Dzīvotnes ir svarīgas bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā un eksperti norāda, ka tas ir cilvēka pastāvēšanas priekšnoteikums. Tāpat pētījumā secināts, ka sliktais stāvoklis dzīvotnēs konstatēts jau pirms sešiem gadiem un nu pasliktinājies vēl vairāk.
Dodoties ceļā ar pētījuma autoru, Latvijas Dabas fonda pārstāvi Viesturu Lārmani automašīnā ieslēgts kilometru skaitītājs, un, lai arī visu lielceļa posmu abās pusēs pletās meži, tikai pēc vairāk nekā 40 kilometriem viņš norāda uz pirmo dzīvotni - mežainu piejūras kāpu, kuru Latvijā patiešām ir vairāk kā citviet, bet tās uzskatāmas par zemas kvalitātes ES nozīmes dzīvotnēm. Pārsvarā tajās koki ir jauni, tikai dažviet parādās vecākas, zarainākas priedes.
Ķemeru pārmitrajā mežā, kurš izskatās pēc biezokņa, koki nebūt nav viena auguma, Lārmanis norāda, ka šī gan ir ļoti augstas kvalitātes dzīvotne, proti, te ir bioloģiskā daudzveidība.
„Te mēs varam redzēt, kā izskatās viena no īpaši aizsargājamām dzīvotnēm. Šo te vietu sauc par aluviālajiem mežiem jeb krastmalu meži, kas saistīti ar ūdeņiem. Dabiskais te ir applūšanas process, ka mežā ūdeņi var brīvi ieplūst un izplūst, jo pārsvarā slapjāki meži ir mākslīgi nosusināti, upes ir izbagarētas un iztaisnotas," stāsta Lārmanis.
Īpaši izceļas gan ūdeņainākās, gan sausākās vietās šajā mežā sagāzušies koki, uz kuriem saaugušas koši zaļas sūnas, dažādi ķērpji, košas un pelēcīgas sēnes un piepes.
„Vēl te var redzēt, ka uz koku stumbriem ir dažādas sūnas, daļa no tām ir ļoti retas sugas. Daudz atmirušas koksnes, kritalas, uz kurām ir vesela pasaule. Ir pat teiciens, ka miris koks ir dzīvāks par dzīvu koku, jo uz tā spēj dzīvot vismaz divas reizes lielāka sugu bagātība kā uz dzīviem kokiem - visa sīkbūtņu pasaule, dažādi kukainīši gliemezīši, sēnes. Un tad, ja šī atmirusī koksne mežā nav, tiem nav kur mitināties. Te pārdesmit minūšu laikā speciālists var saskaitīt ap 20 dažādu sugu, kuras ierakstītas Sarkanajā grāmatā," skaidro Lārmanis.
Latvijas sarakstā ir 57 starptautiskas nozīmes īpaši aizsargājamas dzīvotnes, kuras arī tika apskatītas pētījumā, gatavojot ziņojumu reizi sešos gados. Secināts ka 86% ir nelabvēlīgs stāvoklis, bet pusei patlaban ir lejupejoša tendence. Šajā periodā Latvijā izzudusi arī viena suga - lidvāveres, kuras uzturas vecu koku dobumos. Kopumā Latvijā mežu platības pieaugušas, bet tās nav bioloģiskai daudzveidībai vēlamajā kvalitātē.
„Bioloģiskā daudzveidība būtu jāsargā tāpēc, ka esam apņēmušies starptautiskos līgumos to nosargāt, lai tā nemazinātos. Otrkārt, uz planētas zeme pats cilvēks ir ieradies tajā laikā, kad jau ir bijusi liela bioloģiskā daudzveidība, tātad priekšnoteikums cilvēka pastāvēšanai, un, ja mēs redzam, ka pazūd mūsu pastāvēšanas priekšnoteikums, ir pamats par to satraukties un sargāt. Tāpat kādam tā ir mīļa estētiska vērtība, pat kultūrvēsturiska vērtība. Kādēļ nesakām, ka jauksim nost Doma baznīcu, jo tā ir ļoti vecmodīga un nepieciešams, kas modernāks? Tāds raupjāks salīdzinājums - tas ir tāds sens rakstiem izrakstīts tautas tērps iepretim sasvīdušām neilona treniņbiksēm," saka Lārmanis.
