Viduslaikos Francijas parlamentam jeb tā dēvētajiem Ģenerālštatiem nekad nebija tās ietekmes, kādu sev ieguva angļu parlaments. Likumdošanas un administratīvā vara allaž palika karaļu rokās, un Ģenerālštatu petīcijas bija un palika vienīgi informatīvi teksti. Arī Ģenerālštatu sasaukšana bija atkarīga no monarhu gribas, un vairākkārt to darbībā bija pat gadu desmitiem ilgi pārtraukumi. Galu galā pēc 1614. gada Ģenerālštatus vairs nesasauca vispār līdz 18. gadsimta nogalei, kad valsts bija nonākusi smagā finanšu krīzē, neražas gadi draudēja ar badu, bet apgaismības idejas laupīja agrāko autoritāti kā monarham, tā garīdzniecībai. Šai situācijā karalis Luijs XVI 1789. gadā nolēma sasaukt Ģenerālštatus, lai tie izšķirtos par finanšu krīzes risinājumu.
Der piebilst, ka kopš viduslaikiem bija spēkā kārtība, kas paredzēja atsevišķu sapulci katrai no trīs kārtām; kopīgajās Ģenerālštatu sapulcēs, ja tādas arī notika, konkrēti jautājumi netika debatēti. 1789. gadā Francijas tautas 1. kārta sastāvēja no 10 000 katoļu garīdznieku, 2. kārta - no 400 000 muižnieku, savukārt 3. kārtu veidoja 25 miljoni pārējo francūžu. 3. kārta gan panāca, ka tās sapulcē deputātu skaits bija divreiz lielāks nekā pārējās divās, taču lēmumu pieņemšana notika katrā sapulcē atsevišķi, tāpēc būtībā 578 deputātiem 3. kārtas sapulcē bija tāds pats svars kā uz pusi mazākajam deputātu skaitam 1. un 2. kārtas sapulcēs. Nav brīnums, ka 3. kārtas sapulce tā vietā, lai apspriestu nodokļu reformas, sāka debatēt par savu statusu un pilnvarām.
Galu galā tā sevi pasludināja par Nacionālo Asambleju, paziņojot, ka pārstāv franču tautas lielumlielo vairākumu, un pārējo sapulču deputāti, ja vēlas, var tai pievienoties.
1789. gada 20. jūnijā Nacionālās Asamblejas deputāti, ieradušies pie sēžu zāles Versaļā, atrada durvis slēgtas un kareivju apsargātas. Luija XVI negatīvā attieksme pret Nacionālo Asambleju bija vispārzināma, taču sanāksmes atlikšanas iemesls varēja būt arī oficiālās sēras pēc Francijas dofina – karaļa vecākā dēla un troņmantnieka – Luija Žozefa nāves. Tomēr 3. kārtas deputāti slēgtajās durvīs saskatīja monarha vēlmi laupīt viņiem tautas dotās pilnvaras.
Viņi devās uz tuvumā esošo tenisa zāli, kur tika sastādīts zvēresta teksts, un 576 no klātesošajiem 577 deputātiem nodeva tā dēvēto Tenisa korta zvērestu.
Tā būtību pauda frāze "palikt kopā un pulcēties, kad un kur apstākļi to prasa, līdz brīdim, kad būs pieņemta karaļvalsts konstitūcija".
Konstitūcijas prasība nozīmēja principiālu valsts ideoloģijas maiņu. Karaļa vara "no Dieva žēlastības" bija nomaināma ar likuma un tautas gribas dotu varu. Bija sākusies Lielā Franču revolūcija.
