Ideja par piemiņas vietu Brīvības cīņās kritušajiem radās jau īsi pēc Latvijas proklamēšanas. Tomēr ceļš līdz pieminekļa atklāšanai ieilga uz vairāk nekā 10 gadiem. Mums zināmais Kārļa Zāles pieminekļa atveids tika izvēlēts tikai otrajā izsludinātajā konkursā pagājušā gadsimta 20. gadu beigās.
“Nav jau tā, ka uzreiz skaidrs, kur atradīsies, kā Rīgas ainavā izskatīsies. Idejas ir ļoti atšķirīgas un dažas arī ļoti odiozas, piemēram, ka tagadējā Ķīpsalā jāuzber svētkalns un galā ozolu birzs,” zina stāstīt Latvijas Nacionālā vēstures muzeja speciālists Toms Ķikuts.
Pēc plašām diskusijām tika lemts, ka piemineklim jāatrodas pilsētas centrā, bijušā Pētera Pirmā pieminekļa vietā. Svētkos tur notika gan piemiņas pasākumi, gan 30. gadu beigās arī nelielas militārās parādes. 40. gadu sākumā Brīvības piemineklis jau ieguva savu sāpīgi simbolisko nozīmi.
“1941. gada 14. jūnijā ir notikusi lielā deportācija. 15 tūkstoši ir izvesti. Divas nedēļas vēlāk ienāk nacisti, un par to var brīvi runāt. Un tīri dabiski par to vietu, kurā tā sāpe tika izlikta, par to kļuva Brīvības piemineklis jau uzreiz 1941. gada jūlijā,” skaidro Ķikuts.
Pēc PSRS okupācijas Brīvības piemineklis kļuva par tabu tēmu. To nepieminēja, nefilmēja, nefotografēja. Vairs nebija goda sardzes, un ik pa laikam uzvirmoja idejas, ka pieminekli vajadzētu likvidēt, uzspridzināt vai novākt. Tomēr, lai neizaicinātu latviešus, padomju vara lika pieminekli mierā. Tikai ideoloģiski sludināja, ka tas radīts, lai atzīmētu atbrīvošanos no vācu baronu un cara patvaldības jūga.
80. gados Brīvības piemineklis kļuva par simbolu Latvijas centieniem atbrīvoties no padomju okupācijas. 1987. gada 14. jūnijā kustības “Helsinki 86” dalībnieki devās pirmajā pretpadomju demonstrācijā pie Brīvības pieminekļa. Padomju miliči neko tādu nebija pieredzējuši un apjukumā nevienu neaizturēja. Bet pēc diviem mēnešiem 23. augustā vairs neļāva cilvēkiem pulcēties.
Neatkarīgajā Latvijā piemineklis tiešām kļuvis par simbolu. Cilvēki pie tā dodas valsts svētkos un savā kāzu dienā, uz turieni tiek vesti ārvalstu viesi, un mēs visi kopā tur dziedam savas valsts himnu brīžos, kad esam emociju pārpilni.
