1946. gada martā tobrīd jau bijušais britu premjerministrs sers Vinstons Čērčils apmeklēja Amerikas Savienotās Valstis, kur Vestminsteras koledžā Fultonas pilsētā uzstājās ar savu slaveno "Dzelzs priekškara runu". Tajā viņš iezīmēja pēckara situāciju Eiropā un pasaulē, nepārprotami norādot: ja Rietumu demokrātijas neapvienosies savu vērtību aizstāvībai, tām jārēķinās ar neizbēgamu padomju agresiju. Rietumvalstīm jāvienojas ap Ameriku kā spēka centru, kas vienīgais var iedzīt vajadzīgo respektu "krievu lācim".
1949. gada 4. aprīlī Vašingtonā tika noslēgts militāras savienības līgums, kurā apvienojušās valstis sāka dēvēt par Ziemeļatlantijas līguma organizāciju jeb, pēc angļu nosaukuma abreviatūras, NATO (The North Atlantic Treaty Organization). Sākotnējās dibinātājas bija ASV, Lielbritānija, Francija, Beniluksa valstis, Itālija, Kanāda, Portugāle, Norvēģija, Dānija un Islande. Citējot līguma 5. pantu, tas paredz, ka bruņotu uzbrukumu vienai vai vairākām no dalībvalstīm, ja tas notiek Eiropā vai Ziemeļamerikā, uzskatīs par uzbrukumu visām dalībvalstīm un pretosies šim uzbrukumam visiem līdzekļiem. Daudzām pakta tābrīža parakstītājām bija koloniālie īpašumi ārpus Eiropas un Ziemeļamerikas, uz kuru drošību pakts tātad neattiecās, tātad
ir gluži skaidrs, ka NATO tika dibināta vienam mērķim – cīņai pret iespējamo padomju invāziju Rietumeiropā.
Pakta parakstīšanas brīdi tā dalībvalstu teritorijas ar PSRS robežojās tikai attālos apgabalos aiz Polārā loka. Jau nopietnāk izskatījās robeža Aizkaukāzā, kad 1952. gadā līgumam pievienojas Turcija. Tomēr kritiskais punkts padomju attieksmē pret Ziemeļatlantijas aliansi tika sasniegts 1955. gadā, kad NATO iestājas Vācijas Federatīvā Republika. Vēl kutelīgāku šo faktu padarīja iestāšanās datums – 9. maijs, kad visa padomju tauta svinēja 10. gadadienu kopš "uzvaras pār vācu fašismu". Jau pavisam drīz sociālistiskās nometnes vadītāji pulcējās Varšavā, kur nodibināja savu militāro aliansi – Varšavas līguma organizāciju.
Vašingtonas līguma preambulā deklarēta demokrātijas, indivīda brīvības un likuma varas principu respektēšana. Tomēr jau kopš organizācijas pirmsākumiem bija acīmredzami, ka galvenais ir dalībvalsts gatavība pretoties padomju ekspansijai. Starp organizācijas dibinātājvalstīm bija Portugāle, kur tobrīd valdīja diktatora Antonio Salazara autoritārais režīms. Periodā kopš 1952. gada Turcijā militāristi divas reizes uz vairākiem gadiem pārņēma varu. Grieķijā 1967. gadā pie varas nāca klasiska militāra hunta – tā sauktais "Pulkvežu režīms" ar ģenerāli Papadopulu priekšgalā. Ne Grieķijas, ne Turcijas dalība NATO tādēļ netika būtiski ierobežota.
Nopietnākā krīze NATO vēsturē iestājās sešdesmito gadu vidū, kad pēc Francijas 4. republikas sabrukuma par prezidentu kļuva Šarls de Golls, kurš tiecās īstenot no Vašingtonas neatkarīgu Francijas ārpolitiku. Francija uz vairākām desmitgadēm pameta bloka militārās struktūras, un alianses galvenajai mītnei pat nācās no Parīzes pārvākties uz Briseli. Tomēr Aukstajā karā – vairākas desmitgades ilgajā militāri politiskajā sacīkstē ar Padomju Savienību – NATO galu galā svinēja uzvaru. Un, lai arī līdz ar PSRS sabrukumu varēja šķist, ka Ziemeļatlantijas līguma sākotnējais iemesls vairs nepastāv, alianse netika likvidēta, bet gan papildinājās ar bijušajām padomju satelītvalstīm un padomju republikām. Kā rāda pēdējo gadu notikumi, Vinstona Čērčila savulaik formulētie draudi no austrumiem nebūt nav zuduši.
