Ludza un tās muzejs. Pirms un pēc simt gadiem

Pirms simt gadiem, 1920. gada augustā, Ludzas apriņķa priekšnieks Jezups Soikans nodibināja latgaliešu kultūras veicināšanas biedrību, atvēra lasītavu un vēsturiskā inventāra muzeju. Šī jubileja kļuva par iemeslu Rus.lsm.lv doties uz Latvijas vecāko pilsētu (pirmo reizi Ļucina (Ludza) minēta 1177. gadā, lai gan ne visi šai versijai piekrīt), uz Ludzas novadpētniecības muzeju, kurš arī izaudzis, pateicoties senajai Soikana iecerei.

Muzeja direktore Milāna Bule un izstāžu un ekspozīciju kurators Valērijs Dzevaltovskis, kuri sagaidīja autori un fotogrāfi, tūlīt pat precizēja - runāt par muzeja simtgadi jau par vēlu, tā vēsture sākusies 1918. gadā. Toreiz Ļucinas krievu ģimnāzijas audzēkņi direktora Sergeja Saharova (vēlāk – ievērojama Pirmās republikas sabiedriski politiska darbinieka) un vietējā vēsturnieka Ludviga Fogta vadībā devās ekskursijā uz Ludzas pilsdrupām, uzzināja par XIX gadsimta beigu izrakumiem un iepazinās ar eksponātiem no Fogta kolekcijas. Tad radās ideja par muzeju. Vēlāk ģimnāzisti paši piedalījās Odukalna kapulauka izrakumos, savā žurnālā aicināja nodot vecus priekšmetus, grāmatas, monētas, kas bija vietējiem iedzīvotājiem. 

“Protams, sākumā izveidojās neliels muzejs, bet Soikans bija ļoti ieinteresēts tā attīstībā. Viņš bija īsts sava novada patriots, un 1920. gada 5. augusts, [kad tika atvērts vēsturiskā inventāra muzejs], ir nozīmīgs datums Ludzas kultūras attīstībai, visai inteliģencei,” stāsta Valērijs Dzevaltovskis. Un turpina: “Etnogrāfijas un vēstures muzejs Ludzā pastāvēja pirms Otrā pasaules kara, tas mainīja adreses. Kara laikā visas kolekcijas pazuda. Mēs diemžēl ļoti maz zinām par muzeja dzīves pirmskara periodu, tagad veidojam datu bāzi, mēģinām aizpildīt daudzus “baltos laukumus”. Kopš 40. gadu beigām saglabājies būtiski vairāk informācijas.” 

Milana Bule

“Pēc kara muzeju sāka aktīvi atjaunot. 1947. gadā tas pārcēlās uz luterāņu baznīcu, bet 1956. gadā muzejam tika nodota ēka, kurā tas atrodas arī pašlaik. Šajā vietā atradās 1812. gada Tēvijas kara leģendārā varoņa Jakova Kuļņeva vecāku māja. Par Kuļņevu mums ir neliela atsevišķa ekspozīcija, bet, pirms dodamies to apskatīt, gribu uzsvērt – mums ir ļoti draudzīga un saliedēta komanda, esam 14 cilvēki, visi lieli entuziasti, visi iegrimuši kultūrā un, ja vajag, strādājam bez brīvdienām,” piebilst Milāna Bule.

Tādā gaišā noskaņojumā mēs arī sākam muzeja apskati. Tāpat kā jebkurā klasiskā novadpētniecības muzejā, te ir dabas un vēstures ekspozīcijas. Tiek plānots tās atjaunot. Piemēram, pēc direktores domām, jāpadara izteiksmīgāka tā daļa, kas veltīta senajiem latgaļiem. Kā arī periodam no 1918. līdz 1945. gadam vajadzīgi papildinājumi un izmaiņas, pie tā pašlaik notiek darbs.

Vēstures blokā izcelts jau minētais Jakovs Kuļņevs (1763-1812). Viņš dzimis Ļucinā, ieguvis militāro izglītību un 27 dienesta gados nogājis ceļu no poručika līdz huzāru ģenerālmajoram.

Kuļņevs piedalījies sešos karos un 55 kaujās, izcēlies ne tikai ar militāro talantu, bet arī humānismu, par ko viņu mīlējuši ieņemto teritoriju iedzīvotāji. 1812. gadā Kuļņevs kritis Kļasticu kaujā dažus simtus kilometru no dzimtās Ļucinas, apturot Francijas karaspēka virzīšanos uz Rīgu un Sanktpēterburgu.

Par Kuļņevu rakstījuši Žukovskis, Puškins, Deniss Davidovs, Tiņanovs un Pikulis. Viņš kļuva par tautas varoni vēl dzīves laikā, bet pēc viņa nāves Napoleons rakstīja: “Vakar gāja bojā Krievijas kavalērijas labākais ģenerālis.”

“Mums ir divas lietas, kas piederējušas Kuļņevam. Pirmā ir petrolejas lampa, kuru viņš uzdāvināja savam zirgu puisim. Lampa tika maz izmantota. Tas tāpēc, ka lampa “noēda” daudz petrolejas, bet mazturīgie cilvēki taupīja. Tomēr tā tika nodota kā ģimenes relikvija no paaudzes paaudzei un, lūk, nonākusi līdz mums. Otra lieta ir ģenerāļa karote, to mūsu muzejam 2016. gadā nodeva Kuļņeva radinieki ar šādiem vārdiem: “Maskavā tā mētāsies kaut kur [muzeja] krātuvēs, lai labāk glabājas pie jums,” stāsta Valērijs. 2012. gada augustā muzeja teritorijā ar Krievijas vēstniecības Latvijā finansiālo atbalstu tika atklāts Jakova Kuļņeva krūšutēls.

Ja, kā jau teikts, dabas un vēstures ekspozīcija ir jebkurā novadpētniecības muzejā, tad ar etnogrāfisko ekspozīciju zem klajas debess var palepoties tikai nedaudzi provinces muzeji.

Ludzā ir seši Austrumlatgales koka celtniecības objekti, kuri iepazīstina ar lauku būvniecību no XIX gadsimta sākuma līdz XX gadsimta pirmajai trešdaļai.

Tie pārvietoti uz muzeju pagājušajā gadsimtā un pakāpeniski papildināti ar iekšējām ekspozīcijām, kuras atspoguļo vietējo zemnieku sadzīvi un tradīcijas.

XIX gadsimta pirmās ceturtdaļas dūmistaba mūsdienu cilvēku uzvedina uz skumjām domām – viss ir pārāk askētiski: maza dzīvojamā istaba un neapkurināms priekšnams bez griestiem. Toties zemnieka māja, kas celta Pirmās republikas laikā, ir visai pievilcīga – ēkas divas dzīvojamās puses sadala virtuve, ir daudz visādu koka saimniecības piederumu, izšūtu salvetīšu un aizkariņu, un arī vietas nav maz. Gandrīz vai gribas kaut kur nolikt datoru un padzīvot kādas pāris nedēļas tādā Ludzas idilliskā pastorālē.

Etnogrāfiskās ekspozīcijas koka pasauli “atšķaida” dzelzs “zvērs” – naftas motors, ražots Vācijā pagājušā gadsimta 20. gados. Stīmpanka brīnums tika izmantots kā dzinējs kuļmašīnu, gateru, dzirnavu darbināšanai un kā lielu kravu vilcējs.

Muzeja etnogrāfiskā daļa ir pieprasīta tagad modernajās kāzu programmās,

kad jaunlaulātos apbārsta ar graudiem, lai viņi dzīvotu ilgi un pārticīgi, bet jaunā sieva met kurpīti pāri mājas jumtam, lai bērni augtu paklausīgi un cienītu vecākus.

Parkā ir mazs dīķis, kuru Rus.lsm.lv autore sākumā noturēja par tādu kā dabas dekorāciju. Tomēr ūdenskrātuve izrādījās pilnībā funkcionējoša – kāds Ludzas pusaudzis no dīķa vilka pamatīgas karūsas. “Kādas piecas noķers un nesīs mājās. Nav pirmā reize,” saka Valērijs Dzevaltovskis un ved mūs uz netālu esošo Ludzas lielo sinagogu. Tā arī ir novadpētniecības muzeja paspārnē. 

Valērijs Dzevaltovskis

Šī sinagoga ir absolūti unikāls objekts ne tikai Latvijai, bet arī visai Baltijai. Koka ēka celta 1800. gadā (pēc dažiem avotiem – 1801. gadā), un tādas “večiņas”, pēc Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas datiem, Austrumeiropā ir vairs ne vairāk kā četras piecas. Kādreiz to bija simtiem.

Ludzas sinagogā saglabājies autentisks plānojums, iekšējās apdares elementi, mēbeles un citi priekšmeti.

XIX gadsimta beigās ēka tika apšūta ar ķieģeļiem, kas nāca par labu tās ilgmūžībai. Un droši viens arī Dievs sinagogu ir sargājis – tā palikusi neskarta 1938. gada lielajā ugunsgrēkā, kad pilnībā izdega gandrīz viss pilsētas centrs. Līdz pagājušā gadsimta 80. gadiem sinagogā notika lūgšanas, bet pēc tam jau vairs gandrīz nebija to, kas lūdzas.

1935. gadā Ludzā dzīvoja 1518 ebreji (24 procenti no visiem iedzīvotājiem). Pēc kara – nedaudz vairāk kā simts, bet tagad, pēc Dzevaltovska teiktā, vairs tikai daži. Vispār ebreju Ludza ir atsevišķs vēstures slānis, liels un emocionāli sarežģīts.

Tā nu pagaidām atgriezīsimies pie sinagogas. Tai turpināja veikties – 2014. gadā Ludzas novada pašvaldība sāka īstenot lielu restaurācijas projektu. Tika piesaistīti partneri no Norvēģijas. 2016. gada augustā vairāk nekā 800 cilvēku sapulcējās uz restaurētās Ludzas lielās sinagogas atklāšanu.

Sinagogā arī tagad var veikt reliģiskos rituālus, tikai par muzeju vien tā nav kļuvusi, lai gan tajā atrodas ekspozīcija, veltīta Ludzas ebreju kopienai. Atsevišķa vieta atvēlēta izcilajam Latvijas un Izraēlas kinodokumentālistam, Ludzā dzimušajam Hercam Frankam (1926-2013) un viņa tēvam, pazīstamajam Ludzas fotogrāfam Vulfam Frankam.

“Hercs Franks pie mums bija atbraucis, staigāja pa savas bērnības ielām, atceroties zirgu tirgu un daudz ko citu, kā vairs diemžēl nav. Viņš bija ļoti dzīvs un pieejams cilvēks, bez jebkādas “zvaigžņu slimības”. Teica, ka viņam esot divi spārni – Latvija un Izraēla – un ka Ludza viņam tuvāka nekā Rīga. Te viņš meklēja savas bērnības gaišo noskaņu. Vēl dēvēja sevi par skumjo laimes bērnu – viņš palika dzīvs, taču holokaustā zaudēja daudz radinieku,” atceras Milāna un Valērijs.

Sinagogā ir tūristiem domātas izzinošas izklaides. Piemēram, var mēģināt uzrakstīt savu vārdu ivritā – ir detalizēta instrukcija

un zīmogi ar ivrita alfabēta burtiem. Ir datorspēle, veltīta ebreju kultūrai un tradīcijām.  Tiek piedāvāts pareizi saģērbt cilvēku uz lūgšanu, pagatavot kādu ebreju ēdienu. Autore cepa halu – svētku maizi. Datorā izdevās (par to, ka veiktos arī pa īstam virtuvē, autorei ir šaubas).

“Zinātniskais centrs “Sefer” 2013.-2014.gadā rīkoja ekspedīciju uz Ludzu, Kārsavu, Zilupi. Intervēja  ebrejus un citu tautību cilvēkus par ebreju tēmu. Sinagogā ir audioieraksti. Ļoti svarīgi, ka tā ir tīra patiesība, nekādas cenzūras. Atsevišķa sadaļa veltīta holokaustam. Mums ir ļoti svarīgi pamodināt apmeklētājos emocijas. Viena lieta ir digitālās ekspozīcijas, pavisam cita – lakats, ko adījusi Sāras Levinas, kuru daudzi pazina, vecmāmiņa, vai zīmulis, kas piederējis nacistu 1941. gadā nošautajam Don-Ihjem Bencionam – pēdējam rabīnam no Don-Ihjes dinastijas,” stāsta Valērijs.

Protams, daudz kas šajā rakstā nav pieminēts. Ludzas novadpētniecības muzejs ir pilns spēku un jaunu ideju. “Gribam pārstartēt keramikas darbnīcu, tas ir vienīgais nestrādājošais objekts mūsu etnogrāfiskajā ekspozīcijā. Pagaidām viss ir dokumentu sagatavošanas stadijā, kad atvērsim – nevaru pateikt. Domājam par jaunu ekspozīciju, kas stāstīs par Ludzas igauņiem (dzīvojuši pilsētā un apkārtnē kopš XVII gadsimta vai vēl agrāk – L.V.). Ir arī pavisam pārdroši sapņi, piemēram, sarīkot Hercam Frankam veltītu kinofestivālu. Tam vajadzīgs ļoti liels pašvaldības atbalsts. Ludzā dzimuši daudzi pazīstami cilvēki – poļu ceļotājs un literāts Ferdinands Osendovskis (mēs draudzējamies ar Dembicas muzeju Polijā), krievu rakstnieks Leonīds Dobičins, avangarda mākslinieks Iļja Čašņiks – Kazimira Maļeviča skolnieks. Arī latgaliešu dzejnieks, mākslinieks un sabiedriskais darbinieks Antons Kūkojs ir dzimis Ludzas apriņķī. Un ir daudz citu vārdu. Mums ir, ko popularizēt,” atvadoties stāsta muzeja direktore.

Muzejs Ludzā jau sen kļuvis par pilsētas kultūras dzīves centru. Regulāri plenēri, radošas tikšanās, izstādes…

Nesen bija apskatāma Jura Soikana Ludzas Mākslas skolas audzēkņu diplomdarbu izstāde. Juris Soikans bija mākslinieks, literāts un mākslas teorētiķis. Viņa tēvs bija Jezups Soikans, kurš pirms simt gadiem atvēra vēsturiskā inventāra muzeju. Loks noslēdzies.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti