Annas stāsts par dzīvi ar garīgiem traucējumiem: Dusmās fiziski daru sev pāri

Veselības ministrijas īstenoto garīgās veselības kampaņu “Viss ir Norm.a” septembrī turpina atklāts stāsts par nesuicidālu paškaitējumu – īpašā video stāstā Anna dalās savā pieredzē par to, ko nozīmē sadzīvot ar pašievainojošu uzvedību. “Es to daru tāpēc, ka dusmojos, un man ir stipras emocijas, ar kurām citādāk neprotu tikt galā. Ir traki, bet terapija palīdz. Un terapija arī ir mana vienīgā cerība izārstēties. Noteikti ir jāmeklē palīdzība!” – atzīst Anna. 

ĪSUMĀ:

Annas stāsts

Pilna Annas stāsta versija tiem, kuri vēlas uzklausīt visu pieredzi:

Viss sākās 15 gadu vecumā, kad sāku justies slikti. Sākumā likās, ka man ir depresija, bet izrādījās, ka mana primārā diagnoze ir robežstāvokļa personības traucējumi. Viens no šo traucējumu simptomiem ir nesuicidāls paškaitējums. Citiem vārdiem sakot, es sev fiziski daru pāri.

Laižu savām rokām pāri nagus, un uz ādas paliek svītras. Ja godīgi, man arī nedaudz patīk, kā tas izskatās. Es to daru, lai izlādētu dusmas pret sevi. Es negraizu sevi, lai gan esmu mēģinājusi, bet man tam vienkārši “nav  iekšā”. Man arī nav pašnāvības mēģinājumu.

Es gribētu mirt, bet es vienkārši nevaru sev to nodarīt.

Zinu, ka ir cilvēki, kuri sevi graiza. Tas ir bīstamāk veselībai – viņi rada sev miesas bojājumus. Dialektiskā uzvedības terapija iesaka to aizvietot ar drošākām metodēm, piemēram, pieliekot sev ledus kubiņu vai sišanai izmantot gumiju. Taču manas metodes nav tik kaitējošas, lai būtu vērts īpaši censties tās kaut kā aizvietot. Tas, protams, nav labi. Taču tad, kad apstāsies emocijas, apstāsies arī sev pāri darīšanas impulss un es pārtraukšu to darīt. Kamēr šis impulss ir, tikmēr es tam ļaujos. 

Pirmais saasinājums sākās, kad biju atbraukusi no Londonas, kur pusgadu biju mēģinājusi atrast darbu, taču tas neizdevās. Biju aizgājusi no augstskolas, man īsti nebija ne darba, ne draugu, un es vienkārši visu laiku sēdēju pie datora. Cēlos astoņos vakarā, gāju gulēt vienpadsmitos no rīta, un tā visu laiku. Man arī bija nedaudz bail iet ārā. Tas nebija labs laiks manā dzīvē. Māte mēģināja man palīdzēt. Sākumā sūtīja pie kaut kādiem alternatīvajiem speciālistiem, kuri teica – ja nepalīdz, vajadzētu vērsties pie psihologa. Tā es nokļuvu valsts dienas stacionārā “Veldre” Rīgā. Gāju pa dienu uz nodarbībām un vakarā varēju doties mājās. Tā pirmo reizi sāku lietot zāles. Lai arī tā nebija mana labākā zāļu lietošanas pieredze, taču kopumā man tur palīdzēja un es pamazām sāku savu dzīvi būvēt no jauna. Atsāku iet uz japāņu valodas kursiem, sāku zaudēt svaru un vingrot. Izdomāju, ka gribu kļūt par programmētāju, nokārtoju matemātikas eksāmenu, iestājos augstskolā, un kādu laiku man bija labi.

