Digitālais projekts #Grosvaldi1919 vēsta par latviešu kultūrā un Latvijas ārpolitikā ievērojamo dzimtu – Grosvaldiem. Grosvaldu ģimenes notikumi 1919. gadā tiek atklāti caur korespondenci, dienasgrāmatām, atmiņām, preses ziņām, fotogrāfijām un mākslas darbiem. Projekts turpinās ar 2020. gadā, sekojot Grosvaldu gaitām 1920. gadā.
Grosvaldu dzimtā ir:
- Mērija Grīnberga jaunākā,
- viņas māte Mērija Grīnberga vecākā (1881–1973), latviešu etnogrāfijas pētniece un popularizētāja,
- viņas brālis – matemātikas zinātņu doktors Emanuels Grīnbergs (1911–1982);
- vectēvs – advokāts, Rīgas Latviešu biedrības ilggadīgs priekšnieks Frīdrihs Grosvalds (1850–1924)
- viņa kundze Marija Grosvalde (1857–1936),
- kā arī pārējās dzimtas atvases – diplomāts, Latvijas sūtnis Francijā Oļģerds Grosvalds (1884–1962),
- gleznotājs Jāzeps Grosvalds (1891–1920),
- ārlietu dienesta darbinieces Līna Grosvalde (1887–1974)
- Margarēta Ternberga (dz. Grosvalde, 1895–1982).
Margarēta, kā ierasts, savas domas un emocijas izsaka plašāk, gan savā dienasgrāmatā, gan brālim apraksta priecīgos brīžus kopā ar māsu (kino, koncerti, kafejnīcas, restorāni…), kā arī to, kā, pavadot Līnu stacijā, aizbēgusi prom pirms vilciena atiešanas, bijis skumīgi atvadīties. Tajā pašā laikā Margarēta raksta arī par jaunākajiem notikumiem un problēmām darbā – viņa jūtas krietni vīlusies savā priekšniekā Biseniekā un viņa rīcībās. Māte savukārt turpina uztraukties par iespējamajām pārmaiņām – Stokholmas pamešanu un došanos uz Berlīni, viņa ir jūtami neizpratnē par Meierovica un citu rīdzinieku pieņemtajiem lēmumiem un attieksmi pret viņiem, vēstulē dēlam viņa krāšņi nodēvē šo situāciju par “politisko cirku”. Viņa nenogurstoši turpina darbus, parūpējoties arī par to, lai latviešu sieviešu daiļamatniecības meistardarbi tiktu izrādīti Etnogrāfiskajā mākslas izstāde Zviedrijā. Pilnīgi citu skatu uz Grosvaldu ģimeni savukārt atklāj rakstnieka, gleznotāja un vijoļmeistara, tobrīd arī sekretāra sūtniecībā Stokholmā – Kārļa Ieviņa – dienasgrāmatas ieraksts, kurā lasāms visai skarbs viedoklis.
01.11.1920.-15.11.1920.
2. novembris
Līna pēdējo vakaru atrodas Londonā kopā ar māsu Margarētu. Lai gan vēstule brālim ir pavisam īsa, tajā izteikts un “starp rindām lasāms” tik daudz kas. Līna bezgala izbaudījusi tikšanos ar brāli un māsu, kopā pavadīto laiku, taču, kā jau vienmēr, ir gatava turpināt savus pienākumus Zviedrijā.
2.11.1920.
Gledhow Gardens
Mīļo Oļģertiņ,
kā apsolīju, sūtu še klāt kopijas no maniem papīriem. Vācu stempels bij ar mašīnu uzrakstīts uz kurjerpakas.
Nu rīt braucu prom – garš ceļojums un ne Parīze, ne Londona gala mērķis. Viss būs labi.
Ārzemes un manus īstos draugus tur nekad neaizmirsīšu.
Ar labākām labdienām
Lina.
3.novembris
Līna atkal raksta brālim, šoreiz vairs ne no Londonas, bet gan no vilciena. Jūtams, cik viņai grūti atvadīties no mīļajiem un pamest Rietumeiropu. Taču viņa nenogurstoši reizē apgalvo, ka viņai klājoties ļoti labi un izrāda rūpes par brāli un māsu. Rakstīt gan nevar gari, tas nav nemaz ērti, pilnā vilcienā braucot.
3.11.20.
Mīļo Oļģertiņ,
Braucu starp Jork un Newcastle un atvados no visiem skaistumiem un no mīlestības. Negribu teikt, ka Stokholma nav skaista, bet mana sirds ir Jūsu pusē un tādēļ, atstājot Angliju, aizbraucu aukstumā un svešumā. Bet būs viss labi. Esmu pārliecināta, ka man no mums visiem vēl labi iet, Tev pavisam citādi un Margaretiņai bez Madame ļoti švaki.
Nevaru nemaz rakstīt, vilciens traki līgojas un ļaužu daudz, rūmes nav.
My very heartiest thanks & best thoughts
Yours
L.
3.novembris
Margarēta dienasgrāmatā dalās ar savu prieku par māsas Līnas ciemošanos, Līna uztaisījusi Māsiņai cepuri, Margarēta abām nopirkusi aproces. Kopīgi bijušas gan uz kino, gan džeza koncertu, fanojušas par aktieriem un dzērušas tēju pie Rumpelmeieriem un mielojušās citos tolaik slavenos Londonas restorānos. Kad Līna dodas prom, Margarēta aiz bēdām aizbēg no stacijas, pirms vēl vilciens ir atgājis. Un secina: “Manas labās apņemšanās, šķiet, ir bezjēdzīgas – reizēm esmu diezgan nepacietīga.”
Margarēta Grosvalde #diary
3.11.
Lina arrived from Paris on the 26th. She slept in my bed, made me a hat and played. I gave her and myself a bangle, and we saw George Robey and heard the Southern Orchestra, which I did not trust myself to hear all alone. We went to the cinema and saw Nelson Keys in Paris, London and New York, and saw Dennis Eadie in the Romantic Young Lady. We were at the Museum, at Rumpelmeyer’s, the Cavour, the Criterion and the Savoy – our old American is still there. Madame has gone, and Lady G. plays at being mistress, though I am expected to help. I saw Lina off and we had breakfast at King’s Cross, but I ran away before the train left. My good resolutions seem to be useless – I have been pretty impatient at times.
3.novembris
3. novembrī Māte raksta vēstuli Olģerdam, arī šoreiz tā (tāpat kā oktobra vēstule) ir vācu valodā un iesākta ar sirsnīgu saīsinājumu – L.O! (Lieber Olgerd!). Kā jau varējām lasīt arī oktobrī, joprojām turpinās aktīvas runas par iespējamo Fridriha došanos uz Berlīni. Šajā reizē noprotams, ka Māte saņēmusi vēstuli no Zigfrīda Annas Meierovica (kuru pārsūtījusi tālāk Margarētai), kurā, viņasprāt, ministrs smejoties par viņas patriotismu un vēlmi palikt Stokholmā, nevis pieņemt pārcelšanos uz Berlīni.
Māte uzskata, ka viņai (un pārējiem Stokholmā) labāk zināmi turienes apstākļi un tas, ka Rīgā pieņemtais lēmums nav pareizs. Māte pārmet, ka Fridrihs Rīgā tiekot uzskatīts par piemērotu Berlīnei, taču tā nemaz neesot, viņš nevarēšot tikt galā; viņa esot “turējusi Meierovicu par gudrāku” un tikai cerējusi turpinām darbu kā līdz šim. Atkārtoti tiek runāts par problēmām tik pēkšņi atbrīvot dzīvokli, pie tam nezinot, kas vispār ieradīsies viņu vietā Stokholmā (kā arī - tiekot runāts, ka sešu cilvēku vietā paredzēti vairs tikai trīs). Māte raksta, ka “katris glābj savu ādu” un tā šajā gadījumā darot arī Meierovics. Tāpat tiek runāts par to, ka šķietami atlikušas vien 7 nedēļas šajā skaistajā pilsētā un ka neesot nemaz skaidrs, kā tikt uz Rīgu, jo ar kuģi viņa ziemas laikā neuzdrīkstēšoties braukt. Māte saka - esot teikts, ka “vienai daļai darbinieku ir izredzes dienestu turpināt turpat Stokholmā, pie pazeminātām algām…”, taču “cilvēks nav ne mašīna, ne vergs”, jūtams viņas lielais sašutums un neizpratne par Meierovica lēmumiem; māte arī lūdz Oļģerdam nebūt pazemīgam pret šo personu, viņš to neesot pelnījis. Vēstules beigu daļā Māte raksturo visu šo situāciju kā “politisko bērnudārzu”.
7.novembris
Laikraksts “Latvijas Sargs” 7. novembra numurā ziņo par to, ka priekšstāvi Francijā Oļģerdu Grosvaldu pieņēmis Tautu līgas priekšsēdētājs Leons Buržuā*.
*Léon Victor Auguste Bourgeois (1851 – 1925) bija Francijas valstsvīrs. Viņa idejas ietekmēja Radikālo partiju par visdažādākajiem jautājumiem. Viņš veicināja progresīvus nodokļus, piemēram, progresīvos ienākuma nodokļus un sociālās apdrošināšanas shēmas, kā arī ekonomisko vienlīdzību, paplašinātas izglītības iespējas un kooperatīvu solidaritāti. Ārpolitikā viņš aicināja izveidot spēcīgu Nāciju Savienību un uzturēt mieru, izmantojot obligātu arbitrāžu, kontrolētu atbruņošanos, ekonomiskas sankcijas un, iespējams, starptautiskus militārus spēkus.
Pēc Pirmā pasaules kara viņš kļuva par Nāciju līgas padomes prezidentu un par darbu 1920. gadā ieguva Nobela Miera prēmiju.
8.novembris
Margarēta vēstulē brālim Oļģerdam vaļsirdīgi raksta gan par to, cik satriekta ir pēc Madam R. atlaišanas no darba un izlikšanas no mājām, un cik cietsirdīgs un sievas iespaidots tomēr ir Sir George jeb Georgs Bisenieks, kā arī par to, cik bēdīga jūtas pēc māsas Līnas aizbraukšanas. Bet ļoti negribētos doties prom no Londonas, jo draudzene Lida ziņo, ka Rīgā ir trakoti garlaicīgi.
8/11/20
Mīļo Oļgertiņ,
Paldies par vēstuli un Mrs. Asquith jauko kritiku, kure še klāt returneju. Es esmu lasījuse to daļu, kas parādījās iekš "Sunday Times", un varu teikt, ka pilnīgi piekrītu šai kritikai – tā grāmata ir "a scandal". Piesūtu arī Samuelson vēstuli.
Kas attiecas uz Zam, tad pēc telegrammas spriežot, viņš tagad ir izbraucis. Es ar Sir George nerunāju par telegrafēšanu viņam, jo man acumirklī iet tik slikti, ka nevaru ne ar vienu runāt. Sir G. stāv pilnīgi zem savas kundzes (neskatoties uz Briseles piedzīvojumiem) un Sandera iespaida. Es nevaru saprast, kas viņam ar Sanderu var būt kopīgs – bet tā tā lieta ir. Cik man likās, viņš priecājas, ka Zam. tiekot viss kas pārmests, ko viņš gan esot atsaucis, un ka Zam. nevarēšot izbraukt no Latvijas. Var būt, ka viņam ir bailes Mme de R. dēļ, kuru viņš vārda pilnā nozīmē izsviedis uz ielu, jo teicis viņai pat, lai nedomājot griezties pie viņa dēļ references.
No kā Mmme tagad dzīvo, es nezinu. Es viņai pēc iespējas palīdzu un palīdzēšu, bet ne es varu viņai vietu gādāt, ne arī piedāvāt naudu, ja man pašai arī būtu par daudz. Mme tagad gaida uz Zam., lai varētu dabūt referenci, bez kuras viņai nav iespējas meklēt vietu. Pie tam viņai ir slimais vīrs jāuztura. Šī ir tik necilvēciska mežonība no Sir. G un viņa sievas puses, ka man viss respekts zudis. Man liekas, ka drīz nāks mana rinda. Mrs. B. acimirklī neredzēti laipna pret mani, un bij ar laipnāka pret Linu, nekā jeb kad pret kādu no mums. Bet tas tikai notiek ar kādu nodomu. Es esmu acumirkli tik nelaimīga, ka nezinu, ko iesākt. Negribas Tev sūdzēties, bet Tu to vari uzskatīt kā mīlestības un uzticības pierādījumu, un man nav nav neviena cilvēka, ar ko varu runāt. Mme ir par daudz nobēdājusies par savu likteni, lai varētu mani mierināt. Mamiņa man raksta, lai es braucot uz Rīgu; Lida raksta no Rīgas, ka tur nezinot, kā piepildīt šausmīgi garās dienas, jo Rīga dzīvojot vienīgi no klača. Tu laikam ar man neieteiktu braukt uz Latviju. Es vislabprātāk dzīvotu Londonā, bet cik ilgi izturēšu, nezinu. Mme B. mums tagad dod mazākas porcijas un sliktākus ēdienus, Sir G. man liek rakstīt vēstules anglietei mašinrakstītājai, kuru grib pieņemt priekš Legacijas. Man ir mazais Harry, kā office-boy, Suttas vietā, un mēs ar savu darbu varam tikt galā. Ko darīs te angliete, kas tikai prot angliski, nezinu – un man liekas, ka mums abām darba nebūs. Teikts man nekas nav ticis, varbūt grib viņu ņem manā vietā un man pateikt, kā Mme de R., ka man zināmā dienā līdz 12 jābūt no mājas ārā. Es tādā gadījumā labprāt papriekš uzteiktu. Un tomēr gribētos vēl visu savest labā kārtībā priekš aiziešanas un piedzīvot Zam., kuru nemocīšu ar saviem stāstiem, bet kuram teikšu patiesību, kas zīmējas uz Mme de R. Viņai šinī mājā nav neviena aizstāva, izņemot mani un mūsu franču istabas meitu un Bimani, kurš diemžēl ir nupat Rīgā. Bez visa tā man jābēdājas par mūsējiem Stockholmā un Tevi – jje suis au bout de mes forces. Lūdzu nedusmojiet par mani. No Tevis es gaidu lielas lietas un ar nepacietību gaidu ziņas par N. un Tavām kāzām.
Linas vizīte gan bij ļoti jauka,- mēs pavadījām ļoti patīkamu nedēļu kopā - aizgājām uz Cavour etc. Bet kad vilcienam bij jāaiziet, man saplaka dūša, un es aizskrēju papriekš prom no stacijas. Viņa telegrafēja, ka ir laimīgi piebraukuse Stockholmā. Pateicos par Tavām 10.00 mārciņām. Tev gan nemaz nevajadzēja viņas atdot – Tu daudz vairāk samaksāji iekš jaukā Torquay.
Dodd'i prasa vienādi pēc Tevis, jo grib iet uz kādu dance ar mums - Aimee grib ar Tevi dejot. Es viņus gan redzu kādreiz, bet viņi dzīvo tik tāļu ārā, un Aimee tik reti nāk uz Londonu, ka daudz nevaram satikties. John iedomājies tagad, ka viņam būtu izdevīgi uzsākt business Latvijā. Es viņam padomus nevaru dot, jo baidos, ka patiesībā nebūs tik rožaini, kā izliekas. Tamdēļ viņš grib Tev prasīt padomus.
Lūdzu atraksti, un saki, kas man pēc Taviem ieskatiem būtu jādara. Es vairs neko nesaprotu.
Ar bučām Tava
Margareta
8.novembris
Margarēta bijusi ciemos pie kundzes, kas atlaista no darba, un jūt līdzi viņas izmisumam. Apvienotā nāciju līga rīkojusi Latvijas nodaļas inaugurāciju.
Margarēta Grosvalde #diary
8.11.
I have been to see Madame in her misery. We had the inaugural meeting of the Latvian Section of the League of Nations Union, and I heard Hofman* play very beautifully.
*Josef Casimir Hofmann (1876 – 1957) bija poļu-amerikāņu pianists, komponists un izgudrotājs.
