Ko par nogalinātajiem Latgales ebrejiem atceras viņu novadnieki

“Vācieši komandēja, latvieši šāva, bet vecticībnieki apraka.” Tā Latgales vecākās paaudzes iedzīvotāji pētniekiem aprakstīja 1941.gadu, kā arī notikumus pirms un pēc tā. Vieni balstījās uz savām atmiņām, tie, kas jaunāki – uz kādreiz no radiniekiem dzirdētā. Gandrīz katram bija kas sakāms. Taču atbildi uz jautājumu, kāpēc “var iznīcināt pusi pilsētas, un neviens šos cilvēkus neaizstāv”, reģionā strādājušajiem holokausta pētniekiem neizdevās iegūt, intervijā Rus.lsm.lv atzina viena no projekta zinātniskajām vadītājām Svetlana Amosova.

Vieni stāstītāji atceras, ka pronacistisko antisemītisko propagandu sākuši izplatīt laikraksti un radio vairākus gadus pirms kara, atdzīvinot antisemītiskos mītus. Citi par to nerunā. Tā vai citādi, bet no 93,5 tūkstošiem ebreju, kas pirms kara mita Latvijā, trešdaļa dzīvoja Latgalē. Ebreju bija 40 līdz 90 procenti iedzīvotāju nelielās pilsētiņās, ko ebreji dēvēja par štetelēm, bet latvieši un krievu vecticībnieki dzīvoja laukos. Jau nacistu okupācijas trešā mēneša sākumā gandrīz neviens no ebrejiem nebija palicis dzīvs. Cilvēki pazuda tik ātri, ka vēlāk reti kurš no līdzpilsoņiem varēja atcerēties, kā tas noticis.

Maskavas centrs “Sefer” kopā ar muzeju “Ebreji Latvijā” Latgalē sarīkoja vairākas etnogrāfiskās ekspedīcijas – lai savāktu to cilvēku atmiņas par Latgales ebrejiem, kuri viņus vēl pazina personīgi. Šodienas vecākās paaudzes cilvēki, kas dzimuši 20.-30.gados, kara sākumā bija bērni. Un tagad viņi aprakstīja notikumus tā, kā tie saglabājušies viņu atmiņā, kas rediģējusi realitātes ainas atbilstoši stāstītāju dzīves pieredzei.

FAKTI

Svetlana Amosova — projekta SFIRA un centra “Sefer” akadēmisko un izdevējdarbības programmu koordinatore. Krievijas Zinātņu akadēmijas Slāvu studiju institūta Slāvu un jūdaikas centra vadītāja. Dzimusi Kirovā, beigusi Antropoloģijas fakultāti Eiropas universitātē Sanktpēterburgā. Stažējusies Ebreju universitātē Jeruzalemē un Tartu universitātē Igaunijā. Piedalījusies ekspedīcijās Krievijā (Kostromas, Tveras apgabalā), Baltkrievijā (Mogiļevas apgabalā), Ukrainā (Odesas, Ivanofrankovskas, Aizkarpatu apgabalā), Moldovā, Latvijā.

Jūdaikas zinātnisko darbinieku un augstskolu pasniedzēju centrs “Sefer izveidots 1994.gadā  ar nolūku atbalstīt zinātniskos pētījumus jūdaikas jomā un ar ebrejiem saistīto priekšmetu mācīšanu augstskolās. Atbalsts tiek sniegts studentiem, aspirantiem, akadēmiskajiem darbiniekiem.

Divi krājumi “Утраченное соседство: евреи в культурной памяти жителей Латгалии” (“Zaudētie kaimiņi: ebreji Latgales iedzīvotāju kultūras atmiņā”) (šeit un šeit) ir daļa no plašā projekta, kurā tiek pētīta ebreju piemiņa, vēsture, kultūra un etnogrāfija, kā arī citu etnisko grupu pārstāvju stereotipi un dažādi priekšstati, kas ir saistīti ar Austrumeiropas ebrejiem. Materiāli savākti ekspedīcijās 2011.-2015.gadā gan Latgalē, gan arī Izraēlā, kur tika iztaujāti tie, kas cēlušies no Latgales pilsētām un citām apdzīvotajām vietām.

— Sākumā mēs vācām ierakstus ar atmiņu stāstījumiem par ebreju dzīvi, tradīcijām, folkloru, etnogrāfiju, - stāsta Svetlana Amosova. — Projekts sākās Ukrainā, Podolā. Pēc tam strādājām Galicijā, Bukovinā (Černovcos), Moldovā, Piedņestrā, Austrumbaltkrievijā, Krievijā, apvidos pie Latvijas un Lietuvas robežas – Biržos un apkārtnē.   Bet pēc tam tas izauga no sākumā noteiktajiem ietvariem un sāka akumulēt atmiņas par ebrejiem vietās, kur viņu vairs nav, un par viņu iznīcināšanu.

2011.gadā mēs kopā ar muzeju “Ebreji Latvijā” sākām pētījumus Latgalē. Pirmos izvēlējāmies Preiļus – pirms kara ebreji tur bija puse iedzīvotāju. Mēs strādājām kopā ar kolēģi no muzeja Marinu Gehtu. Izrādījās, ka

faktiski katrs cilvēks var kaut ko pastāstīt par ebrejiem, bet lielākā daļa gados vecāko pilsētnieku atminas geto izveidošanu kara pirmajās nedēļās, holokaustu, ebreju nošaušanu.

Taču iedzīvotāji atceras arī pirmskara dzīvi, padomju varas atnākšanu. Stāstīja, kur atradušās sinagogas, kā notikušas ebreju lūgšanas. Stāstīja visu, ko atcerējās par kaimiņiem un draugiem. Bez tā mēs dzirdējām arī tekstus, kas rada priekšstatu par stereotipiem, kādi bija izveidojušies par ebrejiem – piemēram, stāsti par to, kā ebrejus apbedīja, ne vienmēr atbilda reālajām jūdaistu ceremonijām.

Bet pēc tam mēs katru gadu, bet reizēm pat divreiz gadā braucām uz dažādām Latgales pilsētām. Strādājām Rēzeknē, Ludzā, Zilupē. Daugavpilī, kur ir neliela ebreju kopiena, aptaujājām ne tikai neebrejus, bet arī ebrejus. Pēc tam bijām Varakļānos un Viļānos, Krāslavā un Subatē. Mums ļoti palīdzēja vietējie muzeju un bibliotēku darbinieki. Kad svešinieks ierodas pilsētā, viņam ir grūti atrast cilvēkus, ar kuriem jārunā. Bet bibliotekāri pazīst visvecākos pilsētas iedzīvotājus un zina, kurš no viņiem ir labs stāstnieks. Tas bija ērti, jo citādi bezmērķīgi jāstaigā pa pilsētu, kā tas notika citur. Mēs iztaujājām arī par pēckara situāciju, kad ebreji atgriezās no evakuācijas vai iznāca no slēptuvēm. Vairākums tūlīt pat aizbrauca uz Rīgu. No 2011.gada mēs Rīgā strādājām ar Latgalē dzimušajiem ebrejiem, bet pēc tam paplašinājām pētījumu loku un iztaujājām visā Latvijā dzimušos ebrejus. 2015.gadā strādājām Liepājā.

— Pētnieki norāda, ka holokausta straujās norises dēļ Latvijas mazajās pilsētās šie notikumi slikti saglabājušies liecinieku atmiņās.

— Mēs ar to saskārāmies, taču ne visās pilsētās. Ir vietas, kur to ļoti slikti atceras – ja pilsētā lielākā daļa iedzīvotāju bija ebreji, pilsēta pēc viņu nošaušanas kļuva tukša un iedzīvotāju tikpat kā nebija palicis. Bet cilvēki, kas dzīvoja lauku ciemos, neredzēja to, kas notika, un tāpēc mēs ne vienmēr varam atrast uzticamu informāciju. Tas bija saistīts ar notikušā ātrumu un ar to, kā bija iekārtotas apdzīvotās vietas Latgalē. Ebreji lielākoties dzīvoja pilsētās, bet neebreji, tas ir, vecticībnieki un latgalieši – lauku ciemos. Tāpēc bieži vien atrast lieciniekus bija grūti. Apkārtnes iedzīvotājiem aizliedza ierasties pilsētās. Viens no mūsu respondentiem dzīvoja lauku mājās pavisam tuvu pilsētai. Viņš stāstīja, ka svētdienā ģimene kā vienmēr devusies uz baznīcu. Dievkalpojums bijis īsāks, nekā ierasts, un vācu militārpersonas viņiem likušas ātri doties projām no pilsētas. Parasti viņi pēc dievkalpojuma vēl pastaigājušies, iegājuši veikalos. Mūsu sarunbiedrs sacīja, ka tā bijusi neparasta situācija. Tikai vēlāk  viņi ieraudzījuši tukšo pilsētu, jau bez ebrejiem, un sapratuši, ka notikusi nošaušana, taču par to viņš zina tikai no baumām.

— Ko stāstīja liecinieki par tiem, kurus nošāva?

— Visi teic, ka geto (Daugavpilī  — М.К.), kas pastāvēja ļoti neilgi, organizējuši vācieši. Un ļoti daudz stāsta par vācu propagandu. Tātad - ebreju iznīcināšanu izprovocējuši vācieši, taču gan latgalieši, gan krievi, gan baltkrievi arī uzsver, ka

šāvēju komandas bijušas vietējās, turklāt tajās bijuši daudzu tautību pārstāvji, un neizceļ kādu atsevišķu tautību. Piemēram, Krāslavā viens no vietējiem iedzīvotājiem, tur pazīstama ārsta dēls, sarkastiski teica, ka tā bijusi zināma veida “tautu draudzība”, kas apvienojusi latgaliešus ar baltkrieviem un krieviem.

Vesela komandas ieradās no Baltkrievijas un no Latvijas kaimiņreģioniem.

— Kāpēc ebreji dzīvoja izolēti?

— Pilsētās ebreji un citu tautību un reliģiju cilvēki, vecticībnieki un katoļi, dzīvoja jaukti un viņiem bija savstarpējā saskarsme. Kad es saku, ka vecticībnieki un latvieši sevi pretstatīja ebrejiem, es ar to domāju lauku iedzīvotājus. Laukos ebreju tikpat kā nebija. Laucinieku acīs pilsētas ebrejiem bija īpašas vērtības. Bērniem tās bija konfektes vai cepumi, bet jauniešiem – skaistas kurpes un apģērbs, turklāt apbrīnu un skaudību izraisīja nevis tas, kā ģērbās paši ebreji, bet tas, kas bija nopērkams viņu veikalos. Bez tam

latviešiem un krieviem bija kopīgi svētki. Gan vieni, gan otri vienmēr apraksta, kā viņi gājuši cits pie cita ciemos uz Lieldienām: “Vispirms bija latviešu Lieldienas, mēs ejam pie viņiem, pēc tam mūsu, krievu, un viņi nāk pie mums.”

— Jūs teicāt, ka viņi gāja citās skolās.

— Jā, ebrejiem bija savas skolas, bet krievi bieži gāja latviešu skolās, un tur veidojās saliedētas kompānijas. Kāds Ludzas iedzīvotājs stāstīja, ka

viņš, polis, mācījies latviešu skolā, bet blakus bijusi ebreju skola, un tajā pat mainīti starpbrīžu laiki, jo, kad abu skolu skolēni nākuši ārā vienlaikus, viņi satikušies un nekavējoties sākuši kauties.

Taču lielākās pilsētās, tādās kā Rēzekne, ebreji par savu bērnu mācību valodu arī izvēlējušies latviešu.

— Kādā valodā viņi runāja?

— Latgalē – jidišā. Taču mūsu sarunbiedri arī uzsver, ka ebreji vienmēr zinājuši gan krievu, gan latviešu valodu. Mūsu stāstītāji atceras, ka ebreji runājuši ar raksturīgu akcentu, un viņiem patīk to imitēt. Preiļos es runāju ar polieti, kas jau pēc kara bija precējusies ar latvieti, bet izaugusi ielā, kurā dzīvojuši skroderi, vienīgajā neebreju ģimenē. Viņa runā jidišā, un pat viņas dēls to nedaudz zina.

— Ko stāsta par to, kā ebreji atgriezās mājās?

— Ebreji atgriezās, taču viņu mājokļi jau bija aizņemti, sagrauti vai nodedzināti. To visbiežāk atcerējās viņi paši – par to, ka savā lielajā mājā atgriežoties atraduši hospitāli, vai ka vienā mājā dzīvojušas vairākas ģimenes. Tāpēc viņi labāk devušies uz Rīgu, nevis cīnījušies par sava īpašuma atgūšanu.

— Ko runāja latvieši un vecticībnieki par to, kurš nogalināja ebrejus?

— Latvieši intervijās bieži teica: “Jā, mūsējie arī nogalināja!” Viņi ar to domāja, ka to darīja ne tikai vācieši. Vecticībnieki uzsver, ka tieši viņu konfesijas pārstāvju benžu komandās un policistu vidū nav bijis. Viņus vienkārši neņēma – par to viņi arī runā, uzsverot, ka draudzība starp latviešiem un vecticībniekiem sākusi izjukt – latvieši pret viņiem sākuši izturēties sliktāk.

Norobežošanās notikusi nacistiskās propagandas dēļ, kas, kā uzsvēra stāstītāji, sākusies vēl pirms kara, 30.gados.

Respondenti, piemēram, no Subates, pie Lietuvas robežas, stāstīja par “darba dalīšanu”:

vācieši komandējuši, latvieši šāvuši, bet vecticībnieki aprakuši.

Viņi to aprakstīja kā pazemojošu darbu, uz kuru viņus dzina piespiedu kārtā, draudot ar nošaušanu.

— Kā nacistiskā propaganda 30.gados sasniedza Latviju?

— Visi stāstīja par nacionālistiskajiem laikrakstiem un radio. Galvenokārt tā bija latviešu prese, taču mēs zinām, ka tika izdotas arī krievu nacionālistiskās avīzes. Un, kad mēs jautājām, vai ebreji varēja nojaust, kāds liktenis viņus gaida pie vāciešiem, mums teica, ka iznāca avīzes un kaut kādas aizdomas varēja rasties.

— Vai jūsu sarunbiedru stāstos atradāt kādas Vācijas propagandas sēto mītu pēdas?

— Man šķiet, ka tie stāsti, kurus mēs ierakstījām, ir pilnībā tradicionāli. Taču daži motīvi bija kļuvuši aktīvāki. Piemēram,

mīts par to, ka ebreji izmanto kristiešu zīdaiņu asinis rituāliem nolūkiem, bija zināms Latgalē arī agrāk, mēs tādus tekstus atradām arī XIX gadsimta beigu un XX gadsimta sākuma avotos. Taču tuvāk karam par to sāka runāt atkal. Daži mūsu respondenti uzsver, ka par to esot “bijis rakstīts avīzē”.

Un, šķiet, tas patiešām bija rakstīts vācu okupācijas presē krievu vai latviešu valodā. Vecticībniekus un dažkārt pat poļus tautā sauca par “baltajiem žīdiem”, un daudzi teic, ka šis jēdziens radies kara laikā.

Vecticībnieki norāda, ka vācu okupācijas laikā jutušies kā “otršķirīgs” mazākums, “nepilnvērtīgi cilvēki”, un uzskatījuši, ka pēc tam, kad būs pabeigta ebreju iznīcināšana, ķersies pie viņiem.

— Bet vai esat dzirdējuši stāstus par to, ka ebreji palīdzējuši lieliniekiem?

— Tādus stāstus mēs gandrīz nedzirdējām, lai gan gaidījām, ka tādi būs. Mēs to gribējām salīdzināt stāstiem par “žīdu lieliniekiem” Polijā – tur tie ir izplatījušies visvairāk. Tikai, kad mēs uzdevām uzvedinošus jautājumus – bet vai zināt, kāpēc vācieši nolēma iznīcināt ebrejus? – mums atbildēja, ka bijušas tādas baumas, bet tad uzsvēra, ka tās bijušas baumas. Latvijā ir ļoti maz stāstu par to, ka tieši ebreji “sagaidīja padomju varu ar ziediem”.  Tāpēc mīts par “žīdu lielinieku komūnu” šeit tikpat kā nav pārstāvēts. Toties 

respondenti teica, ka padomju vara ebrejus ātri iecēlusi amatos.

Tomēr šis fakts tiek saistīts ar to, ka viņi ir ļoti gudri un gūst panākumus, kā arī ātri piemērojušies. Mēs sadzirdējām zināmu skaudību attiecībā uz šo panākumu gūšanu, bet biežāk no lauku iedzīvotājiem. Ebreji bijuši bagātāki, jo bija tirgotāji. Tomēr pilsētā, inteliģences vidū, mēs šādus uzskatus nekonstatējām.

Ārsta dēls piemēram, teica: “Tēvam bija kolēģis – aptiekārs uzvārdā Gordons, viņi kopā mācījās Berlīnē.” Tātad viņu attiecības bija kā līdzīgam ar līdzīgu.

— Kā jūs varat izskaidrot vienaldzību, kādu līdzpilsoņi holokausta laikā izrādīja pret ebreju kopienas likteni?

— Es nevaru atrast atbildi uz jautājumu, kā varēja iznīcināt puspilsētu, un neviens neaizstāvēja šos cilvēkus, bet, ja kāds arī slēpa ebrejus, tad tie ir atsevišķi gadījumi.

Mums bija respondents ilgdzīvotājs, polis, kurš dzīvoja pie ebrejiem un strādāja pie viņiem ceptuvē. Visu, ko viņš mācēja darīt, viņš bija iemācījies pie ebrejiem. Kad ienāca vācieši un ebrejus sadzina geto, viņam bija jāatgriežas vecāku mājās. Viņš stāsta, ka palīdzējis saimniekam, nesis viņam maizi, izdarījis sīkus pakalpojumus – un vairāk neko.

Latgalē, acīmredzot, reti kurš varēja iedomāties, ka vieni kaimiņi masveidā nogalinās citus kaimiņus, bet vāciešus vispār uzskatīja par kulturālu tautu.

Vienlaikus vietējie iedzīvotāji, kuri piedalījās nošaušanās, bija tam gatavi un priecājās, ka varēja iegūt īpašumu. No otras puses, mums ir izdzīvojušo stāsti par gadījumiem, kad pārliecināti iznīcināšanas operāciju dalībnieki palīdzējuši “saviem ebrejiem” – kaimiņiem vai draugiem. Piemēram: “Pie tēva pienāca policists latvietis un teica – brauc projām, citādi viss būs ļoti slikti. Tēvs savāca mantas un nekavējoties aizbrauca.” Vai arī - Kārsavā bija policists, kurš zināja, ka mājā slēpj ebrejus, tur iegāja, taču nepaziņoja varas iestādēm. Un tādu stāstu ir daudz…

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti