Labrīt

Baltijas valstu centienos pēc neatkarības bija svarīgs ārvalstu informatīvais atbalsts

Labrīt

Lielās kultūras iestādes pašas varētu uzņemties atbildību par vakcinēšanos pret Covid-19

Cilvēku jūra ar milzīgu spēku. Romualds Ražuks atminas 13.janvāra manifestāciju

Barikādes nebija spontāns lēmums. Saruna ar Romualdu Ražuku

Veidot barikādes nebija spontāns lēmums Lietuvas notikumu iespaidā, kā tas varbūt šķita no malas – tam gatavojās jau kopš 1990. gada 15. maija, intervijā Latvijas Radio uzsvēra tā laika Latvijas Tautas frontes (LTF) priekšsēdētājs Romualds Ražuks, kurš tikko sarakstījis grāmatu “Latvijas Tautas fronte barikādēs”.

Pirms 30 gadiem šajā dienā pēc Latvijas Tautas frontes (LTF) aicinājuma Daugavmalā sanāca apmēram 500 tūkstoši cilvēku, lai paustu atbalstu Augstākajai Padomei un Ministru Padomei un nosodītu bruņotās akcijas Lietuvā, kur iepriekšējā naktī Padomju armijas tanki un lodes laupīja dzīvību 14 Viļņas televīzijas torņa aizstāvjiem. Notikumi Lietuvā īsā laikā mobilizēja brīvprātīgos Latvijas stratēģiski svarīgo objektu aizsardzībai, un šis laiks vēsturē iegājis ar nosaukumu “1991. gada barikādes”.

“Mēs gatavojāmies barikādēm kopš 1990. gada 15. maija. Toreiz saulainajam 4. maijam sekoja Interfrontes uzbrukums Augstākajai Padomei. Viņi mēģināja ielauzties un tādā veidā veikt apvērsumu,” stāstīja Ražuks.

Sekoja Tautas frontes paziņojums – ja turpināsies šādi uzbrukumi, LTF patur sev tiesības aicināt simtiem tūkstošu savu piekritēju visā Latvijā braukt uz Rīgu un sargāt Augstāko Padomi. Vēlāk jau radās doma dibināt pašaizsardzības vienības. “Sākās šis domāšanas process – ko tad mēs darīsim, kad viņi nāks,” atcerējās toreizējais LTF priekšsēdētājs.

Sākotnēji nebūt nebija domas tieši par barikāžu celšanu – tikai vēlāk šis vārds iegājās kā visu saspringto 1991. gada janvāra notikumu simbols.

“Ja jūs paprasīsiet lietuviešiem par barikādēm, viņi nesapratīs, par ko jūs runājat. Lietuvieši to sauca “sausio tryliktoji“ - trīspadsmitais janvāris. Tās dienas traģisms izpletās, un ar to apzīmēja visu 1991. gada janvāra krīzi. Mēs sākumā runājām par stratēģiski svarīgo objektu aizsardzību. Jau novembrī mums bija slepena sapulce, un tur es no Voldemāra Jaroņa pirmo reizi dzirdēju kaut ko līdzīgu. Bet viņš runāja par ceļu un ielu aizsprostojumiem. Viņš bija pulkvedis Padomju armijas rezervē, un viņš no krievu „zagražģeņije“ tos sauca par nosprostojumiem,“ stāstīja Ražuks.

Gatavošanās LTF iekšienē notika visu 1990. gada vasaru un rudeni, un rezultāts bija Latvijas Tautas frontes valdes paziņojums visiem Latvijas neatkarības atbalstītājiem, kas ietvēra rīcības plānu apvērsuma gadījumā. Decembrī virkne politisku un sabiedrisku organizāciju parakstīja paziņojumu „Vienoti Latvijai“ neatkarības aizstāvībai.

Kad 2. janvārī OMON ieņēma Preses namu un vairs neielaida tur neatkarību atbalstošos žurnālistus, „bija skaidrs, ka viņi tūlīt, tūlīt nāks“, teica Ražuks, „7. janvārī desantnieki jau sāka ālēties Viļņā, ieņemt visādas valsts institūcijas. Un tas bija manā dzīvē visgrūtākais periods – vajadzēja sagaidīt īsto mirkli, kad cilvēkus sasaukt uz Rīgu, jo bija skaidrs, ka divreiz to darīt mums neļaus.“

Plašā LTF domes sēdē vienbalsīgi tika nolemts atbalstīt manifestāciju 13. janvārī. Valde un novadu koordinatori jau sadalīja stratēģiski svarīgos objektus – piemēram, televīziju Zaķusalā sargās cilvēki no Zemgales un Latgales, Ministru Padomi – no Vidzemes, un tā tālāk. Katram objektam bija arī savs atbildīgais koordinators. Daļa manifestācijas dalībnieku jau 13. janvāra rītā zināja, ka pēc pasākuma būs jāpaliek Rīgā un ar smago tehniku jāsāk iejozt konkrētus stratēģiskos objektus.