11.novembris
Mamiņa Marija, kaut vārdā nenosaukta, paveikusi labu, darbu, lai latviešu sieviešu daiļamatniecības meistardarbus parādītu visai pasaulei, tāpat kā uzteicama Latviešu Sieviešu palīdzības korpusa neatlaidība, vācot izstādāmos darbus bez augstāko instanču atbalsta!
Laikrakstā “Latvijas Sargs” 11.novembrī rakstīts par Etnogrāfisko mākslas izstādi Zviedrijā, kurā novembra beigās piedalīsies visas tautības. Zviedru sabiedriskā darbiniece Anna Lindhāgena caur Latvijas sūtņa F.Grosvalda kundzi uzaicinājusi arī Sieviešu Palīdzības Korpusu organizēt latvju sieviešu piedalīšanos šai izstādē. Korpuss, neatrazdams oficiālās iestādēs vajadzīgo pretimnākšanu šai lietā, griezās pie atklātības ar lūgumu nākt palīgā ar izstādāmo priekšmetu aizdošanu. Kā tādi der tautas uzvalki, rotas, audumi, veclaiku un noderni sieviešu mākslas rokdarbi, lai būtu pārskats par to, ko latviešu sieviete savām rokām darinājusi pirms gadu simteņiem un ko tagad.
Anna Lindhāgena (1870 - 1941) bija Zviedrijas politiķe (sociāldemokrāte), sociālā reformatore un sieviešu tiesību aktīviste. Sadarbībā ar Annu Ārbergsoni viņas bija vadošais spēks kvotu ieviešanā Zviedrijā. Viņa bija viens no virzītājspēkiem, kas nodibināja Nacionālo sieviešu vēlēšanu apvienību. Lindhāgena bija Stokholmas pilsētas domes locekle 1911. – 1923, licencēta medmāsa un aktīviste leiboristu kustībā: no 1902. līdz 1925. gadam viņa strādāja par bērnu aprūpes inspektoru Stokholmas aprūpē. 1902. gadā Lindhāgena bija viena no vadošajām, kas aicināja sieviešu organizācijam izveidot sufrāžistu kustību, lai pastāvētu par vēlēšanu tiesībām sievietēm. No 1911. gada līdz 1916. gadam viņa bija redaktore avīzei “Morgonbris” par sociāldemokrātēm sievietēm.
11.novembris
Ar dienasgrāmatas ierakstu #Grosvaldi1920 stāstam pievienojas arī tobrīd sekretārs sūtniecībā Stokholmā, bet arī rakstnieks, gleznotājs un vijoļmeistars – Kārlis Ieviņš. Viņa skatījums uz Grosvaldu ģimeni skarbs un pat neiecietīgs. Jāpiebilst, ka Mamiņai, kā no vēstulēm nojaušams, pret viņu arī nav ne mazāko simpātiju.
11./11. 1920.
Vasara pagājusi. Daudzām saulainām, siltām dienām. Septembris bija lietaiņš, oktobris saulains; tagad tikai sākas pamazām rudens mitrums. Daudz fotogrāfēju, gāju, braucu ar kuģi, gan uz Runō, Lännerstu, gan šķērām, gan Drottningholmu. Tomēr ne tā izjutu vasaru, kā pagājušo gadu: dzīves proza, sīkā dzīve legācijā un intrigas kā pelēku tīklu ieauž starpā starp dvēseli un dabu.
1. okt.[oktobrī] mums uzteica: legāciju likvidē. Dāmām nu visiem spēkiem cenšanās iegrozīt, ka te vēl varētu palikt: labi iedzīvojušās, netīk no Stokholmas un ministru goda un smukām istabām šķirties. Birģeļu izvirtību šai ģimenē pirmo reiz redzu visā kuplumā, kailumā un riebjumā. Lai stāv māja Rīgā, kad tik intresanti un patīkami te var dzīvot: pastaigāties pa pilsētu, skatu logos apskatīt modes un cienīgi N.K. [Nordiska Kompaniet] iepirkties kā ministra kdze. Jkdzei atkal kavaliers – S., zviedru tirgotājiņš, kurš esot ”ļoti zolīds kgs” –
Tātad – briesmīgi slikti, ka to legāciju likvidē un tā jaukā dzīve beidzas. Pat būtu ar mieru par to pašu gen. – konsulu palikt. Un nu pati raksta vienu vēstuli pēc otras gan pašam ministrim, gan Lugzdiņam, kurš viņu mājās dzīvo, gan Ant[Anton] – jkdzei, kura pa to laik[u] vēl bij Rīgā. Tās istabas tik lētas!... Un galvu gar sienu no kauna varētu sist un raudāt no kauna, bet Friherinnai nevar teikt, ka dzīvoklis jālikvidē... Lai to nevienam nesakot... Riebīgas intrigas un manis riešana trijatā turpinās pilnā spēkā.
Jkdze aizbrauca uz Parīzi ar domes naudu, kuru Finansu Ministrija pārdeva Burdam. Pēc tam uz Londonu. ”To grūtumu, ko tā Līna izcietusi... pa tiem dārgiem hoteļiem... kas to maksās.”...
Un beidzot Līna pārbrauc no Londonas. Labi izdzīvojusies, ka A.[Anton] jkdze pa telefonu kavalieriem zin teikt: bijusi tādās vietās ar brālīti, kur agrāk nekad nav bijusi. ”Cik kārtīgi Oļģertam viss tur Parīzē!... Un Margareta rakstot kā uz šujmašīnas, – uz rakstāmās mašīnas.” ”Un kādā mētelī viņa tev atnāca pretī?” – ”Ah, tanī pašā, kas pērn!”... ”Nabadzīte!... Un kādi cimdi?” – ”Ah, tie paši, ko mēs pērn aizsūtījām...” ”Nabadzīte!...” ”Manas meitas jau ļoti tīrīgas: 4 reiz dienā kājas mazgā...” – ”Man jau katram bērnam viena dāvana!”... Un jkdze pārved visriebīgākās klačas un ar tīru sirdi kā faktus atstāsta šādas lietas: Tupiņš esot Ķeniņ kdzes bērna tēvs... bērns gadu vecs... un Ķeniņ kgs ne tuvumā neesot bijis... Un ģen.[ģenerālis] Misiņš – Tupiņa tēvs. Un Ķeniņš Varšavā zogot – ņemot vzjatkas. Tāpat Austra Krauze Berlīnē zogot – ņemot vzjatkas...
Pēdējo kurjera paku Rīgā muita aizturēja. Kalcenavs ar Ant.[Anton] jkdzi sūtījuši katrs savam brālim šo to... Lai gan legācijā paši daudzas reizes sūtījuši pakas un pudeles un apgalvojuši – šitādas visiem saviem pazīstamiem – Vegneram, Rezevskam u.t.t., bet nu tik jezuītiski svēti un taisni – viņi nekad nekā nesūtījuši – arī Londonā un Parīzē ”nekad to nedarot”... Un vecais pats nekaunas rakstīt uz Rīgu, ka ”bez viņa ziņas tas noticis” – – – un viņš nekad pudeles neesot sūtījis!!... Cigāru kasti pašam ministrim sūtīja... Jezuīti... Un Kalcenavam savas prasības jāiesniedzot rakstiski... Aprobežots vecs Rīgas advokātiņš, kuram ne jēgas nav no plašākas pasaules uzskatiem un diplomātijas.
Un tā legācija pārvērsta par bābu klaču zalonu, kur Anton jkdze tas pielaizītājies – šunelis un melu pienesēja, lai gan pati sākumā netīras lietas laida vaļā par Grosvaldiem... Brauc uz Saltsjōbaden[i] ar Linku amizēties – vecā līdz kā piedēklis. Cilvēks, kuram būtu jādomā vairāk par kapu jau, nekā par izdzīvi... Un tas melnais žīds (Burds) tā riebjoties, tā riebjoties! – bet šodien Burds un Links uzaicināti uz viesībām – un vēl kāds amerikānietis – un kavalieris Sōderstrōms arī – lai palīdzētu tam varbūt sakarus ar amerikānieti sasiet... Smalka valsts reprezentēšanas naudas izlietošana un smalka reprezentēšana Latvijai... Tautas nauda tiek izlietota priekš Rīgas madāmiņu lustēm un pašu kavalieru un paziņu viesībām...