Tāpat dabiskajās dzīvotnēs esot potenciāls atklāt ko jaunu un derīgu, piemēram, medicīnā.
Labā stāvoklī Latvijā ir vien sešas dzīvotnes, kas ir pārsvarā klintis un alas. Tādēļ apgalvojums, kas bieži piesaukts gan politiskā līmenī, gan sabiedrībā, ka Latvija ir zaļākā valsts, ir maldinošs.
„Latvijā lielākā daļa vēsturiski īsto mežu ir valstij piederoši. Kopainā ap 80% dzīvotņu meklējamas valsts mežos, bet privātajos ļoti maz. Ir ļoti daudzi mazi un konkrēti darbiņi, kurus varēja līdz šim darīt labāk - Vides un Zemkopības ministrijas varēja labāk sadarboties, nopietnāk uztvert likumā ierakstīto, ka dabas vērtības ir jāsargā, un sekot līdzi, kā ar to sekmējas. No valsts puses rīcībai jābūt mērķtiecīgākai, sekojot līdzi arī, kam tiek piešķirta nauda. Tāpat bieži izrādās, ka pietiek ar cilvēku aprunāties, jo tad, kad viņš ir uzzinājis, ka viņa zemē atrodas īpaša dabas vērtība, viņš ir gatavs to saudzēt arī bez maksas," saka Lārmanis.
Ziņojumā par dabas stāvokli apskatītas Eiropas Savienības nozīmes īpaši sargājamās dabas vērtības - purvi, ūdeņi, meži un arī zālāji, kuru pētniece Solvita Rūsiņa skaidro, ka no tradicionālās lauksaimniecības atkarīgās dzīvotnes pirms nepilna gadsimta aizņēma ap 30% no Latvijas teritorijas, bet jau iepriekšējā ziņojumā 2007. gadā konstatēts simtkārtīgs samazinājums - vairs tikai 0,3% dabisko pļavu.
Pļavu dzīvotni varot atpazīt, ja tajā aug gaiļbiksīte, dzirkstelīte, kas izskatās pēc spoži rozā neļķītes, vizulīte, ko tautā mēdz saukt par blusiņsmilgu, kā arī kalnāboliņš, zemais dadzis, mazās zilās ziepenītes un daudzas citas augu sugas. Savukārt pienenes un margrietiņas nemaz neesot dabisko zālāju indikatori. Lai dabiskās pļavas uzturētu, nepieciešama ekstensīva lauksaimniecība - regulāra pļaušana ar siena novākšanu, tāpat tās nevajadzētu pārganīt.
Iepriekšējais ziņojums par dabas vērtības iešanu bojā, diemžēl, nebija pamudinājums uz steidzamu aizsargājošu rīcību valstī, jo jaunajā Latvijas Dabas fonda ziņojumā secināts, ka visu dabisko pļavu stāvoklis šobrīd vērtējams kā vēl vairāk pasliktinājies un ir izzušanas stadijā.
„Mērķis ir lauksaimniecību attīstīt, bet vienlaicīgi uzmanot un rūpējoties par dabas daudzveidību. Agrovides pasākumi ir tieši uz to mērķēti. Tagad, zinot iepriekšējā perioda kļūdas, noteikti jāvērš viss mūsu spēks un iespējas uz to, lai atbalstu ļoti mērķtiecīgi izmantotu," apņēmības pilna ir Rūsiņa.
Eksperti vēl norādīja, ka mežam vidēji nepieciešams pusgadsimts, lai atjaunotos un veidotu kvalitatīvu dzīvotni, bet pļava pēc uzaršanas veidojas 20 līdz 70 gadus. Ja arī nākamais ziņojums būs līdzīgs nupat veiktajam, Eiropas Komisija pret Latviju var sākt pārkāpumu procedūru par nepietiekamu vides aizsardzību.