Taču pēcāk situācija pasliktinājās – atsākās depresijas epizodes. Man tā – te augšā, te lejā – gājis faktiski visu dzīvi. Kopumā tagad ir labāk, taču joprojām ir kāpumi un kritumi. Pirms mūsu tikšanās šorīt arī bija kritums. Uz galda bija irbulīši, ar kuriem iedūru sev rokā, un tagad uz rokas palikuši trīs punkti. Biju ļoti sastresojusies, un tas kaut kā bija labākais veids, kā ar to tikt galā. 

Es eju terapijā jau trīs gadus, un terapija palīdz. Mana terapeite izmanto psihodinamisko terapiju, bet citiem labāk palīdz kognitīvi biheiviorālā terapija. Sākot iet terapijā, sapratu pāris lietas, un tas pasliktināja manu situāciju un simptomus. Tā notika, jo iepriekš apspiestās emocijas nāca vaļā un izraisīja ļoti spēcīgas garastāvokļa maiņas – darbā raudāju, sev skrāpēju un situ. Sāku arī kost pirkstos. Man it kā palika sliktāk, bet tas vienkārši ir ceļš uz to, ka paliek labāk.

Es to daru, lai vienkārši apturētu spēcīgās emocijas, kas man rodas. Kāpēc es to sāku darīt, neatceros. Tas vienkārši likās dabiski. Taču tā nav saslimšana – tas ir simptoms manai saslimšanai. Nezinu, ko īsti vairāk stāstīt. Es to daru tāpēc, ka dusmojos, es to daru tāpēc, ka man ir stipras emocijas un es citādāk neprotu ar tām tikt galā. 

Man ir ļoti paveicies, ka faktiski neesmu izjutusi nekādu mentālās veselības stigmu. Es gan arī runāju tikai ar saviem draugiem, pārsvarā sēžu internetā, un darbā visi ir ļoti atbalstoši. Neesmu saskārusies ar negatīvām reakcijām ne no draugiem, ne darbā. Nedaudz no mātes, bet tas tā… Man faktiski ir tikai māte, ar pārējo ģimeni sevišķi nekontaktējos.

Skolā man negāja labi, taču 12. klasē sadraudzējos ar divām meitenēm, ar kurām draudzējos joprojām. Pateicoties viņām, nokļuvu lieliskā draugu kompānijā, un mēs tusējam katru ceturtdienu. Man ar viņiem ir izveidojies arī savs atbalsta čats, kur katru dienu varu runāt par to, kā es jūtos un kas ir manā prātā. Man ir tik daudz domu un emociju, ka kaut kur tās ir jāliek. Sākumā izvēlējos ''Twitter'', bet tas īsti nepalīdzēja, jo cilvēki pārāk neatbildēja. Tagad draugu čatā man atbild, un tas palīdz. 

Man ir ļoti paveicies ar draugiem, lai arī sevišķi viegli tas nenāca. Uz ceturtdienu tikšanos gāju trīs gadus, kamēr pieradu un iejutos. Tagad beidzot jūtos, ka esam tuvi, un tas ir tāpēc, ka es pati vairāk runāju. Pats galvenais – viņi mani nenosoda. Vienkārši runā ar mani, kādreiz es varu paprasīt, lai viņi atsūta kaut kādu smieklīgu bildīti vai ieliek kaut smaidiņu, un arī tas liek sajusties labāk. Man ir svarīga tā sajūta, ka joprojām kādam rūpu, lai gan tajā brīdī man ir slikti. Tas ir pats galvenais. Protams, ir cilvēki, kuri tādos brīžos izolējas un kuriem nevajag, lai ar viņiem runā. Taču ir cilvēki, kuriem ir svarīgi sajust, ka otrs vienkārši ir blakus, nevis saņemt nosodījumu vai uzreiz mēģināt kaut kā atrisināt to problēmu. Cilvēks jaut pats tiek galā un jūt, kad viņam vajag palīdzību. 

Ir traki, bet terapija palīdz. Un terapija arī ir mana vienīgā cerība izārstēties. Noteikti ir jāmeklē palīdzība – es esmu par terapiju un medikamentiem kā risinājumu mentālām problēmām!

Man šķiet, nekas cits tik labi nepalīdz. Kad atradu savu iepriekšējo terapeiti, pie kuras gāju gandrīz trīs gadus, viņa ļoti palīdzēja. Sākumā gan man palika sliktāk, bet tas vienkārši ir ceļš uz to, ka paliek labāk. Viņa man pat ieteica, lai es spēlēju datorspēles, lai nopērku sev kaut ko garšīgu vai izdaru kaut kādas mazas lietas, kas man liek justies laimīgai. Tas bija viņas ieteikums, par kuru esmu viņai pateicīga. Esmu sapratusi – ja ir depresīvais stāvoklis, ir jādara mazas lietas, kas liek justies laimīgam. Vismaz man tas strādā. Vai nu mūzikas klausīšanās, vai TV šovu skatīšanās, vai kaut kā garšīga nopirkšana, vai vienkārši pagulēšana. Tai pat nav jābūt vingrošanai vai jogai. Galvenais, lai es jūtos labāk, jo tas izvelk ārā no tā stāvokļa, un es redzu lietas skaidrāk. Aprunāšanās ar draugiem, protams, arī palīdz. Taču ne visiem ir draugi. 

Mani mentālie traucējumi man netraucē darīt savu darbu – esmu diezgan funkcionāla, rūpējos par savu kaķi, maksāju rēķinus, tiekos ar draugiem.

Taču man visu laiku ir kaut kādas emocijas un domas, es par kaut ko uztraucos, un, kad kaut kā ir par daudz, es daru sev pāri. Visu laiku tas ir kaut kur fonā un nav sevišķi atdalāms no manas personības. 

Savus tetovējumus dabūju pirms diviem gadiem. Te redzamas manas personības daļas: te pieklājīgā japāniskā, loģiskā daļa, te – šizotipiskā daļa. Un tad man ir tā tumšā puse. Tetovējumā arī, starp citu, mani skrāpējumi ir iekļauti, tāpēc, ka tā ir tik liela daļa no manis. Man likās, ka pēc tetovējumiem sākšu sevi skrāpēt mazāk, un kaut kādā veidā tā arī ir, taču es vienalga daru sev pāri. Es atradu citus veidus. 

Ir visādi veidi, kā izdzīvot, kā tikt galā ar emocijām, un tie nav nosodāmi. Neuzskatu, ka es esmu kaut kāda baigi sliktā vai vājā tāpēc, ka daru sev pāri. Uzskatu, ka esmu nonākusi ekstremālā situācijā, līdz ar to reaģēju ekstremāli. Un es nedomāju, ka esmu vienīgā, kurai ir šāds impulss. 

Kā palīdzēt citiem? Es, protams, esmu mēģinājusi teikt cilvēkiem, lai iet meklē terapiju, bet tas tā nestrādā. Tu nevari piespiest cilvēku meklēt palīdzību, ja viņš tam nav gatavs. Un tas ir ļoti skumji, bet tā tas vienkārši ir.

 

Atpazīsti nesuicidālu paškaitējumu jeb pašievainojošu uzvedību!

Nesuicidālu paškaitējumu raksturo pašievainojoša uzvedība, kas galvenokārt saistīta ar ādas bojājumu nodarīšanu sev. Piemēram: 

  • Sevis griešana
  • Skrāpēšana
  • Sišana
  • Košana,
  • Brūču, apdegumu vai apsaldējumu radīšana
  • Priekšmetu ievietošana zem ādas
  • Paštetovēšanās
  • Matu plēšana
  • Asu vai neēdamu priekšmetu norīšana
  • Saindēšanās u.c.  

Apzināta darīšana sev pāri signalizē par mentālās veselības sarežģījumiem, tāpēc necieties un nesakod zobus. Parūpējies par savu vai līdzcilvēka mentālo veselību un vērsies pēc palīdzības pie speciālista!

Kur meklēt bezmaksas palīdzību?

Ambulatorā palīdzība:

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Veselība
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti