Dimzas-Džonsas pienākumos ietilpst gan pētījumu piesaistīšana Mančestras reģionam, gan ap 150 klīnisko pētījumu uzraudzība. Viņa arī apmāca ārstus, māsas, pētniekus un pārējo personālu, kas gatavojas iesaistīties klīnisko pētījumu vadībā un izpildē, kā arī ik pa brīdim apciemo Latviju, lasot lekcijas Rīgas Stradiņa universitātē (RSU) par ētikas aspektiem klīniskajos pētījumos un Lielbritānijas veselības aprūpes sistēmu.
Dimza-Džonsa dzīvo un strādā Apvienotajā Karalistē jau 12 gadus, ieguvusi bakalaura grādu sabiedrības veselībā RSU, pēc universitātes beigšanas īsu brīdi strādājusi kādreizējā Sabiedrības veselības aģentūrā par vecāko sabiedrības speciālisti. Uz Apvienoto Karalisti devās līdzi vīram Reinim Džonsam, kurš uzsāka mediju studijas Salfordas universitātē, pašai sākot strādāt Lielbritānijas Valsts veselības dienestā (National Health Service, NHS) no „pašas apakšas” – laboratorijā par laboranti, paralēli maģistratūrā studējot sabiedrības un vides veselību, un pamazām virzoties pa karjeras kāpnēm. Viņa ir arī divu dzīvelīgu puiku – četrgadīgā Oskara un sešgadīgā Olivera – māmiņa, kuru tētim Reinim tagad, Covid-19 laikā, darbs Mančestras slimnīcā saistīts ar koronavīrusa testu nodrošināšanas organizācijas darbiniekiem. Daudzi brīnās, kādēļ latviešu ģimenei ir nelatvisks uzvārds – Džonsi, taču izskaidrojums ir diezgan vienkāršs – Reiņa patēvs, kurš pārcēlās dzīvot uz Latviju, bija velsietis.
Kā notiek klīniskie pētījumi? Mediķi to zina, bet parasti cilvēki - ne.
No zāļu izpētes procesa līdz nonākšanai tirgū var paiet 10 gadi un pat vairāk. Ir nepieciešami ļoti, ļoti lieli finansiālie resursi, miljardi. Pieņemsim, zinātnieks ir atklājis jaunu medikamentu, kas samazina sirds asinsvadu slimību risku. To pēta uz dzīvniekiem, un izskatās, ka potenciāli varētu darboties arī cilvēkiem. Ja tiek pierādīts, ka medikaments darbojas, tad ir nākamā fāze uz cilvēkiem. Tos sauc par agrīnās fāzes pētījumiem, kas gan ir salīdzinoši nedroši – tiek iesaistīta neliela brīvprātīgo grupa, 8-15 cilvēki, gadījumā, ja nu notiek kas slikts. Atkarībā no pētījumu veicēja, brīvprātīgajiem var arī maksāt naudu. Pētījumi notiek ļoti, ļoti nopietnā medicīniskā uzraudzībā. Ja viss ir labi, tad pāriet pie nākamajām fāzēm. Latvijā agrīnās fāzes pētījumu tikpat kā nav, galvenokārt pētijumi tiek veikti jau otrajā un trešajā fāzē.
Otrās fāzes pētījumi tiek veikti jau lielākam pacientu skaitam, šajos pētījumos var būt iesaistīti līdz pat vairākiem simtiem cilvēku. Tiek pētīta medikamenta efektivitāte. Bieži pēta salīdzinājumā ar placebo (zāles, kurās nav ārstniecisko vielu), šos pētījumus angliski sauc par blinded - aklajiem pētījumiem. Pacients nezina, vai saņem medikamentu vai placebo. Ir arī tā sauktie double-blinded jeb dubultaklie pētījumi, kuros ne pacients, ne pētnieki nezina, vai saņem placebo vai medikamentu.
Trešās fāzes pētījumos parasti tiek ievākti dati par medikamenta drošību, efektivitāti. Tiek analizēts, kāds būs potenciālais pacienta ieguvums un risks. Pētījumos pacientu skaits var pārsniegt vairākus tūkstošus. Trešās fāzes pētījumos bieži iesaistās daudzas iestādes - slimnīcas, ģimenes ārstu prakses, un pētījumi tiek veikti vairākās valstīs vienlaikus. Ir nepieciešams ievākt pēc iespējas daudzpusīgākus datus. Tad veiksmīga pētījuma rezultātā medikaments tiek licencēts un nonāk pie pacientiem.
Ceturtās fāzes pētījumos visbiežāk pēta medikamentu, kas ir jau licencēts.
Kā ir ar klīniskajiem pētījumiem onkoloģijā? Vai tur ir nosacīta loterija – ja palaimēsies, dabūsi zāles un dzīvosi?
Onkoloģijā visbiežāk pētījumos tiek salīdzināts jau praksē lietots medikaments pret pētāmo medikamentu. Cilvēku, kura stāvoklis jau tā nav spožs, nostādīt fakta priekšā, ka būs placebo, nav ētiski. Tagad runājam arī par daudzām citām jomām, piemēram, gastroenteroloģijas slimībām, ko bieži vien pēta pret placebo. Vai tas ir ētiski pret cilvēkiem, kuriem ir cerība izārstēties?
Uzziņai
Tiem, kuri dzīvo Apvienotajā Karalistē, ir iespēja iesaistīties pētījumos, informāciju var atrast šajā mājaslapā.Īpaši būtiski tas varētu būt onkoloģijas slimniekiem vai tiem, kuri slimo ar grūti ārstējamām slimībām.
Kādēļ tieši Mančestra ir tik populāra vēža pētījumiem?
Mančestra ir mājvieta vienam no lielākajiem vēža izpētes centriem Eiropā "The Christie Hospital", tāpēc mūsu pacientiem ir lieliskas iespējas piedalīties plaša spektra onkoloģijas pētījumos, arī eksperimentālās un agrīnās fāzes pētījumos. Kā piemēru varu minēt tā saukto Car-T terapiju (imūnterapijas paveids, izmainot pacienta šūnas – aut.), kas domāta galvenokārt asins vēža veidiem. Tos uzreiz pēta uz cilvēkiem tāpēc, ka tas ir praktiski vienīgais veids, kā pacientu iespējams glābt.
Kas to finansē?
Pētījumus iedala divās grupās - akadēmiskie, kas pārsvarā balstās uz grantiem, piemēram, labdarības organizācijām, valsts institūcijām, un komerciālie pētījumi, ko finansē, piemēram, farmācijas kompānijas.
Kādēļ klīniskie pētījumi salīdzinoši mazāk notiek Latvijā?
Latvijai ir ļoti jādomā par savu starptautisko reputāciju. Britu pētījumiem uzticas, jo ētikas standarti ir ļoti augsti. Finansiāli neviens neiegūst no klīnisko pētījumu veikšanas, jo, piemēram, ārsts saņem tikpat daudz par 30 pētījumiem, cik ārsts blakus kabinetā par diviem pētījumiem. No tā mums ienākumi nemainās, tāpēc mums arī nav personīgās finansiālās ieinteresētības. Arī drošības ziņā pētījumu dati nekādā gadījumā netiks falsificēti. Par Austrumeiropas valstu klīniskajiem pētījumiem klīst interesanti nostāsti, it kā tikuši izmantoti pat mirušu cilvēku dati, lai tikai būtu vajadzīgais pacientu skaits.
Proti, nevis no pētījumiem miruši, bet jau mirušie izmantoti statistikai?
Jā, tieši tā. Taču tā nav tikai Austrumeiropas nelaime vien. Bieži vien tiek dažādi locīti iekļaušanas kritēriji.
Vai no pētījumiem ir kāds labums arī citiem, ne tikai pacientiem, ārstiem un finansētājiem?
Klīniskos pētījumus veicam ne tikai, lai uzlabotu cilvēku un populācijas veselību, bet arī labklājību. Vesels cilvēks būs darbspējīgāks. Vēl klīniskie pētījumi rada darbavietas. Nereti starptautiskas kompānijas vēlas nostiprināt savu bāzes vietu kādā no Eiropas lielākajām pilsētam, nodrošinot darbavietas līdz pat vairākiem simtiem cilvēku, kas var būt ne tikai pētnieki, bet visdažādāko jomu pārstāvji - finanses, mārketings, ražošana, personāldaļa, inovācijas.
Latvijas interesēs būtu svarīgi, ne tikai lai pacientiem veselība būtu laba, bet kopumā uzlabotos visas sabiedrības labklājība. Protams, arī mediķiem un akadēmiķiem tas nāks par labu, jo klīniskie pētījumi dod iespēju izglītoties.
Kas saņem naudu par pētījumiem?
Lielbriānijā naudu saņem institūcija, kurā tiek veikts klīniskais pētījums un nodrošināta infrastruktūra, piemēram, slimnīca. Finasiālais atalgojums nenonāk individuāla pētnieka makā. Slimnīca no klīnisko pētījumu naudas bieži vien var atļauties algot papildu ārstus, nopirkt tehniku, varbūt reģistratūrā nodarbināt papildus cilvēku vai laboratorijā – papildu laborantu. Pētījumiem nopirktā tehnika tiek izmantota arī citiem pacientiem klīnikā. Protams, prioritāte ir pētījumu pacientiem, bet to var izmantot jebkurš, kas strādā nodaļā, vai arī slimnīcā kāds cits aizņemties.
Kā ir ar Latviju?
Pastāv viedoklis, ka, pētījumiem notiekot Austrumeiropas valsīs, finansiāli visvairāk iegūst vadošais pētnieks. Ne vienmēr kļūst skaidrs, vai pētījumi tiek veikti un fokusēti uz galveno sabiedrības veselības problēmu risināšanu un veselības prioritāšu uzlabošanu.
Kad saku - Latvijā tāds un tāds pētījums veikts, tad caur smīnu skatās, tā teikt, cik tad mēs varam uzticēties? Starptautiskā reputācija ir ļoti svarīga, ja mēs gribam, lai Latvijā vairāk ienāk augstas klases klīniskie pētījumi, kas tiešā veidā uzlabotu pacientu veselību.
Mēdz būt ļoti sarežģīti pētījumi, kuros nepieciešams multidisciplināru speciālistu ieguldījums no laboratorijas, radioloģijas, medicīniskās fizikas un datu menedžēšanas. Lielbritānijā, piemēram, vienā pētījumā ir iesaistīts liels skaits cilvēku, katrs ir profesionālis savā jomā un var piedāvāt augstas kvalitātes pienesumu datu iegūšanas procesā. Kā viena persona - vadošais pētnieks - var būt tik universāls visās jomās?
Ko pētījumos nozīmē – pacienta intereses pirmajā vietā?
Teiksim, ja man ir bijusi sirdslēkme, tad es būšu grupā kopā ar cilvēkiem, kuriem arī bijusi sirdslēkme. Mēs būsim kontaktā ar slimnīcu, ar pētniekiem, mēs pateiksim, ko mēs gribam, lai izpēta, kas ir mūsu sāpe. Neviens pētījums faktiski nevar notikt bez pacientu grupu iesaistes, ir jābūt pamatojumam, ka pacientiem tas ir vajadzīgs.
Pirms gadiem Lielbritānijā tas bija tāds „ķeksīša” pasākums. Pētniekiem bija savas personīgās ambīcijas, galvenais bija dabūt savu vārdu zinātniskajās publikācijas. Taču tagad zinātniekiem ir jāieklausās pacientos. Pieņemsim, ir multiplā skleroze. Pētnieks jau nezina, kā pacients jūtas, to var tikai iztēloties. Tad ir svarīgs dialogs ar pacientu. Mums slimnīcā ir pacientu pārstāvji, ko saucam par vēstniekiem.
Šķiet, ka Latvijai ir potenciāls, bet pagaidām nav attiecīgas infrastruktūras. Latvijā arī zinātniekam ir vieglāk izcelties, bet te, Lielbritānijā, konkurence ir ļoti liela, viens otram elpo pakausī.
Lai savā slimnīcā dabūtu kādu noteiktu pētījumu, nākas pacensties, jo konkurentu ir daudz. Ja esi mazākā slimnīcā, nevis lielā Londonas slimnīcā, tad bieži vien pētījumu nemaz nepiedāvās.
Kur tieši varētu slēpties Latvijas potenciāls?
No kompāniju skatpunkta klīnisko pētījumu veikšana Latvijā būtu izdevīga, jo šeit pētījumu izmaksas ir ievērojami mazākas. Lielbritānijā pētījums izmaksā daudz dārgāk, tāpēc viens no iemesliem, kāpēc kompānijas iet uz Austrumeiropas valstīm, ir naudas taupīšana. Latvijā labi ir arī tas, ka pētījumu var uzsākt ātri.
Lielbritānijā līdz pētījumu uzsākšanai paiet ļoti ilgs laiks, manuprāt, process ir neelastīgs un bieži vien birokrātisks. Ir ļoti striktas ētikas komisijas, īpaša aģentūra raugās, lai viss būtu likumīgi, lai nebūtu pārāk liels risks pacientiem. Situācija ir krasi uzlabojusies Covid-19 epidēmijas laikā, jo Lielbritānija ir pierādījusi, ka var mobilizēties un nodrošināt ātru un kvalitatīvu pētījumu uzsākšanas procesu.
Vai klīniskajos pētījumos ir jebkāda dzimumu diskriminācija pētnieku vidū?
Klīniskie pētījumi arī šeit bieži ir vīrišķīga joma. Sievietei ne vienmēr ir viegli tur ielauzties, dienas beigās zinātniecei ir jākļūst par māti un sievu un jānes ne tikai karjeras nasta, bet arī rūpes par bērniem. Bieži sievieti pavada vainas apziņa par nepietiekošo profesionālās-personīgās dzīves līdzsvaru. Reizēm šķiet - tādas fantastiskas ārstes, sievietes ar milzīgu pieredzi, zināmas gan lokāli, gan arī nacionāli, pat globāli, bet, kad ar viņām parunā, izrādās, pašpārliecinātība nemaz nav tik augsta. Strādāju ar meitenēm, kas ne vienmēr ir no labi attīstītiem reģioniem. Tādās vietās skolās bieži vien pārāk maz iedrošina meitenes izvēlēties eksaktas zinātnes, kas potenciāli nākotnē varētu nodrošināt labākas karjeras iespējas. Tur vairāk runā, kā izdzīvot, neiekļūt nepatikšanās un nenonākt konfliktā ar likumu.
Ja jauniete izmācās par arhitekti vai juristi, ne vienmēr izdodas atrast darbu. Bet klīniskajos pētījumos darbs vienmēr būs! Man pašai tā bija nejaušība – parādījās interesantāks, labāk apmaksāts darbs, un pieteicos. Labi, ka tā, jo tagad darbs ir arī mans vaļasprieks. Visu laiku jāmācās, tu nekad nezināsi pietiekami, jo ar katru pētījumu kaut kas jauns nāk klāt.
Piemēram, Covid-19?
Jā, manā pārziņā ir vairāki Covid-19 pētījumi, viens no zināmākajiem ir kompānijas “Gilead Sciences” pētījums, kurā pēta “Remdesevir” (medikaments, kas, iespējams, palīdz pret Covid-19 – aut.) efektivitāti. Lielbritānijā Covid-19 pētījumos ir iesaistījušies ap 100 000 cilvēku, taču, ja jāatbild uz jautājumu par vakcīnu, tad var būt vajadzīgi pat vairāki gadi līdz tās atklāšanai.
Daži eksperti domā, ka otrais vilnis būs. Jācer, ka ne rudenī, kopā ar gripas sezonu, kas parasti ir oktobrī, novembrī. Tāpēc labāk atvieglot noteikumus tagad, atļaujot cilvēkiem izslimot vasarā, lai mazinātu potenciālo triecienu rudenī. Vasarā cilvēkiem imūnsistēma ir stiprāka, atveseļošanās periods var būt īsāks. Ja turēsim visus tādus klīniski tīrus, tad, iespējams, dabūsim nenormālu daudzumu ar Covid-19 inficētajiem rudenī! Bet tas ir viens no minējumiem.
Man patīk tas, ko darīja Latvija, Baltijas valstis. Sāka sociālo distancēšanos ātrāk, un tagad arī ātrāk var atslābt. Kad stāstu kolēģiem, ka Latvijā tik maz gadījumu, viņi uzreiz - bet kā tad jums tie dati tiek ievākti?
Tu tiešām uzticies tam, ko jums Latvijā saka? Es pati uzticos, bet te atkal redzama britu skepse par Latviju. Mēs bieži vien tiekam uzskatīti par tādu Krievijas piedēkli, kaut pagājuši vairāk nekā 30 gadi. Latvijā viss nav perfekti, bet ir lietas, kas nemaz nav sliktas, un Lielbritānija varētu pamācīties.
Kāda ir jūsu attieksme pret šībrīža pretvakcinācijas kampaņām sociālajos tīklos?
Situācija šokē un ļoti izbrīna. Sociālo mediju kampaņām var būt liels spēks un rezonanse, tādēļ bažas rada fakts, ka ar to palīdzību tiek maldināta liela sabiedrības daļa. Pēc relatīvi liela atbalstītāju skaita tādā mazā valstī kā Latvija var vērot, ka sabiedrību ir viegli uzrunāt ar nepatiesu un apšaubāmas kvalitātes informāciju.
Neapskaužu medicīnas personālu, kas saskaras ar to sabiedrības daļu, kas nevēlas vakcinēties vai liedz šo iespēju saviem bērniem. Vakcīnas ļauj pasargāt ne tikai pašu bērnus, bet arī viegli ievainojamo sabiedrības daļu, piemēram, priekšlaicīgi dzimušus bērnus, cilvēkus ar novājinātu imunitāti. Ir ļoti egoistiski nevakcinēties! Lielbritānijā neesmu novērojusi šādu prevakcinācijas tendenci, sabiedrība uzticas ārstu un medicīnas personāla aicinājumiem vakcinēties.
Antivakseri jeb vakcīnu pretinieki apgalvo, ka vakcīnas radot nopietnas sekas.
Visbiežāk minētās zinātniskās atsauces ir safabricēti dati, sagrozīti pētījumu rezultāti vai tādi, kam nav zinātniska pamatojuma un tiek uzskatīti par krāpnieciskiem. Viens no „grēkāžiem” ir bēdīgi slavenais britu ārsts Endrjū Veikfīlds, kurš maldinoši sasaistīja vakcināciju ar autismu. Veikfīlds ir izraidīts no britu medicīnas aprindām un viņam ir liegts praktizēt medicīnu Lielbritānijā.
Domāju, ka pašreizējā situācija Covid-19 krīzē daudziem antivakseriem liks pārdomāt savu nostāju un izvērtēt argumentāciju. Cilvēkam ir jābūt atbildīgam ne tikai savā, bet arī sabiedrības priekšā.
Dažkārt domāju, kā tas ir ārstam - pateikt vecākam, ka bērns miris no slimības, pret kuru ir vakcīna, bērna nāvē klaji nevainojot pašu vecāku.
