#LV99plus: Andrejs Upītis - vienīgais no mūslaiku literātiem, kurš skaidri iestājas par strādnieku lietu

Šī publikācija ir daļa no LSM.lv seriāla #LV99plus, kas stāsta par notikumiem Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem. Tā ir daļa no mūsdienīgas hronoloģiskas notikumu rekonstrukcijas 1917. un 1918. gadā, kas ļāva dibināt neatkarīgu Latvijas valsti. Publikācijas autore ir viena no mūsu virtuālajiem tēliem, kas ir izdomāta, bet nekādā gadījumā ne "feika". Šī varone mums palīdz rekonstruēt tā laika notikumus, procesus un sadzīvi.

Antonija Priede

Autore ir viena no mūsu izdomātajiem, bet noteikti ne "feikajiem" tēliem LSM.lv seriālā #LV99plus, kas rekonstruē notikumus Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem.

Antonija Priede ir dzimusi Rīgā vidusšķiras ģimenē 1890. gadā, absolvējusi Rīgas Lomonosova sieviešu ģimnāziju. Pēc ģimnāzijas beigšanas Antonija sapņoja par mācībām universitātē, tomēr ģimene nevarēja atļauties apmaksāt studijas ārzemēs. Antonija sāk strādāt par sekretāri. Īsi pirms kara sākuma viņa iemīlas krievu ierēdnī un, kad 1915. gadā vasarā sākas Rīgas evakuācija, pretēji vecāku gribai dodas līdzi ierēdnim uz Petrogradu. Attiecības ar ierēdni izjūk, bet Petrogradā Antonija sadraudzējas ar krievu meņševikiem un latviešu maziniekiem un pārņem viņu politiskās idejas. Pēc Oktobra revolūcijas viņa atgriežas Vidzemē un dzīvo Valmierā. Pēc vācu okupācijas Antonija izlemj slepeni atgriezties Rīgā.

Saziņas medijs projektā #LV99pluss - ieraksti dienasgrāmatā.

Antonijai ir arī savs "Facebook" profils un un viņa veic ierakstus lsm.lv vēstures diskusiju grupā "Dzīvā vēsture". 

Lielinieku valdības iecienītākais literāts ir Andrejs Upītis. Viņš vada gan Izglītības komisariāta Mākslas nodaļu, gan arī Strādnieku teātri. Tātad ne tikai mākslinieks, bet arī politiska persona. Kā teātra vadītājs viņš nenogurstoši strādā pie strādnieku šķiras interesēm atbilstošu izrāžu iestudēšanas.

Jautājums vien - ko ņemt par materiālu? Ne jau buržuju sarakstītas lugas, kas attaisno aizgājušo laiku vērtības. Un pat Rainim nav skaidri ideoloģiskas drāmas. Tāpēc nedaudz divdomīgi jau sanāk – teātrim nākas iestudēt tikai paša Upīša lugas. Bet vai tad tā Upīša vaina, ka viņš vienīgais uzdrīkstējies rakstīt latviski marksistiskā garā?

Otro Strādnieku teātra iestudēto lugu, kuru arī man bija laime redzēt, sauc ‘’Viens un daudzie’’. Zinātājs no nosaukuma jau nopratīs – luga ir par šķiru cīņu. Jebšu iespēja pasmieties par naivumu, kas slēpjas idejā par buržuāzisko individuālismu. Šāds individuālists ir lugas galvenais varonis Kaspars Zaļums. Agrāk piektā gada revolucionārs, pēc revolūcijas izgāšanās viņš pieslejas mietpilsoniskām vērtībām – kļūst par kantoristu, cer nopelnīt naudu un iekļauties buržuju sabiedrībā.

Vienīgie traucēkļi – sirdsapziņa un agrāko laiku cīņu biedri. Tiem Zaļumam ir jāliekuļo, ka viņš nav nodevis strādnieku lietu. Lai gan patiesībā domas par strādnieku ciešanām tikai traucē viņa karjerai. Labāk būtu neredzēt un nezināt.

Ja vecos draugus Zaļums nodod, tad pie jaunajiem iekļauties viņam nesanāk. Un tad viens, šis mūsu varonis ir spiests mētāties bez skaidras šķiriskas un ideoloģiskas piederības. Palicis ārpus šķiru cīņas līnijām, Zaļums nav vajadzīgs nedz strādniecībai, nedz buržuāzijai. Tāda arī ir stāsta morāle – naivi būtu domāt, ka indivīds var stāvēt pāri šķiru cīņai. Būt viens ārpus daudziem. Cīņa ir neizbēgama, bet indivīdam paliek morāla izvēle – nostāties progresa vai reakcijas pusē.

*1919. gada 13. marta ieraksts dienasgrāmatā.

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti