Antonija Priede
Autore ir viena no mūsu izdomātajiem, bet noteikti ne "feikajiem" tēliem LSM.lv seriālā #LV99plus, kas rekonstruē notikumus Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem.
Antonija Priede ir dzimusi Rīgā vidusšķiras ģimenē 1890. gadā, absolvējusi Rīgas Lomonosova sieviešu ģimnāziju. Pēc ģimnāzijas beigšanas Antonija sapņoja par mācībām universitātē, tomēr ģimene nevarēja atļauties apmaksāt studijas ārzemēs. Antonija sāk strādāt par sekretāri. Īsi pirms kara sākuma viņa iemīlas krievu ierēdnī un, kad 1915. gadā vasarā sākas Rīgas evakuācija, pretēji vecāku gribai dodas līdzi ierēdnim uz Petrogradu. Attiecības ar ierēdni izjūk, bet Petrogradā Antonija sadraudzējas ar krievu meņševikiem un latviešu maziniekiem un pārņem viņu politiskās idejas. Pēc Oktobra revolūcijas viņa atgriežas Vidzemē un dzīvo Valmierā. Pēc vācu okupācijas Antonija izlemj slepeni atgriezties Rīgā.
Saziņas medijs projektā #LV99pluss - ieraksti dienasgrāmatā.
Antonijai ir arī savs "Facebook" profils un un viņa veic ierakstus lsm.lv vēstures diskusiju grupā "Dzīvā vēsture".
Fakts aiz stāsta: 1919. gada 19. jūlija visā Britu impērijā svinēja Miera dienu. Svinības noritēja arī britu armijas novietojuma vietās, tostarp Rīgā, Esplanādē. Tomēr daudzi kara veterāni svinību organizēšanu uzskatīja par aizvainojošu, ņemot vērā grūtības, ar kurām saskārās no frontes pārnākušie karavīri. Lielbritānijā svinību dienā izcēlās lieli nemieri. Neapmierinātība atbalsojās arī vēl aktīvajās armijas vienībās.
Šodien Esplanādi ir pārņēmuši angļu jūrnieki. Ar lielu vērienu tiek svinēta Miera diena. Paraugdemonstrējumi, sacensības un jestra orķestru mūzika – tam visam būtu jāliek domāt, ka kara šausmas ir beigušās un ir sācies jauns, labāks laikmets.
Tomēr, parunājot ar pašiem jūrniekiem, no kuriem daži svinību noskaņās ir malkojuši stiprākus dzērienus, var dzirdēt pavisam citas noskaņas. Starp jūrniekiem valda liela neapmierinātība. Pirmkārt, daudzi nesaprot, kāpēc viņiem ir jāuzturas šeit Baltijā. Te nevalda miers, tā vietā dienu dienā viņi turpina riskēt ar savām dzīvībām. Vien pirms pāris dienām divi angļu kuģi – ''Myrte'' un ''Gentian'' – tepat pie Igaunijas krastiem nogrima, uzskrienot uz mīnām. Abu kuģu apkalpes ir ierautas Baltijas jūras dzelmē. Biedru nāve ir kā tumša ēna pār svinību norisi.
Otrkārt, daudziem matrožiem radinieki bija karojuši kā kājnieki Rietumu frontē, un mājās pārnākšana viņiem ir daudzkārt grūtāka par frontes dzīvi. Vienkārši karavīri, būdami strādnieki, mājās ir pārnākuši nabagi. Un vien pašiem veiksmīgākajiem nav problēmu ar veselību. Bet dzimtenē nevienam nerūp viņu liktenis. Darba nav, pensijas smieklīgas, sievas un draudzenes bieži aizgājušas pie mazāk varonīgiem mājās palicējiem. Pie tam mājās palikušie skatās uz viņiem kā uz traucēkli - labāk būtu palikuši savā Francijā.
Par šīm problēmām vēstulēs no saviem radiniekiem un draugiem uzzina mūsu angļu jūrnieki. Saprotams, ka daudziem uz miera svinēšanu prāts nenesas. Tā vietā viņi, mājās pārnākot, ir gatavi politiskai cīņai. Par savām cīņām frontē angļu strādniecība beidzot ir nopelnījusi tiesības balsot vēlēšanās. Manu sirdi priecē tas, ka teju ik viens plāno balsot par leiboristiem. Ļoti ceru, ka kara šausmas un smagā situācija pēc tā palīdzēs atnest demokrātiska sociālisma uzvaru Eiropā un pēc tam visā pasaulē. Kad tas notiks, tad arī es bez mazākās iebildes svinēšu Miera svētkus.
*1919. gada 19. jūlija ieraksts dienasgrāmatā.
