Nikolajs Balašovs
45 gadus vecs, intelektuālis, kadetu partijas biedrs. Pirms kara bija krievu valodas un vēstures skolotājs ''Academia Petrina''. Kad 1915. gadā skolu evakuēja, Nikolajs atteicās doties Taganrogu. Iemesls izvēlei palikt bija viņa sieva, vācbaltiete Emīlija nevēlējās pamest dzimto Jelgavu. Viņš ir viens no retajiem krieviem, kas palicis Jelgavā arī pēc vācu okupācijas sākuma.
Nikolajam ir arī savs "Facebook" profils, un viņš par šiem notikumiem un 1917.gada sadzīvi diskutē "Facebook" grupā "Dzīvā vēsture".
Kara laika problēmas kļūst nepanesamas ne tikai pašiem trūcīgākajiem un strādniecībai. Tā dēvētā vidusšķiras inteliģence ir nonākusi tikpat grūtā, ja ne pat grūtākā stāvoklī. Vajadzība pēc intelektuāla darba darītājiem šobrīd ir pat vēl mazāka kā pēc strādniekiem. Tās pāris vietas, kur var atrast patstāvīgu darbu un samaksu, ir aizpildītas.
Gan tiem, kas cer atrast darbu, gan tiem, kas jau strādā, ir jācenšas uzturēt sabiedriskajam stāvoklim atbilstošu apģērbu. Nav pieļaujamas atkāpes no etiķetes izvirzītajām prasībām. Bet ko darīt, ja pirms kara pirktās drēbes sāk novalkāties, bet jaunas pārāk augsto cenu dēļ nopirkt nav iespējams? Daudzi, tostarp es, izskatās kā vārga atblāzma no agrāko laiku godības. Frakas nobružātas, kurpes izdilušas, bet krekli sairuši.
Es vēl esmu priviliģētā stāvoklī. Ienākumi pārtikas iegādei man daudz maz pietiek. Bet zinu daudzus labi izglītotus cilvēkus ar gaišām galvām, kuriem vienīgais veids kā nomākt izsalkumu ir pirms gulēt iešanas sadzerties vārītu ūdeni.
*1918. gada 14. jūlija ieraksts dienasgrāmatā.
