Spēles būs, tās neapturami tuvojas. Jācer, ka viss arī izdosies, Parīze kļūs par otro pilsētu aiz Londonas, kur olimpiskās spēles tiks aizvadītas trešo reizi. Iesākums bija 1900. gadā, otro reizi tieši pirms simt gadiem – 1924. gadā, kad pēdējo reizi Starptautiskās Olimpiskās komitejas (SOK) prezidenta amatā bija mūsdienu spēļu aizsācējs Pjērs de Kubertēns. Rīkotāji ir centušies un, ja nebūtu ārkārtas drošības pasākumu un bažu par iespējamu terorismu, ja nebūtu divdomīgās Krievijas un Baltkrievijas sportistu pielaišanas spēlēm, tad gluži ideāli. Biļešu pārdots gana daudz, jau vairāki miljoni, kaut bija arī kritika par pārlieku lielajām cenām. Nupat papildus vēl pārdos 250 000 biļešu, kuru vidējā cena nebūšot liela – ap 100 eiro (tostarp tik populāros sporta veidos kā vingrošanā, peldēšanā, tenisā un pludmales volejbolā). Līdz šim biļetes iegādājušies līdzjutēji no apmēram 150 valstīm, ziņo rīkotāji.
Viss mūsdienās maksā dārgi, un šo dārdzību vēl sekmē ārkārtīgi lielie līdzekļi, kas atvēlēti drošībai.
Bez tā nevar, kaut tieši celtniecībā un infrastruktūras attīstībā spēļu rīkotājiem nebija ļoti daudz izdevumu. Lielākā jaunuzceltā sporta būve – ūdenssporta centrs – jau pabeigta. Tas pats attiecas uz atlētu olimpisko ciematu, kas nākotnē dzīvošanai padarīs daudz pievilcīgāku vietu netālu no Sendenī. Ar ciematiņu medijiem organizatori īpaši neiespringa, tas būs tikai 1300 žurnālistiem, vismaz reizes desmit mazāk par pieprasījumu Parīzē. Pārējos mediju pārstāvjus izvietos viesnīcās dažādos rajonos, dažiem no kuriem saistība ar pašu Parīzi gan visai nosacīta, toties cenas būs gluži kā ikdienā centrā. Cenu kāpums izmitināšanai spēļu laikā visā pilsētā ir ļoti liels, un gan jau par to nāksies uzklausīt kritiku, tomēr tā ir tirgus ekonomika. Vismaz Rietumos – pēdējās spēlēs Āzijas valstīs Korejā, Japānā un Ķīnā šī tendence nebija tik izteikta.
Drošība, drošība un vēlreiz drošība. 1972. gadā Minhenē bija atentāts pret Izraēlas delegāciju, 1996. gadā sprādziens Atlantā, olimpiskajā parkā. Mūsdienās teroristu tehniskais ekipējums un iespējas ir daudz lielākas. Francija ir lūgusi palīdzību 46 citām valstīm, kas sūtīs savus drošības dienestu pārstāvjus uz Parīzi un citām norises vietām. Kopā būšot ap 2200 ārvalstu drošības speciālistu. Pērn Pasaules kausā regbijā Francijā bija 160 ārvalstu drošībnieku, ziņoja izdevums "Le Monde".
Ikdienā kārtību nodrošinās 45 000 policistu un žandarmu, 18 000 karavīru un vismaz tikpat daudz privāto apsargu.
Visciešākā sadarbība ir ar vāciešiem – daļa Francijas drošībnieku palīdzēs Vācijai pirms tam Eiropas futbola finālturnīrā, un vēlāk vācu speciālisti dosies uz Franciju. Ļoti aktīvs ir Francijas prezidents Emanuels Makrons, kurš vairākkārt uzsvēris, ka valsts un Parīze izdarīs visu, lai paredzētais notiktu, kā plānots. Vispirms ar to domāta atklāšanas ceremonija pilsētas centrā sešu kilometru garumā uz Sēnas un pie tās krastiem. Tas ir liels izaicinājums nodrošināt drošību tik lielā platībā pilsētas centrā – iekļūšana šajā teritorijā jau laiku pirms pasākuma arī vietējiem iedzīvotājiem un uzņēmējiem būs ar īpašām caurlaidēm un QR kodiem.
Papildu raizes rada blakus esošās ēkas ar privātiem īpašumiem. Kā un ko kontrolēs, mēs nezinām, bet viss notiek, un jau tagad, kaut Makrons oficiāli atzinis, ka pastāv arī B variants. Ja nevarēs garantēt drošību vai būs ticama informācija par gaidāmiem teroristu uzbrukumiem, spēļu svinīgo atklāšanu pārcels uz stadionu. Parīzē jau pašlaik ir faktiski ārkārtas stāvoklis, kaut šobrīd tiešu terorisma draudu neesot – tā paziņojis Francijas iekšlietu ministrs Žeralds Darmanēns.
Olimpiskā lāpa stafetē Francijā apceļos 400 pilsētu, līdz 26. jūlija vakarā tiks iedegta olimpiskā uguns pie Sēnas vai "Stade de France" stadionā.
Ikdienā spēļu laikā uguns degs slavenajos Tilerī dārzos, ko 16. gadsimtā izveidoja Katrīna Mediči un kas pēc franču revolūcijas kļuva par publisku parku. Lāpa degs netālu no Luvras muzeja ar skatu uz Triumfa arku. Olimpiskā simbolika, pieci milzīgi apļi jau tagad ir Eifeļa torņa pakājē.
Galvassāpes rīkotajiem sagādā arī Sēnas ūdens kvalitāte. Posmā pie Aleksandra III tilta paredzētas peldēšanas sacīkstes triatlonā un 10 km maratona peldēšanā, kaut ikdienā prefektūra jau sen aizliegusi peldēties Sēnā pilsētas robežās. Pēdējie pētījumi atklāja ļoti lielu ūdens piesārņojumu, tostarp fekālijas. Tas nekas, ka Parīze notekūdeņu attīrīšanā pēdējos gados ieguldīja 1,4 miljardus eiro – kaut kas tomēr nefunkcionē līdz galam. Makrons gan solīja visu novērst un pats teicās publiski izpeldēties Sēnā. Redzēsim, vai kāds Sēnā peldēs vai ne.
Tā dēvēto neitrālo sportistu tēma paliks un droši vien nerimsies arī spēļu laikā.
Daļa Krievijas sportistu un federāciju joprojām atsakās startēt šādā statusā, kaut ceļazīmes iegūtas. Daļa gan startēšot, turklāt šobrīd iznāk tāds paradokss, ka Baltkrievijai varētu būt pat vairāk atlētu Parīzē nekā Krievijai. Krievijas amatpersonas joprojām nolād Rietumus un Starptautisko Olimpisko komiteju, kas nav nekas jauns. Toties krieviem arī šķelšanās pašu vidū – daļa amatpersonu ir par piedalīšanos, ja tas iespējams, daļa ir krasi pret. Viens no asākajiem piedalīšanās kritiķiem ir Krievijas Olimpiskās komitejas vadītājs Staņislavs Pozdņakovs, kurš pats nevar un nedrīkst braukt uz Parīzi. Viņš visus krievu tenisistus jau nosaucis par ārvalstu aģentiem. Tenisā tiešam situācija neparastāka, jo neviens profesionālis nav atkarīgs no valsts un faktiski visi labākie jau sen dzīvo, trenējas un spēlē ārzemēs.
Ukrainas sporta ministrs Matvijs Bidnijs aprīļa sākumā apciemoja Parīzi un vēlreiz pauda viedokli, ka Krievijas sportisti nevar būt gaidīti olimpiskajās spēlēs. Tā ir, bet diezin vai kas mainīsies SOK lēmumos. Krievijas Ārlietu ministrijas oficiālā pārstāve Marija Zaharova jau nosaukusi Tomasu Bahu par sporta antikrieviskās kampaņas galveno režisoru. Diezgan amizanti, ja daudzi demokrātiskajā pasaulē uzskata Bahu pat par pārāk tolerantu Krievijai. Attiecībā par Zaharovu gan var pārfrazēt Šveiku, – kas uz mēles, to runā, īpaši, ja galva nav īsti skaidra.
Visbeidzot daudzviet izskan kritika par starptautiskās vieglatlētikas organizācijas "World Athletics" vadības oficiāli izsludinātām prēmijām Parīzes čempioniem 50 000 ASV dolāru apmērā. Spēles ejot pilnīgi nepareizā virzienā, un viens no redzamākajiem kritiķiem ir leģendārais britu airētājs, pieckārtējais olimpiskais čempions Stīvs Redgreivs. Skeptiskas arī vairāku sporta veidu federācijas, taču vieglatlēti vienkārši nolēmuši daļu naudas, kas pienākas no SOK, izmaksāt labākajiem sportistiem.
Laiki mainījušies, un mūsdienu olimpiskajās spēlēs no amatieru auras vairs nav ne vēsts.
Spēles kā tādas jau ir milzīgs naudas avots rīkotājiem (te domāju SOK, ne pilsētas). Vairums atlētu tāpat ikdienā ir profesionāļi, un kāpēc tad par izcilu darbu – zelta medaļu – nesaņemt samaksu? "World Athletics" vadītājs Sebastjans Ko uzsvēris, ka vieglatlēti nebūt nav tie bagātākie olimpiskajā saimē, un viņam var piekrist. Spēles ir šovs un bizness, ko daži vēl cenšas maskēt zem olimpisko ideālu vārda, bet paši izbauda luksusu spēļu laikā un citos sporta forumos. Uz šī fona 50 000 reizi četros gados tāds nieks vien ir, kas turklāt sūrā darbā un lielā konkurencē jānopelna.
