“Krokas ir anatomiski iezīmētas un ļoti precīzas. Ja kaut kas neveidojas pareizi, piemēram, krokojums, tad arī neattīstās pareizas smadzeņu daivas vai puslodes,” pastāstīja Lapsiņš. Piemēram, retos gadījumos abas puslodes saplūst kopā, un cilvēkam ir viena acs. Tās parasti ir smagas, iedzimtas saslimšanas ar letālu iznākumu vai ļoti smagu garīgo atpalicību.
Anatomiskām izmaiņām noteikti ir kāds ietekmējošs faktors, piemēram, grūtniecības laikā lietoti medikamenti vai alkohols, kas izjauc regulējošos mehānismus.
Tas ir īpaši nozīmīgi agrīnajā embrionālajā periodā, jo, ja ir kādi traucējumi, neizveidojas smadzenes.
Embriologs arī skaidroja, ka jaundzimušā galvas smadzeņu apjoms ir četras reizes mazāks nekā pieaugušam cilvēkam. Vēlāk, palielinoties šūnu izmēram, pieaug smadzeņu masa.
Embrionālajā attīstības periodā jeb pirmajā grūtniecības trimestrī embrija smadzenēs izveidojas visi neironi, un to skaits pēc piedzimšanas būtiski nemainās. Tās ir ļoti sarežģītas šūnas, kuras nevar sadalīties, lai veidotu divas jaunas. Tomēr dzīves laikā palielinās neironu izmērs un to sarežģītība – tāpat kā gliju šūnām, kas aptinušas katru neironu un ir vienlīdz svarīgas, jo nodrošina pareizu un ļoti ātru impulsu pārvadi nervu šķiedrās.
Vienkāršākās smadzeņu struktūras cilvēkam attīstās salīdzinoši agrā embrionālajā attīstības periodā, bet neokortekss, kas aizņem apmēram 76% galvas smadzeņu un ir atbildīgs par valodu un apziņu, ir sarežģītākā struktūra, un tas veidojas aptuveni otrajā grūtniecības pusē.
Jo lielāks ir neokorteksa virsmas laukums, jo vairāk informācijas var apstrādāt, bet tā izmērs atkarīgs galvenokārt no iedzimtības.
“Nav nozīmes smadzeņu masai vai neironu skaitam, bet virsmas laukumam, jo neironi smadzenēs izkārtojas radiālās [apļveida – red.] kolonnās. Ja neokorteksu izklātu uz galda, tas būtu ļoti liels, tāpēc, lai satilptu smadzenēs, tas ir krokains, un embrionālajā attīstības laikā auglim arvien vairāk palielinās krokojums,” skaidroja embriologs.
