Intensīvajā terapijā katra diena ir uztraukumu pilna. Nepilnu gadu veca meitenīte no Kokneses puses, kura zaudējusi daudz asiņu pēc izvarošanas... Puisēns no Ventspils, kura ķermenītis nosēts zilumiem un kura dzīvību glābt neizdodas... Ārstei Artai Bārzdiņai beidzot bija gana. Un paralēli intensīvam darbam viņa uzrakstīja atklātu vēstuli ikvienam no mums. Aicinot beigt būt vienaldzīgiem un reaģēt, ja blakus dzīvoklī kliedz vai raud bērns.
„Varbūt man likās, ka par šerpu uzrakstīju... Lūzuma punkts bija pavasarī, kad es izdzirdēju ziņu, ka autobusā meitenītei uzmācies cilvēks, un neviens nav reaģējis,” atceras daktere Bārzdiņa.
Viņa darbā novērojusi, ka fiziska vardarbība vairāk notiek trūcīgās ģimenēs. Bet emocionāla vardarbība, kad bērns nespēj izturēt vecāku spiedienu, pārmetumus un mēģina atņemt sev dzīvību, gan pārsvarā ir pārtikušās, no malas vērojot – labās ģimenēs.
„Ir runāts ar mammām, jā, nav augstas skolas, bet ir dvēseliski gudra, un ir tādas, kas saka – mani sita un es sitīšu. Tur nu ir darbs sociālajiem dienestiem. Mums pietrūkst pazemības, prieka par otru, uztvert bērnu nevis kā mazu muļķīti, bet kā savu domubiedru.”
Tajā pašā laikā ārste ir optimiste un saka, ka stipru ģimeņu ir aizvien vairāk. Viņa to redz, kad bērni mostas pēc narkozes: „Mazajiem vajag mammu, bet viens man modās un prasa – mammtēti…”
Daktere pati uzskata, ka nav lielākas dāvanas otram kā laiks, ko pavadīt kopā.
Par spīti visam, kas noticis šajās sienās, ārste saka – aizvadītais gads bijis ļoti laimīgs: „Šis gads bija brīnišķīgs. Mani tuvie ir veseli. Man ir darbs. Jā, šis bija lielisks gads.”
Arī janvārī viņas nodaļā būšot daudz darba. Bet tas būs priecīgs darbs. Operēt bērnu sirsniņas atkal brauks itāļu profesors. Un tad mazāki un lielāki atkal modīsies pēc narkozes un prasīs mammu un tēti!
