1935. gada maijā, kad 12. Bauskas kājnieku pulks atzīmēja 15. gadadienu, laikraksts “Naš daugavpilsskij golos” (“Наш даугавпилсский голос”) jubilejas publikācijā atgādināja tā vēsturi:
“Pulka pirmsākumi meklējami Liepājā – visas Latvijas atbrīvošanas šūpulī. Lejaskurzemes apgabala militārais priekšnieks no zemessardzes izaugušo Latgales divīzijas papildu bataljonu 1919. gada 24. novembrī pasludināja par patstāvīgu. Par šīs vienības komandieri tika iecelts virsleitnants [Kārlis] Dzenītis-Zeniņš. Liepājas zemessargu bataljons veiksmīgi atvairīja visus Bermonta spēku uzbrukumus Liepājai, bet tā komandierim Dzenītim-Zeniņam bija liela loma Liepājas aizstāvēšanā.
Mobilizācijai bija panākumi, un bataljona rindas papildināja daudz jaunu karavīru, tomēr apgāde bija slikta. Te ar pateicību jāatceras draudzīgo valstu pārstāvju un ASV Sarkanā Krusta atbalsts, viņi piegādāja bataljonam visu nepieciešamo,” (Nr. 36, 1935. gada 3. maijā).
Rakstā arī vēstīts, ka 1919. gada 30. decembrī bataljons tika nosaukts par 12. Bauskas pulku, par tā komandieri kļuva pulkvedis Krišs Ķūķis. 1920. gada 9. maijā Bauskas pulks tika pārvests uz Latgales fronti. Turpmāk ik gadu kā pulka diena tika atzīmēts tieši 9. maijs – nevis diena, kad pulks sāka pastāvēt “uz papīra”.
Brīdī, kad tiek noslēgts miers ar Padomju Krieviju, pulks atradās pozīcijās pie Drisas. Pēc tam pulks pārcelts uz Bebrenes muižas apkaimi robežsardzes funkciju veikšanai. 3. septembrī pulks pārņēma bijušās Kurzemes guberņas austrumu administratīvās robežas un apsargāja tās līdz 1921. gada februārim, bet pēc tam tika pārdislocēts uz Daugavpils cietoksni.
Bauskas apriņķa un pilsētas pašvaldības 1922. gada 5. novembrī uzdāvināja savam pulkam karogu ar devīzi “Labāk manu galvu ņēma, nekā manu tēvu zemi”.
Pulka komandieri gadu gaitā bijuši septiņi virsnieki. Interesanti, ka pirmais un pēdējais komandieris bija viens un tas pats cilvēks – Kārlis Dzenītis-Zeniņš. Viņš jauno vienību sāka komandēt 1919. gada novembrī, bet pēc tam par pulka komandieri kļuva atkal 1935. gada septembrī un bija šajā postenī līdz galam – līdz 1940. gada jūnijam.
“Kārlis Dzenītis-Zeniņš dzimis 1892. gadā netālu no Liepājas. Piedalījies Pirmajā pasaules karā, vairākkārt kontuzēts un ievainots, ieskaitīts rezerves pulkā, bet 1918. gada aprīlī atvaļināts no armijas. Tomēr tā paša gada decembrī Dzenītis-Zeniņš iestājies Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos. 1940. gadā armiju pametis, dzīvojis Jēkabpilī. Otrā pasaules kara gados dienējis latviešu leģionā, pēc tam dzīvojis Vācijā, no 1952.gada – ASV. Miris 1979. gadā. Apbalvots ar Krievijas impērijas ordeņiem, Latvijas Republikas Lāčplēša Kara ordeni un Triju Zvaigžņu ordeni, kā arī Vācijas Dzelzs krustiem,” pastāstīja Daugavpils Novadpētniecības un mākslas muzeja Kultūrvēstures nodaļas vadītāja Valentīna Slavkovska.
Ilgāk par citiem – gandrīz desmit gadu (no 1920. gada oktobra līdz 1930. gada februārim) – 12. Bauskas kājinieku pulku komandēja Jānis Ezeriņš (1894–1944).
“Viņš iekārtoja pulka miera laika dzīvi, atbalstīja pulka tradīciju ieviešanu un vadīja atbildīgu un svarīgu darbu – militāro audzināšanu miera laikā,” par Ezeriņu rakstīja “Naš daugavpilsskij golos”.
“Mērnieks pēc izglītības, Ezeriņš 1915. gadā tika mobilizēts Krievijas Impērijas armijā. Pabeidza praporščiku skolu Gatčinā, 1917. gadā komandēja “nāves bataljonu”, piedalījās dumpī pret boļševikiem. 1918. gada novembrī sāka dienestu Latvijas bruņotajos spēkos, uzdienēja līdz ģenerālim (1936. gads). 1940. gada 17. jūnijā Ezeriņš tika atstādināts no Vidzemes divīzijas komandiera palīga amata – viņš gatavojās dot pavēli pretoties Sarkanās armijas daļām. 1941. gada 14. jūnijā arestēts, izvests, miris Kotlasas nometnē Arhangeļskas apgabalā 1944. gada martā,” faktus pavēstīja Valentīna Slavkovska.
Padomju nometnēs gājuši bojā vēl divi 12. Bauskas kājnieku pulka komandieri – pulkvedis Pēteris Daukšs (1941. gadā Vjatlagā) un ģenerālis Andrejs Bubinduss (1942. gadā Usoļlagā pie Soļikamskas). Abi bijuši Krievijas armijas kadru virsnieki – piedalījās Krievijas pilsoņu karā baltgvardu pusē.
Bet 1935. gadā “Naš daugavpilsskij golos” jubilejas publikācijā pieminēja pulka sasniegumus miera laikā: “1933. gadā pulkā iekārtota plaša mehāniskā virtuve. 1934. gadā, izmantojot finanses no pulka veikaliņa un ar Armijas ekonomiskā veikala palīdzību, pulkā ierīkots centrālais radiouztvērējs ar mikrofonu un atzarojumiem no tā visās rotas. Tajā pašā gadā par saviem līdzekļiem uzbūvēts pulka veikals ar lielām un mājīgām telpām, kā arī pabeigta pulka karavīru kluba būvniecība. Sports pulkā arī nav aizmirsts un atrodas pienācīgi augstu.”
Publikācijas noslēgums ir visai patētisks: “Tā 15 nenogurstoša darba gados Bauskas kājnieku pulks kļuvis par vienu no stingrajiem Latvijas un tās drošības balstiem, kā arī vietu, kur Latvijas jaunekļi mācās tēvzemes mīlestību un pašuzupurēšanos dzimtās zemes labā.”
Senā pagātne dažkārt visnegaidītākajā veidā atgādina par sevi.
“Pirms pieciem gadiem mums piezvanīja ASV dzīvojošā Ausma Vilsone,” pastāstīja muzeja Kultūrvēstures nodaļas vadītāja. “Viņa pati atrada muzeju pilsētā, kurā 1934. gadā dienēja viņas tēvs, 12. Bauskas kājnieku pulka virsnieka vietnieks Augusts Tuims (1903–1976). Ausma pastāstīja viņa biogrāfijas faktus un atsūtīja piemiņas planšeti, apbalvojumus, daudz dokumentu, fotogrāfijas un tēva karavīra segu. Zināms, ka 1944. gadā Augusts Tuims no Liepājas kuģī pameta Latviju. Vai viņš piedalījies Otrajā pasaules karā, mēs nezinām. Meita stāstīja to, ko uzskatīja par vajadzīgu, un ne vairāk, viņa ļoti labi runāja latviski. Pēc kara Tuims sākumā dzīvojis Dānijā, vēlāk Vācijā, Augsburgā, pārvietoto personu nometnē. 1950. gadā kopā ar ģimeni aizbraucis uz ASV, kur nodzīvojis līdz savai nāvei. Pateicoties Ausmai Vilsonei, mūsu muzejs ieguva jaunus interesantus eksponātus, tie 2019. gada novembrī tika iekļauti izstādē “Par Latviju!””
- Rus.Lsm.lv un autore pateicas par palīdzību un informatīvo atbalstu Daugavpils Novadpētniecības un mākslas muzeja Kultūrvēstures nodaļai un personīgi Valentīnai Slavkovskai.