“Kāpēc tik ātri atradās smagā tehnika? Toreiz mums bija bažas, kā šos cilvēkus pasargāt, kā viņi tur stāvēs? Sanācām Ministru Padomē pie valdības apsardzes priekšnieka un premjera iekšlietu padomnieka Andra Bunkas. Tur bija arī Juris Strīpnieks, Ivars Redisons, Ilze Cielava, noskatījāmies videokasetes ar Baku notikumiem, kur arī Tautas fronte bija pārņēmusi varu un 1990. gada 20. janvārī Padomju armija vienkārši pārbrauca cilvēkiem pāri. Vairāk nekā 150 cilvēku gāja bojā,” atminējās Ražuks.

Radās doma pie objektiem novietot smago tehniku, lai traucētu to iespējamo ieņemšanu. Lai saņemtu premjera akceptu, nācies Ivaru Godmani izsaukt ārā no apspriedes par cenu celšanu Latvijas ekonomikai ārkārtīgi smagajā laikā. Satiksmes un lauksaimniecības ministri jau agrā 13. janvāra rītā bija devuši mutiskus norādījumus kolhoziem, padomju saimniecībām, būvniecības uzņēmumiem, lai gatavo tehniku braukšanai uz Rīgu.

“Manifestācija vēl nebija beigusies, kad zināms skaits smagās tehnikas jau stāvēja stāvvietā pie Lauksaimniecības ministrijas.

Tiklīdz cilvēki atstāja Daugavmalu, šī tehnika jau sāka nobloķēt Vecrīgas ieliņas un izvietojās uz Rīgas tiltiem. Tā tas ir manā atmiņā, un tagad, strādājot pie grāmatas, izrunājos arī ar saviem kolēģiem – viņi visi to apstiprina,” stāstīja Ražuks.

Kādēļ Rīgā tik lielā apmērā neatkārtojās Viļņas asiņainie notikumi? “Viņus mēģināja atkārtot 20. janvāra naktī. Bija rūpīgi sagatavots plāns: OMON ieņēma Iekšlietu ministriju, un trešais spēks – es domāju, tā bija Padomju armijas slepenā izlūkdienesta vienība “Alfa” – šāva gan uz Bauskas miličiem, kas apsargāja Iekšlietu ministriju, gan uz omoniešiem, cenšoties izprovocēt asiņainu murčkuli. Bet barikāžu dalībnieki neiesaistījās, kaut arī bija turpat, pie Pulvertorņa. Un šī provokācija neizdevās,” sprieda Ražuks.

Romualds Ražuks saka uzrunu tautas manifestācijā Daugavmalā 1991. gada 13. janvārī.

Atgriežoties vēl pie atmiņām par 13. janvāra manifestāciju, toreizējais LTF priekšsēdētājs atceras, ka uzrunu tautai nācies teikt no tribīnes, kam aizmugurē bijis milzīgs Ļeņina attēls. “Es domāju – dieviņ tētiņ, kur mēs esam atnākuši? Sāku burkšķēt, vai tad nevarēja tribīni novietot kaut kur citur. Izrādās – nevarēja, jo tur bija Latvijas Televīzijas pieslēgums. Jo tieši tur notika Oktobra revolūcijas parādes. Tad Rīgas izpildkomiteja ar lielu lupatu to Ļeņina galvu apsedza,” smiedamies atcerējās Ražuks, bet tūlīt kļuva nopietns: “Tad es pacēlu acis un ieraudzīju to karogu jūru. Ziniet, sajūta bija tāda kā jūras krastā, kad tu skaties uz viļņiem. Kas nāk prātā? Milzīgs spēks! Tad nāca tā iedvesma, it kā tu lido ar visiem kopā. Ir saglabājies ieraksts, kurā es toreiz teicu: “Vai mēs aizstāvēsim savu Augstāko Padomi un Ministru Padomi?” Pūlis kliedz: “Jā!”. - “Vai aizstāvēsim Latvijas Televīziju un Latvijas Radio?” - “Jā!”. Mēs bijām kā vienā vilnī ar to cilvēku jūru, kas stāvēja acu priekšā. Domāju, tas bija augstākais punkts manā kā politiķa dzīvē. Nekas tāds vairāk nav noticis un arī nevarēja atkārtoties.”

Romualda Ražuka sarakstītās grāmatas vāks.

 

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt