Pateicoties Andersena literārajai apdarei, daudziem jau kopš bērnības pazīstams sižets par sešiem prinčiem, kurus ļaunā ragana nobūrusi par meža gulbjiem, un viņu māsu, kura ar drosmi un pašaizliedzību glābj brāļus no burvestības. Šis folkloras motīvs pamatā arī viduslaiku bruņinieku romānu tēlam Gulbja bruņiniekam – teiksmainam varonim, kurš ierodas aizstāvēt dāmas godu gulbja vilktā laivā. Pirmo reizi tas parādās vācu 13. gadsimta dzejnieka Volframa fon Ešenbaha darbā "Parsifāls", no kurienes pārceļo citu viduslaiku autoru tekstos, iegūdams vārdu Loengrīns.
Ap 1842. gadu par Loengrīna sižetu ieinteresējās komponists Rihards Vāgners. Dažus gadus briedusi, 1845. gadā ideja pārtapa libretā, un 1848. gada aprīlī bija pabeigta operas partitūra. Bet 1849. gada maijā Drēzdeni, kur tobrīd mita un darbojās Vāgners, sasniedza "Tautu pavasara" bangas, kurās tika ierauts arī tobrīd revolucionāri noskaņotais komponists. Drēzdenes Maija sacelšanās laikā viņš ne tikvien publicēja jūsmīgus rakstus revolucionāru avīzē, bet esot arī paša rokām gatavojis bumbas. Kad jau pēc dažām dienām sacelšanās cieta sakāvi, Vāgneram nācās meklēt patvērumu Šveicē, taču rūpes par "Loengrīnu" uzņēmās viņa draugs un kolēģis Ferencs Lists, tobrīd Veimāras galma kapelmeistars. Tā nu, Lista iestudēts un diriģēts, "Loengrīns" piedzīvoja savu pirmizrādi Veimārā 1850. gada 28. augustā.
"Loengrīns" noslēdz Vāgnera tā dēvēto Romantisko operu trijotni, kurai pieder arī "Klīstošais holandietis" un "Tanheizers".
Šiem darbiem vēl trūkst vēlāko muzikālo drāmu idejiskā dziļuma, taču tajos jau visnotaļ atklājas komponista vēriens un libretista spējas. Sižetā izmantoti vairāku rūpīgi pētītu viduslaiku literatūras darbu un folkloras motīvi. Tajā darbojas arī vēsturisks personāžs – 10. gs. Vācijas karalis Heinrihs Putnķērājs, kurš ieradies Brabantē iztiesāt princeses Elzas lietu, kura tiek vainota sava brāļa troņmantnieka slepkavībā. Jauno dāmu apsūdz viņas tēvocis, kurš pats tīko ietikt tronī. Princis Gotfrīds ir pazudis, bet drošu pierādījumu par māsas vainu nav, tāpēc patiesība jānoskaidro tiesas divkaujā. Un te nu gulbja vilktā laivā ierodas bruņinieks Loengrīns, cīnās par Elzu un pieveic ļauno tēvoci, gan saudzējot viņa dzīvību. Bruņinieks lūdz Elzas roku, vienīgi piekodina nejautāt pēc viņa vārda. Bet citādi viss ir labi un var skanēt kāzu koris.
Taču to, ko neiespēj ļauno spēku sazvērestība, nodara sievietes ziņkārība – Elza tomēr uzdod mīļotajam liktenīgo jautājumu, pēc kura Loengrīnam lemts tūdaļ doties prom. Gulbis, kurš ierodas pēc Loengrīna, izrādās raganas noburtais princis Gotfrīds. Tomēr, par spīti atgūtajam brālim, Elzas sirds neiztur šķiršanās sāpes, un, Loengrīnam aizejot, viņa saļimst bez dzīvības.
