#LV99plus: 2. Cēsu kājnieku pulka karavīri atbrīvo Cēsis

Šī publikācija ir daļa no LSM.lv seriāla #LV99plus, kas stāsta par notikumiem Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem. Tā ir daļa no mūsdienīgas hronoloģiskas notikumu rekonstrukcijas no 1917. līdz 1919. gadam, kas ļāva dibināt un nostiprināt neatkarīgu Latvijas valsti. Publikācijas autors ir viens no mūsu virtuālajiem tēliem, kas ir izdomāts, bet nekādā gadījumā ne "feiks". Šis varonis mums palīdz rekonstruēt tā laika notikumus, procesus un sadzīvi.

Andrejs Kalniņš

Andrejs Kalniņš, 17 gadi (dzimis 1900. gada 20. jūnijā) – Cēsu dārzniecības īpašnieka dēls. Idealizē latviešu strēlniekus un sapņo tiem pievienoties. Pret šo vēlmi kategoriski iebilst vecāki, it īpaši māte, kura liek apsolīt, ka Andrejs nepiedalīsies karā. Ziemassvētku kaujās jau ir kritis otrs viņas dēls Mārtiņš, un tāpēc māte īpaši uztraucas par Andreju. Jāņa tēvs ir Latviešu Zemnieku savienības biedrs. Andrejs aplūkoto gadu uzsāk Cēsīs un pamatā darbojas Vidzemē.

Saziņas medijs projektā #LV99plus - ieraksti dienasgrāmatā.

Adrejam ir arī savs "Facebook" profils.

Fakts aiz stāsta: 1919. gada 30. maijā 7.00 2. Cēsu kājnieku pulka 1.rota (dēvēta arī par partizānu rotu) ieņēma Cēsis. Dienas pirmajā pusē pilsētā vēl notika nelielas sadursmes ar noklīdušām lielinieku vienībām. Līdz dienas beigām pilsētu pilnībā kontrolēja Ziemeļlatvijas brigādes karavīri.

Agrā rīta stundā mani pamodināja attālu šāvienu skaņas. Pāris šāvieni, ilgāks klusums. Atkal šāvieni un atkal klusums. Ēdamistabā jau priekšā bija māte un tēvs. Pārrunājām savas izjūtas. Vai patiesi beidzot pienākusi ilgi gaidītā Cēsu atbrīvošana? Un, ja mūs atbrīvo, tad kas to darīs? Zaļie partizāni, igauņi vai vācieši? Un vai Cēsis gaida niknas kaujas? Teju visi lielinieku varas vīri jau ir prom no Cēsīm. Bet lielinieku karavīri vēl turēja pilsētu savās rokās. Vai viņi būs gatavi aizsargāt pilsētu līdz pēdējam vīram?

Tik daudz nezināmā. Satraukums un bailes mijās ar nepacietību. Visi vienojāmies, kamēr cīņas nav beigušās, vislabāk ir ieslēgties mājās. Neiet ārā, nevienu nelaist iekšā un gaidīt. Ilgstošs klusums. Attālu šāvienu virkne. Klusums. Vientuļš šāviens. Klusums. Māte pārmeta krustu: ‘’Labi, ka ar artilēriju nešauj’’.

Sēdējām, klausījāmies un runājām. Visu rīta cēlienu mokošā neziņā. Līdz īsi pirms pusdienas laika pie durvīm kāds klauvēja. Visi nodrebinājāmies. Nāks laupīt? Aizvest tēvu? Prātā bija vien pats ļaunākais.

Tēvs uzkāpa otrajā stāvā nopētīt pie durvīm stāvošos. Atkal klauvējiens. Ar māti sastinguši gaidījām. Tēvs nokāpa pa trepēm un, viegli aizkaitināts, teica: ‘’Andrej, tur laukā stāv divi no taviem zeņķiem. Viens bija Freimaņa dēls, otrs ar te redzēts. Aizej paprasi, ko viņi grib. Varbūt kaut ko pilsētā redzējuši.’’

Pie durvīm stāvēja Freimanis un Bite. Drebošā balsī jautāju, kas noticies. Dabūju pretī vien uzsaukumu ‘’Mīkstpēdiņš’’.  Bite man neizpratnē jautāja, kāpēc es tupot mājās. Esot tak jāiet svinēt Cēsu atbrīvošana. Viņam piebalsoja Freimanis.

‘’Kā, lielinieki jau ir prom?’’ neizpratnē jautāju. Kāds kaut kur vēl slēpjoties, bet Cēsis jau kopš 7 rītā esot Cēsu kājnieku pulka rokās. Kas tad tie par šāvieniem? Bite vien noraustīja plecus, sakot: ‘’Es jau teicu, ka kaut kur vēl pa kādam lieliniekam slēpjas. Tos tagad arī gūsta. Citādi viss mierīgi. Nāc, iesim sveikt varoņus.’’

Ieaicināju abus iekšā, kamēr pats uzģērbu goda drēbes. Tikmēr vecāki manus draugus pratināja, lai uzzinātu visus jaunumus. Bite jau kopš paša rīta apkārt pa Cēsīm spietojis un pat redzējis pāris sadursmes. Kad vienam palicis garlaicīgi, uzmeklējis Freimani un tagad mani.

Galvenie notikumi norisinājās Konventa laukumā. Tur liels cilvēku pūlis bija sapulcējies ap lielinieku statuju, kura bija uzstādīta pavisam nesen 1. maija svinībās. Statuja bija domāta kā alegorija Sarkanās armijas uzvarām – sarkans ķīlis ietriecās baltu kalnakmeņu kaudzē. Tagad grupa karavīru un vietējo jaunekļu ņēmās statuju pārveidot. Ķīlis bija izcelts un to stutēja atpakaļ. Steidzāmies palīgā pielikt savu roku simboliskajā notikumā.

Pēc darbu pabeigšanas spicais gals bija pavērsts pret debesīm. Daudzi apkārt esošie skaļi smējās. Viens no partizānu vadoņiem uzkāpa uz baltajiem akmeņiem un teica īsu uzrunu. Viens latviešu tautas ienaidnieks esot padzīts, bet tagad tuvojoties laiks īstajām cīņām. Sarkanais mēris ir patriekts, bet kritīs arī melnais bruņinieks. Mums esot jāpabeidz tas, ko strēlnieki cerēja izdarīt 1915. gadā. Jāpatriec vācieši no Latvijas uz visiem laikiem. Apkārtējie, tostarp arī mēs, skaļi uzgavilēja. Vien kāds zolīdi ģērbts kungs grozīja galvu un pie sevis noteica ‘’vājprātīgie’’.

Norimstot saviļņojumam, pētīju kara varoņus. Cēsis šobrīd savās rokās turēja partizānu vienība. Un partizāni it nemaz neizskatījās pēc armijas. Daudzi bija noplukuši, daļai pat kājās nebija zābaku. Atšķirības zīmes arī nekādas. Bruņojums – tikai plintes. Nedz ložmetēji, nedz artilērija. Ja lielinieki izdomātu pāriet pretuzbrukumā, tad jāšaubās, vai šiem vīriem izdotos pilsētu noturēt. Domīgs atvadījos no draugiem un devos mājās. Vēl droši nejūtos.

*1919. gada 30. maija ieraksts dienasgrāmatā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti