Troickas bataljons un Imantas pulks - sarkanbaltsarkanie strēlnieki dodas mājup

Pirms simt gadiem, 1920. gada 28. februārī, pirmais kuģis ar Imantas pulka karavīriem devās 25 000 kilometru tālajā ceļā no Vladivostokas uz Rīgu. Līdz gada beigām Latvijā no Tālajiem Austrumiem atgriezās vairāk nekā 2000 latviešu karavīru, kuri dienēja nacionālajās karaspēka daļās. 

Latviešu nacionālie formējumi Sibīrijā

Pirmo reizi doma par latviešu nacionālo militāro formējumu izveidošanu Sibīrijā radās jau 1918. gada pavasarī. Tobrīd Maskavā Jukums Vācietis formēja latviešu “sarkano” strēlnieku divīziju. Pulkvedis Frīdrihs Briedis un citi nacionāli noskaņotie virsnieki mēģināja radīt alternatīvu bezizejā nonākušajiem latviešu karavīriem un meklēja iespējas viņus nogādāt uz Sibīriju.

Lēmums par latviešu pretlieliniecisko vienību izveidošanu tikai pieņemts 1918. gada jūlijā–augustā Samarā, bet pirmās vienības formēšana sākās oktobrī Troickas pilsētā. Tās oficiālais nosaukums bija 1. Latvijas atbrīvošanas bataljons, un par tā komandieri kļuva bijušais 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulka kapteinis Pēteris Dardzāns. Pēc mēneša Vladivostokā aizsākās otras latviešu nacionālās vienības – Imantas pulka formēšana. Tā pirmais komandieris bija agrākais padomju bruņoto spēku virspavēlnieka Jukuma Vācieša padotais – 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulka bataljona komandieris pulkvedis Jānis Kurelis.

Troickas bataljona karavīri 1919. gada oktobrī Sibīrijā.

Lielais Sibīrijas ledus gājiens

1919. gada novembrī, kad sākās admirāļa Kolčaka komandētā karaspēka atkāpšanās cauri Sibīrijai uz austrumiem (saukta arī par “Lielo Sibīrijas ledus gājienu”), Troickas bataljonā dienēja vairāk nekā 500 latviešu karavīru, bet Imantas pulkā – gandrīz 1200.

Troickas bataljona komandieris Pēteris Dardzāns :

1919./20. gada ziema Sibrījā risinājās drausmīgi notikumi. Apmēram miljons vīru, sievu, bērnu gāja bojā uz dzelzceļa posmā starp Omsku un Irkutsku. Badu ciezdami, ļaudis ēda ceļa malā kritusos zirgus. Ar tīfu miruso un nosaluso līķi mētajās gan pa ceļa malām, gan guleja iesalušos vagonos. Mirušos apbedīt neviens nespēja, jo zeme tur sasalusi līdz 2 metri dziļumā. Traģēdija sākās tūlīt pēc Omskas krišanas 1919. gada beigās un beidzās tikai 1920. gada pavasarī.

Troickas bataljonam nācās atkāpties ārkārtīgi grūtos apstākļos, lielā aukstumā, bieži vien pildot arjergarda lomu,

nonākot ienaidnieka aplenkumā un izcīnot vairākas asiņainas sadursmes ar pretinieku. Bataljona sastāvs ilgā pārgājiena laikā bieži svārstījās – bija dezertēšanas gadījumi, karavīri mēdza izklīst pa latviešu kolonijām atkāpšanās ceļa tuvumā. Biežāki gan bija gadījumi, kad Sibīrijas latvieši pievienojās bataljonam, cerot izmantot iespēju, lai nonāktu dzimtenē. Jūnijā, kad troickieši gatavojās ceļam uz Latviju, tā sastāvā dienēja jau vairāk nekā 1000 karavīru. 

Tālais ceļš mājup

Pirmais uz Latviju devās Imantas pulks, kas kopš 1919. gada sākuma bija veicis garnizona pienākumus Vladivostokā. Kuģi mēroja tālo ceļu pa Kluso, Indijas un Atlantijas okeānu, lai nokļūtu Liepājā un Rīgā. 1920. gada 28. februārī, kad pirmais kuģis ar latviešu karavīriem izbrauca uz Latviju, Troickas bataljons atradās Transsibīrijas dzelzceļa Posoļskajas stacijā, pusotra tūkstoša kilometru attālumā no Vladivostokas.

No Troickas bataljona karavīra Kārļa Lauka dienasgrāmatas: 

28. februārī stacijā Posoļskaja: Laiks apmācies. Neliels sniega putenis. Pēdējā laikā bataljonā stipri izplatījusies šaha spēle. Turnīrā piedalās ap 30 šahistu.

Visi steidz izmainīt Sibīrijas naudu, kam tā vēl palikusi, pret ASV dolāriem un veco cara naudu, jo šeit vēl nezina par notikušajām naudas pārmaiņām. Nakts jauka. Spīd mēness.

Troickas bataljons Vladivostokā ieradās 1920. gada jūnijā, mērojis kājām un ar vilcieniem vairāk nekā 6000 kilometru lielu attālumu.

Ģenerālis Pjērs:

Ar savu 6000 km garo pārgājienu pāri visai Āzijai, kam nav līdzīga gadījuma visā kara vesturē un kura grūtības sapratīs katrs, kas pazīst Sibīriju, bataljona karavīri ir izpelnījušies vispārēju cieņu, tāpat viņu virspavēlnieks.

Satversmes sapulces priekšsēdētājs Jānis Čakste pieņem Imantas pulka parādi Rīgā 1920. gada 5. jūnijā.

Sarkanbaltsarkanie strēlnieki

Krievijas pilsoņu kara frontēs karoja vairāk nekā 20 000 latviešu “sarkano” strēlnieku. Dažādos “balto” ģenerāļu formējumos cīnījās vēl vairāk nekā 10 000 latviešu karavīru. Uz šī fona Troickas bataljons un Imantas pulks bija īpatnējas karaspēka daļas. Tās formēja kā latviešu nacionālās vienības, kuras bija pakļautas Antantes valstu misijām un kuras sākotnēji bija iecerēts izmantot cīņās pret Vāciju, bet vēlāk – kā karaspēku, kas pēc pārvešanas dzimtenē cīnītos par Latvijas neatkarību.

Zīmīgi, ka šīs latviešu nacionālās vienības sāka formēt vēl pirms Latvijas Republikas pasludināšanas tālajā Sibīrijā.

Ne vienai, ne otrai vienībai tā arī neiznāca piedalīties Latvijas Neatkarības karā, jo miera līgums ar Padomju Krieviju tika noslēgts jau 1920. gada 11. augustā. Tomēr latviešu karavīru atgriešanās no Sibīrijas kļuva par svarīgu notikumu Latvijā, radot lielu sajūsmu iedzīvotājos. Tiesa gan, šis prieks maksāja dārgi – Latvija bija spiesta samaksāt Francijai 8,5 miljonus franku, bet Lielbritānijai – 150 000 sterliņu mārciņu par latviešu karavīru uzturēšanu un transportēšanu.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti