Liberāļi partiju kašķu jūgā
Liberālajām politiskajām organizācijām un politiķiem Latvijas 20. gs. pirmās puses vēstures lappusēs bieži ir atvēlēta otrā plāna loma. 1905. gada revolūcijas laikā ierasti ir uzskatīt Latvijas Sociāldemokrātiju par latviešu politiskās organizācijas kodolu. Bet kopš 1917. gada nacionālās politikas veidošanas stāsta centrā ir Latviešu zemnieku savienība (LZS).
Tam bija savi iemesli. Latviešu politisko organizāciju pilnvērtīga darbība bija iespējama, vien patiecoties revolūcijām. Savukārt revolūciju laikā mērenām idejām ir grūtāk aizraut plašākas masas. Attiecīgi gan 1905., gan 1917. gadā prasības pēc tiesiskuma un konstitucionālo normu iedibināšanas pazuda starp solījumiem izveidot jaunu labāku pasauli vai arī vienkārši pārdalīt muižnieku zemi. Tāpat atšķirībā no LZS un Latvijas Sociāldemokratiskās strādnieku partijas (LSDSP) centra politiķi nevarēja pretendēt uz aizbildniecību par kādu plašu sabiedrības daļu.
Kultūras darbinieki revolucionārajā politikā
Lai gan politiski sadrumstalotas, centra partijas 1917. gadā ietvēra gan jau atzītus politiskos smagsvarus, gan sabiedrībā pazīstamus kultūras darbiniekus, kuru saites ar politiku mūsdienās bieži ir aizmirstas. Vien daļa no zināmākajām personām: Jānis Akuraters, Kārlis Skalbe (Latviešu Nacionāldemkorātu partija), Jāzeps Vītols, Francis Trasuns (Latvijas Neatkarības partija), Augusts Deglavs, Jānis Goldmanis (abi Latviešu demokrātu partija)
Vēl sliktāku situāciju padarīja politiskā sadrumstalotība. Jau 1905. gadā pilsoniskās pārliecības dēļ liberāļi grupējās ap divām partijām: Latviešu demokrātisko partiju, kuras līderi bija Gustavs Zemgals, Augusts Deglavs un Arveds Bergs, un Latviešu konstitucionāli demokrātisko partiju jeb tā dēvēto kadetu Latvijas atzaru, kur savas politiskās gaitas sāka Voldemārs Zāmuēls. Abas partijas bija spiestas pārtraukt savu darbību, sākoties represiju vilnim 1906. gadā. Pēcāk liberāļu galvenie centieni saistījās ar balsu iegūšanu Rīgas domes vēlēšanās, kur atkal labākas pozīcijas traucēja iegūt savstarpēji kašķi.
Pēc Februāra revolūcijas tieši politiskajā centrā noritēja visaktīvākā jauno partiju dibināšana. Pat uzskaitot vien pašas nozīmīgākās, kas savu darbību turpinās arī Tautas padomē, saraksts ir samērā garš - Latvijas Republikāņu partija, Latviešu Nacionāldemokrātu partija, Latvijas Neatkarības partija, Latviešu demokrātu partija (nodibināta no jauna kā 1905. gada partijas tradīciju turpinātāja) un Latvijas Radikāldemokrātiskā partija. Visas teicās aizstāvēt pilsētu vidusšķiras un sīkpilsonības intereses, politiskajai platformai variējot spektrā no centriski kreisas līdz centriski labējai. Situāciju vēl vairāk samežģīja sociālrevolucionāri jeb eseri, kuru mazāk radikālā spārna politiskais virziens daudz neatšķīrās no centriski kreisajām politiskajām partijām.
Apvienošanās pirms vēlēšanām
Kopš 1917. gada beigām starp centra partijām izveidojās vienots konsensus Latvijas neatkarības atbalstīšanai, un to pārstāvji darbojās gan Latviešu pagaidu nacionālajā padomē, gan Demokrātiskajā blokā, gan Tautas padomē. Tomēr spēcīgākas pozīcijas iegūt vēl arvien traucēja sadrumstalotība. Piemēram, 1919. gada vasarā, kad pēc uzvaras Cēsu kaujās politiskā situācija Latvijā bija relatīvi stabila, no 100 vietām Tautas padomē centra partijām bija 17. Teorētiski ar piektdaļu no vietām priekšparlamentā vienots centra bloks ietekmes ziņā būtu līdzvērtīgs zemnieku savienībai un sociāldemokrātiem. Tomēr praksē šīs 17 vietas sadalīja iepriekš minētās piecas partijas.
Lai labotu situāciju, 1919. gada jūlijā starp piecām partijām sākās sarunas par apvienošanos. Trim no tām - Latviešu Nacionāldemokrātu partijai, Latvijas Neatkarības partijai, Latviešu demokrātu partijai – arī izdevās nonākt pie kopsaucēja, un dzima Latvijas Demokrātu savienība. Sākotnēji Demokrātu savienība bija paredzēta kā kopējs balsošanas bloks Tautas padomes ietvaros, bet 1919. gada beigās kongresā triju iesaistīto partiju biedri vienojās, ka arī uz Satversmes sapulces vēlēšanām iesniegs vienotu sarakstu.
Nepieciešamību apvienoties pirms Satversmes sapulces vēlēšanām apjauta arī abas pārējās centriskās partijas. Politiskajā spektrā viskreisākā - Latvijas Radikāldemokrātu partija – atrada sabiedrotos starp nu jau izjukušās eseru partijas labējo spārnu un mēreni kreisām sabiedriskajām organizācijām, nodibinot Latvijas Darba partiju. Kā jau parāda partijas nosaukums, Darba partija sevi vēlējās pozicionēt kā daļu no vispasaules darba kustības, kurā ietilpa arī respektablā un ietekmīgā britu Leiboristu partija un tās atzari visā impērijā. Tikmēr centriski labējā Republikāņu partija kandidēja no LZS saraksta, citiem mēreni konservatīvās pilsonības pārstāvjiem apvienojoties ap Arveda Berga vadīto Bezpartejisko pilsoņu sarakstu (pilsonības konservatīvā spārna idejām būs veltīts šīs sērijas nākamais raksts).
Neiebraukt grāvī
Partiju šķirotava

Kāda būtu Satversme, ja visiem mums būtu iespēja nobalsot 1920. gadā? Esam izveidojuši Satversmes sapulces šķirotavu, kas ļaus katram ne tikai paust savu pilsonisko nostāju, bet arī uzzināt vairāk par Satversmes sapulces vēsturi. Tā laika partiju šķirotava pieejama šeit.
No vienas puses, latviešu liberāļiem 1920.-1922. gadā nebija pieņemamas sociāldemokrātu radikālākās idejas. LSDSP kreisā spārna pārstāvji neslēpa, ka viņu mērķis ir nacionalizēt ne tikai muižnieku, bet arī lielāko fabrikantu un lauksaimnieku īpašumus. No mēreniem lieliniekiem radikālākos kreisos sociāldemokrātus atšķīra vien pretestība masu teroram kā politiskās cīņas metodei un demokrātisku vēlēšanu atzīšana. Tāpat nozīmīgs domstarpību iemesls bija nacionālisms un patriotisms. LSDSP sevi pozicionēja kā internacionālistus, kuru lojalitāte Latvijas valstij sniedzas vien tik tālu, cik tā noder strādnieku lietas uzlabošanai. Turpretī latviešu liberāļi, ja ne vienmēr dedzīgi nacionālisti, gandrīz visi bija pārliecināti jaunās valsts patrioti. Viņiem Latvijas kā pilsoniskas valsts attīstība bija mērķis pats par sevi.
No otras puses, latviešu liberāļus arī biedēja konservatīvākās Latvijas iedzīvotāju daļas mietpilsonisms un paštaisnums, kas robežojās ar nežēlīgu neiecietību. Atliek vien atcerēties paša Skalbes pasakā ‘’Kā es braucu Ziemeļmeitu lūkoties’’ tēlotos Miglas zemes pārtikušos, bet apaļīgos un aprobežotos iemītniekus, lai apjaustu dziļu nicinājumu, kādu Skalbe un citi liberāļi izjuta pret viskonservatīvāko latviešu pilsonības daļu. Svarīgs konflikta punkts bija arī reliģiskie jautājumi, gan Demokrātu savienībai, gan Darba partijai stingri iestājoties par valsts un baznīcas nošķiršanu.
Labklājības valsts un nacionālā demokrātija
Lai gan ideoloģiskajā ziņā starp abām partijām bija vairāk kopīga nekā atšķirīga, pirmsvēlēšanu laikā abas izvēlējās atšķirīgus ceļus. Darba partija savu kampaņu būvēja ap solījumiem ieviest Latvijā politisko sistēmu, kuru no mūsdienu skatupunkta varētu dēvēt par labklājības valsti. Kampaņas centrā bija apņemšanās iedibināt sociālo un veselības apdrošināšanu, samazināt darba stundu skaitu līdz 48 stundām nedēļā, ieviest trīs mēnešus garu apmaksātu atvaļinājumu strādājošajām jaunajām māmiņām un nodrošināt citas sociālās garantijas, par kurām cara laika strādnieki varēja vien sapņot. Tomēr, veidojot savu ideoloģisko pozīciju, Darba partija apzināti norobežojās no marksistu idejām par jaunām nākotnes revolūcijām un kapitālisma likvidēšanu. Trūcīgākajiem sava labklājība vēl arvien būtu jārada, liekot lietā ‘’darbu un prātu’’, un Darba partijas solījums bija izlīdzināt netaisnības, kas traucēja materiālo apstākļu uzlabošanu.
Turpretī Demokrātu savienības politiķi uzsvaru lika uz patriotismu, pilsonisku nacionālismu un cīņu pret korupciju. Partijas galvenie runas vīri – Skalbe, Zāmuēls, Ādolfs Bļodnieks un Erasts Bite – kampaņas laikā daudz pieminēja Latvijas armijas karavīru varonību, kuru, no vienas puses, nodod ar Latviešu zemnieku savienību saistītu ierēdņu koruptīvas darbības, bet no otras puses, sociāldemokrātu internacionālisms. Demokrātu savienības kandidāti bija nesaudzīgi savā pret Ulmaņa pagaidu valdību vērstajā kritikā, atklājot dažādas nejēdzības, kuras it kā bija pastrādājuši pagaidu valdībai pakļautie ierēdņi. Mēnešos pirms Satversmes sapulces vēlēšanām skandālu, ko piesaukt, netrūka. Kurzemes un Zemgales saimniekiem nelaikā konfiscēti zirgi armijas vajadzībām, finanšu darījumi ar aizdomīgām ārzemju bankām, zemnieku savienībai pietuvinātu uzņēmēju mēģinājumi pārpirkt lielākos dienas laikrakstus ‘’Baltijas Vēstnesis’’ un ‘’Latvijas Sargs’’, bojātu norvēģu siļķu iepirkums – tās ir vien dažas no afērām, kuras teicās atmaskojam Demokrātu centra politiķi.
Rezumējot: abas partijas uzsvēra savu demokrātismu un apgalvoja, ka aizstāv vienkāršā cilvēka jeb sīkpilsoņa intereses. Vienalga vai tas būtu lauksaimnieks, neliela veikala īpašnieks vai amatnieks – ikviens saņēma solījumu tikt pasargāts no alkatīgajiem kapitālistiem, nenovīdīgajiem ierēdņiem vai pārlieku fanātiskajiem sociālistiem. Vien Darba partija vairāk sliecās uz progresīvo liberālismu, kamēr Demokrātu savienība vairāk pieturējās pie klasiskā liberālisma ideāliem. Šo izšķiršanos labi parādīja attieksme pret agrāro reformu. Kamēr Darba partija bija gatava pakļauties valdošajām vēsmām un bez mazākās žēlastības atsavināt muižnieku īpašumus, Demokrātu savienības politiķi stingri iestājās par kompensāciju izmaksāšanu.
Kārtējās šķelšanās
Abi vēlēšanu saraksti katrs ieguva sešas vietas Satversmes sapulcē. Tomēr, kā jau ierasts, centra politiķiem neizdevās noturēt savu vienotību pat divu partiju sastāvā. Jau drīz sākās dažādas politiķu pārgrupēšanās. Rezultātā no Demokrātu savienības un Darba partijas atšķēlusies politiķu grupa nodibināja Tautas partiju, kas vēlāk pārtapa parlamentārisma periodā ļoti ietekmīgajā Demokrātiskajā centrā. Tieši no Demokrātiskā centra rindām nāca pirmie divi Latvijas prezidenti – Jānis Čakste un Gustavs Zemgals.
Tikmēr Demokrātu savienībā palika viens vienīgs deputāts – Kārlis Puriņš. Lai gan pēc Satversmes sapulces noslēgšanas partija nogāja no nacionālās politikas skatuves, tā turpināja sekmīgi darboties Rīgas domē. Tikmēr Darba partijā palikušie deputāti pārgrupējās kā Progresīvā tautas apvienība, kas veiksmīgi startēja Saeimas vēlēšanās, mobilizējot vēlētāju bāzi Latgalē.
Taču, neskatoties uz šķelšanos, centra politiķi (kopā ar minoritāšu politiķiem) bija tie, kuru balsis bija jāsarunā gan sociāldemokrātiem, gan Zemnieku savienības blokam, lai gūtu atbalstu saviem lēmumiem. Gan labajam, gan kreisajam spārnam bija iespējams panākt savu tikai caur kompromisiem ar liberāļiem. Rezultātā Latvijas Satversmē nenonāca nedz radikālākās sociāldemokrātu idejas, kuras, ļoti iespējams, padarītu valsts pārvaldi praksē neiespējamu, nedz arī par valsts varas centru kļuva ‘’stingrā roka’’, kā to gribētu konservatīvākās aprindas.