Kas un kāpēc jāzina par cara Nikolaja II nāvi pirms 100 gadiem

1918. gada 17. jūlijā Jekaterinburgā Ipatjeva namā boļševiki noslepkavoja agrāko Krievijas impērijas caru Nikolaju II ar viņa ģimeni (tai skaitā pieciem bērniem) un kalpotājiem. Krievijas Pareizticīgo baznīca visus nogalinātos ir kanonizējusi. Cara slepkavība ir radījusi daudzas leģendas, nostāstus un sazvērestības teorijas.

#LV99plus

Šī publikācija ir daļa no seriāla #LV99plus, kas stāsta par notikumiem Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem. Tā ir daļa no mūsdienīgas hronoloģiskas notikumu rekonstrukcijas 1917.,1918. un 1919. gadā, kas ļāva dibināt neatkarīgu Latvijas valsti. Projekta diskusijas platforma ir "Facebook" grupa "Dzīvā vēsture". 

Cars - neveiksminieks

Nikolajs II ir viena no pretrunīgākajām personībām Krievijas vēsturē. Vieniem viņš ir moceklis, citiem – varmāka, vēl kādiem – spējīgs un drosmīgs valdnieks vai gluži pretēji – neizlēmīgs un vājš valstsvīrs. Jebkurā gadījumā viņa valdīšanas laiks izvērtās traģisks.

Tas sākās ar Hodinkas traģēdiju, kurā gāja bojā pusotrs tūkstotis cilvēku (šeit viņš ieguva palamu “asiņainais”), turpinājās ar zaudējumu krievu-japāņu karā, Piektā gada revolūciju, neveiksmēm 1. pasaules karā, revolūciju, atteikšanos no troņa un noslēdzās ar brutālu slepkavību kāda Jekaterinburgas nama pagrabā. No otras puses, Nikolaja II laikā tika veiktas vairākas svarīgas reformas, uzbūvēts Transsibīrijas dzelzceļš un valsts kļuva par vienu no straujāk augošajām ekonomikām pasaulē.

Arestēts un aizmirsts

Februāra revolūcijas laikā Krievijas impērijas cars Nikolajs II atteicās no troņa un tika arestēts. Vairākus mēnešus viņš pavadīja mājas arestā, bet 1917. gadā tika izsūtīts uz Toboļsku. Ne Krievijas Pagaidu valdība, ne vēlākā padomju valdība īsti nezināja, ko ar Nikolaju Romanovu iesākt.

Tika apsvērta iespēja viņu tiesāt, taču tiesas process tā arī netika organizēts.

1918. gada pavasarī Nikolaju ar ģimeni pārveda no Toboļskas uz Jekaterinburgu. Regulāri izskanēja baumas, ka monarhisti plānojot cara atbrīvošanu, tomēr tās bija pilnīgi nepamatotas. Krievijā tolaik pietiekami spēcīgu un organizētu monarhistu grupa, kas šādu operāciju varētu īstenot, nepastāvēja. Arī Vācijas un Antantes valstu vadība, pat neskatoties uz radniecīgajām saitēm, neizrādīja sevišķu interesi par Romanovu atbrīvošanu. Nikolajs izrādījās pamests un aizmirsts. Neskaidrība ap Romanovu likteni turpinājās līdz jūlijam, kad Urālos uzbrukumu sāka antiboļševistiskie čehoslovāku spēki.

Slepkavība

17. jūlija naktī cara ģimeni (Nikolajs Romanovs, viņa sieva Aleksandra Fjodorovna, meitas Olga, Tatjana, Marija, Anastasija un dēls Aleksejs) ar kalpotājiem (ārsts, pavārs un divi kalpotāji) noveda ēkas pagrabā, lai it kā gatavotos evakuācijai no pilsētas, kurai tuvojās čehoslovāku korpuss. Pēc Urālu padomes lēmuma nolasīšanas sākās juceklīga apšaude.

Dzīvus palikušos Romanovu ģimenes locekļus un kalpotājus nodūra. Pēc tam līķus aizveda, lai iznīcinātu. Ilgus gadus kontekstā ar cara ģimenes slepkavību figurēja leģenda par to, ka to veikuši latviešu strēlnieki.

Četri latvieši tik tiešām bija nama, kurā mitinājās cars, apsardzē, bet viņi atteicās piedalīties nošaušanā.

Iespējams, slepkavības laikā namā atradās viens vai divi latvieši. Toties pilnīgi skaidrs ir, ka Ipatjeva namā nogalināto vidū bija latvietis.

Moceklis latvietis

Viens no Ipatjeva namā noslepkavotajiem un kanonizētajiem mocekļiem bija Nikolaja II sulainis Aloizs Lauris Trūps.  Viņš bija dzimis 1856. gada 8. augustā pie Vidzemes un Latgales robežas – Barkavas pagasta Kalnagalā.

Jauno un stalto gvardes kareivi pamanīja Nikolaja II māte Marija Fjodorovna un pieņēma par kalpotāju cara ģimenē.

A.L. Trūps līdz galam palika uzticams Romanovu ģimenei, pavadot to izsūtījumā un arī dodoties nāvē. Pareizticīgo baznīca A.L. Trūpu kanonizēja, neskatoties uz to, ka viņš bija katolis.

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt