vadījis komunistisko Latviešu jaunatnes savienību, bet pēc tam pieteicies karot pret Deņikina spēkiem Ukrainā. Tur ātri uzkalpojies par Inzas strēlnieku divīzijas politisko komisāru.

Turp arī Indriķis krita 12. aprīlī, kļūstot par dižu varoni. Pats Ļeņins esot pavēlējis pārvest Indriķa līķi uz Maskavu, kurp viņam paredzēta apbedīšana Sarkanajā laukumā. Mūsu pašu lielinieki šo farsu turpina. Lej gaužas asaras, apgāž Indriķa nabaga māti ar dāvanām un laba vēlējumiem, un visiem mums skolniekiem stāsta, cik dižs paraugs viņš bijis. Īsts varonis, kura piemēram arī mums esot jāseko, aizstāvot padomju godu cīņas ar ‘’baltgvardiem’’ pie Valkas vai Jelgavas. Tik neviens no mums ģimnāzistiem Indriķa piemēram sekot nevēlas. Skaļi jau to nevar teikt, bet mums ir citi varoņi, turp otrā frontes pusē.

*1919. gada 21. aprīļa ieraksts dienasgrāmatā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti