Zinātnes vārdā

Radio NABA ēterā būs dzirdama tiešraide no pētniecības un ideju plača “Zināšanu agora”

Zinātnes vārdā

Zudušo apģērbu meklējot

Latvijas Universitāte cīņā ar Alcheimera slimību un mīti par farmakoloģiju

Alcheimera slimības slazdi – cik ir pašu spēkos tajos neiekļūt? Intervija ar slimības pētniecēm

Alcheimera slimība ir neatgriezeniska deģeneratīvā saslimšana, ar kuru 2040. gadā sirgs 85 miljoni pasaules iedzīvotāju. Slimība ir ļoti sarežģīta, un, kamēr zinātne vēl ir tikai ceļā, meklējot medikamentu tās ārstēšanai, svarīgi būtu ievērot dažādus preventīvus pasākumus, tajā skaitā atmiņas trenēšanu. Taču tā vietā, lai uzturētu možu atmiņu, mēs atcerēšanos labprātāk arvien biežāk nododam ērtajām viedierīču aplikācijām. Par Alcheimera slimības dažādajām izpausmēm un saviem pētījumiem šajā jomā radio NABA raidījumā “Zinātnes vārdā” stāsta Latvijas Universitātes (LU) Medicīnas fakultātes (MF) Farmakoloģijas katedras profesore Baiba Jansone un Medicīnas fakultātes doktora grāda pretendente Jolanta Upīte.

Ivars Austers: Kā jūs nonācāt līdz farmakoloģijai?

Baiba Jansone: Satiku ļoti interesantus cilvēkus, konkrēti – profesori Viju Klušu, kura vēlāk bija mana bakalaura, maģistra un doktora darba vadītāja. Saskarsme ar šiem cilvēkiem manī raisīja interesi par farmakoloģiju un nostiprināja pārliecību, ka gribu šajā jomā iedziļināties un sniegt savu devumu. Tieši bakalaura darba beigu posmā sapratu, ka mani interesē, kā atklāj medikamentus, kā nonāk līdz atklājumiem, ka iespējams ar šiem medikamentiem ārstēt cilvēkus.

Jolanta Upīte: Vidusskolā man bija pastiprināta interese par ķīmiju, uz to arī ļoti centrējos. Mana māsa ir ārste un mācījās LU MF, un es pakāpeniski nonācu līdz apjausmai, ka negribētu tik ļoti pozicionēties uz ķīmiju, bet varbūt to apvienot ar medicīnu. Šis abu jomu apvienojums bija farmācija, tā arī nonācu līdz MF Farmakoloģijas katedrai, kur pabeidzu farmācijas bakalaura, pēc tam maģistra studiju programmu. Jau 1. kursā sapratu, ka savu nākotni neredzu tikai aptiekā un darbā ar pacientiem, gribēju ko vairāk. Pagrieziena punkts bija, kad aizstāvēju maģistra darbu, tā tēma gan bija nevis par neirozinātnēm, bet par augu izpēti un to farmakoloģisko efektivitāti, par to, kā augus varētu izmantot, piemēram, kosmetoloģiskos nolūkos, jo šobrīd kosmetoloģija ir milzīga nozare farmācijas tirgū. Aizstāvoties maģistros, mani uzrunāja prof. Baiba Jansone par iespējām doties tālāk doktorantūrā un sniedza ieskatu par izaugsmes iespējām. Šis arī bija pavērsiena punkts. Doktorantūras laikā man bija iespēja stažēties Oslo, gūstot pirmās praktiskas zināšanas un ļoti vērtīgu pieredzi.

Ar Alcheimera slimību saistītie pētījumi ir ļoti nopietns jūsu laboratorijas darbības virziens, kurā jūs strādājat vairākus gadus. Cilvēce kļūst vecāka, un Alcheimera slimība ir saistīta ar cilvēka vecumu, tāpēc pieņemu, ka šis ir ļoti nozīmīgs un daudz pētīts temats visā pasaulē. Man šķiet interesanti un vienlaikus grūti apverami, ka Alcheimera slimība pirmo reizi saprotami tika aprakstīta vien 20. gs. pašā sākumā, līdz tam tā slimību klasifikatorā iekļauta nebija. Kāpēc tā notika, un kā jūs īsi raksturotu šo slimību?

Baiba Jansone: Stāsts ir ļoti interesants. Aloizs Alcheimers slimību pirmo reizi publiski aprakstīja 1906. gadā. Tas toreiz bija rets un interesants gadījums – paciente, kura pie viņa ārstējās klīnikā, cieta no atmiņas un psihiskajiem traucējumiem, un salīdzinoši īsā laikā – apmēram pēc pieciem gadiem viņa arī nomira. Alcheimers bija ne tikai ārsts, bet arī zinātnieks, un viņam interesēja šis neparastais gadījums, tāpēc lūdza atļauju veikt post mortem smadzeņu audu izpēti. Un tur pirmo reizi ieraudzīja un aprakstīja veidojumu sakopojumus smadzeņu audos, kurus mēs jau šobrīd saprotam –

tie ir nepareizi formējušies un izgulsnējušies proteīna veidojumi.

Tas bija klasificēts kā rets gadījums, neviens īpaši par to neinteresējās. Viņš pēc tam aprakstīja vēl pāris šādus gadījumus.

Mēs droši vien nevarētu izdarīt apgalvojumu, ka šāda slimība nepastāvēja, bet, tā kā cilvēki dzīvoja īsāku dzīvi, šādi gadījumi bija retāk novērojami.

Baiba Jansone: Tieši tā, vidējā dzīvildze pirms 200 gadiem bija ap 50 gadiem, tad tagad cilvēki dzīvo 70, 80, 90 gadus. Līdz ar to cilvēce saskaras ar slimībām, par  kurām iepriekš nezinājām, kā ārstēt, kuras parādījās ļoti reti. Liels izaicinājums bija saprast šīs slimības, kāpēc un kā tās veidojās, kas ir tas pirmsākums.

Jolanta, vai jūsu disertācijā arī ir par Alcheimera slimību?

Jolanta Upīte: Jā, tā ir galvenā tēma, ar kuru es nodarbojos. Mēs pētām šos dažādos terapijas veidus, lai palīdzētu izārstēt Alcheimera slimību.

Baiba Jansone: Šo pētījumu veikšana nav viena cilvēka, pat ne vienas pētnieku grupas darbs. Un šobrīd mēs, zinātnieku grupa, kas strādā ar šiem pētījumiem, esam priecīgi, ka mums ir resursi, lai to darītu – mums ir Latvijas Zinātņu padomes grants lietišķo un fundamentālo pētījumu veikšanai. Un mums ir arī sadarbības partneri, jo

viens nav spēlētājs šādā lauciņā, šeit ir iesaistītas ļoti daudzas  laboratorijas, un tie aspekti, ko pētīt, ir daudz un dažādi.

Jolanta Upīte: Definējot Alcheimera slimību, mēs sakām, ka tā ir ģenētiski kompleksa un multifaktorāla, jo ģenētiskās pataloģijas ceļā tur iesaistīti daudzi faktori. Tāpēc zinātnieki var fokusēties uz dažādiem virzieniem, ar visiem vienlaikus strādāt ir ļoti grūti. Būtisks aspekts jeb atspēriena punkts ir tas, ka sākusi straujāk attīstīties sintēze, un arī ķīmiķi, kuri nodarbojas ar šo organisko sintēzi, ir neatņemama mūsu sadarbības partneru daļa, jo, ja padziļināti strādājam ar laboratorisko pusi, kas ietver dažādu audu izpēti un farmakoloģiskās efektivitātes novērtēšanu, tad šīs vielas sākumā ir jāsintezē.

Baiba Jansone: Nozīmīgs mūsu sadarbības partneris ir Latvijas Organiskās sintēzes institūts un profesora Kristapa Jaunzema laboratorija, arī viņa maģistrantūras studenti, kas iesaistīti projektā.

Raksturojiet kādu tipisku pētījuma eksperimentu, lai ilustrētu, kā tad notiek šāda veida pētījumi.

Baiba Jansone: Tas ir ļoti sarežģīti, tāpat kā Alcheimers ir ļoti sarežģīta slimība. Mēs fokusējamies uz to, kā patoloģiskie proteīnu veidojumi ietekmē smadzenes, kā mēs tos varam samazināt, izvadīt caur hematoencefālisko smadzeņu barjeru laukā no smadzeņu audiem, un kā tā rezultātā cilvēkiem atmiņas procesi un kognīcija var uzlaboties vai vismaz nepasliktināties. Jo Alcheimers ir progresīva, neatgriezeniska kognīcijas funkciju un atmiņas pasliktināšanās līdz pilnīgai demencei, pilnīgam atmiņas zudumam, kad cilvēks nepazīst savus radiniekus, kad nesaprot, kāds gads ir, ko viņš dara un kur atrodas.

Tu atceries kaut ko, kas ir noticis senāk, bet problēmas ir ar orientāciju sapratni?

Baiba Jansone: Var būt dažādi, tas ir atkarīgs no tā, kādā stadijā ir Alcheimera slimība. Sākotnēji izgulsnējumi veidojas noteiktās struktūrās, bet pēc tam tie pārņem visas smadzenes. Ja tie ir vairāk struktūrā, kas atbild par atmiņu, tad ir šie izteiktie atmiņas traucējumi. Ja tie tālāk jau virzās uz struktūrām, kas ir saistītas ar emocijām, cilvēks zināmās situācijās var kļūt arī agresīvs, varbūt viņam ir depresija. Šeit būtiskas ir pavadošās slimības.

Jolanta Upīte: Kardiovaskulārās slimības un cukura diabēts ir starp tām, ko mēs saistām ar novecošanos. Šīs blakus diagnozes var būt kā atsevišķi izšķirošie punkti – aizsākumi demences tālākai attīstībai. Viens no riska faktoriem ir neiroiekaisums, un šobrīd ļoti daudz pētījumu ir saistīti ar dažādu pretiekaisuma vielu pētīšanu tieši Alcheimera slimības pacientiem, jo

vairākos klīniskos gadījumos ir pierādīts, ka dažādas pretiekaisuma vielas var uzlabot, šķīdināt šos dažādos proteīnus, kas uzkrājas Alcheimera slimības pacienta smadzenēs.

Vai vispār ir kaut kas zināms, saprasts, kā vajadzētu rīkoties, lai vecumā šī kaite nepiemeklētu, vai ar mazāku varbūtību piemeklētu?

Baiba Jansone: Šis ir ļoti būtisks jautājums, jo

tieši profilaktiskajam aspektam jāpievērš īpaša liela vērība, jo šobrīd nav medikamentu, kas izārstētu Alcheimera slimību.

Viens no aspektiem ir Jolantas pieminētais cukura diabēts – to ir būtiski ārstēt, jo diabēta gadījumā veidojas iekaisums, asinsvadu aptaukošanās. Arī kardiovaskulārās slimības, jo, ja sirds mums nestrādā pietiekami labi, asins nenonāk līdz smadzenēm, un līdz smadzenēm netiek nogādātas barības vielas – glikoze, skābeklis. Ja ir izmainīti asinsvadi, izgulsnējas holesterīns, tas arī veicina to, ka nebūs pietiekami barības vielas smadzenēm un mūsu kognīcija var pasliktināties.

Ļoti svarīgs ir miegs, jo miega laikā smadzeņu audi attīrās un mazāk veidojas patoloģiskie savienojumi. Ļoti būtiski ir nesmēķēt.

Jolanta Upīte: Kāds no pētījumiem par preventīviem pasākumiem, konkrēti par fiziskajām aktivitātēm, pierāda, ka kustīgs dzīvesveids ir ļoti, ļoti svarīgs aspekts. Jo, ja runājam par vēlākām stadijām Alcheimera slimības pacientiem, kad ļoti izteikti ir attīstījušies kognitīvie traucējumi, bet, ja tam klāt nāk arī apātiskums, mazkustība, tad drīz var sākties arī muskuļu atrofija.

Kā ir ar smadzeņu kustināšanu?

Jolanta Upīte:

Šeit mēs drīzāk varam runāt par atmiņas treniņu kā preventīvu iespēju.

Šobrīd parādās jaunas lietotnes "Brain games", jauniešiem ir liela interese par tām, un tas sasaucas ar atmiņas treniņu. Var ieteikt arī ik pa laikam risināt krustvārdu mīklas, kas mazliet pakustina mūsu atmiņas šūnas.

Baiba Jansone: Jātrenē sevi, savas smadzenes, savu atmiņu, un to var darīt dažādos veidos, katrs var atrast to sev vispiemērotāko. Var mācīties vēl vienu valodu – tas nozīmē trenēt smadzeņu sinapses, neiro transmisiju, dažādu aktīvu vielu pārraidi no viena neirona uz otru. Vai arī ikdienā ejot mēģināt iegaumēt kaut kādus interesantus objektus pa ceļam – šeit ir interesanta siena, šeit ir interesanta ēka, pastaigājoties nezināmā vietā, mēģināt atcerēties marķierus, kas palīdzēs orientēties un pašam atnākt atpakaļ.

Jolanta Upīte: Lasīju kādu rakstu par to, ka, pirms mums bija tādas lietotnes kā "Waze", kas parāda mums ceļu priekšā, taksometru vadītāji, kuriem nebija nekādas iekārtas, pa ceļiem orientējās pēc savas atmiņas. Un īstenībā tas viņiem bija ļoti labs atmiņas treniņš.

Šis varētu būt brīnišķīgs pētījumu virziens – vai šīs mobilās lietotnes, kuras it kā radītas cilvēku ērtībai un no kurām mēs kaut ko iegūstam, nenodara pāri deģenaratīvo slimību profilaksei. Lielu daļu no tā, kas agrāk bija jāzina no galvas, mēs nododam šo lietotņu rīcībā. Kurš zina telefonu numurus no galvas?

Baiba Jansone: Informācijas pārbagātības laikmetā mēs tiešām kļūstam vairāk par vērotājiem nekā paši par savu smadzeņu treneriem. Savā bērnībā galvā paturēju neskaitāmus telefonu numurus, jo vajadzēja piezvanīt uz mājām, draugiem, radiem, omei.

Kas jums sakāms par farmācijas kompāniju sazvērestībām? Nu, tur "Big Farma" pret cilvēci?

Baiba Jansone: Farmācijas kompānijas ir tās, kuras rada inovatīvos produktus. Protams, tas nereti notiek sadarbībā ar universitāšu pētniekiem, ja universitātēs pētnieki iesāk, tad tālāk tiek virzīts uz farmācijas kompānijām, jo viņiem ir lielāki līdzekļi, plašākas iespējas to aizvest līdz aptiekas klientam un pacientam. Ja nebūtu šo kompāniju, mums aptiekās nebūtu medikamentu.

Bet tas, ko reizēm pārmet, es speciāli uzdodu ironiski to jautājumu, ka lielākās kompānijas, pasaules vadošie uzņēmumi nav ieinteresēti attīstīt, pētīt medikamentus, kuri ir vajadzīgi ierobežotam cilvēku skaitam, vai arī tādus, kas varētu ārstēt slimības, kuras mūs varētu piemeklēt, ja pareizi saprotu, runa ir par konkrētiem antibiotiku veidiem.

Baiba Jansone: Cilvēki ir dažādi, un varbūt, ka kāds arī tā dara, taču nodomāju, ka globāli tā notiek. Iedomājieties, cik bagāts būtu tas cilvēks, kas atrastu efektīvu līdzekli Alcheimera slimības ārstēšanā, ja ir prognozes, ka 2040. gadā būs 85 miljoni Alcheimera slimnieku! Ieguvums būtu gan pacientiem, gan kompānijām, kas to pārdod.

Ko jūs savā laboratorijā gribētu darīt tuvākajā laikā, ja jums būtu relatīvi neierobežots finansu apjoms?

Baiba Jansone: Cenšos strādāt, lai mūs laboratorija aug, lai ir plašāka. Mums ir fantastiski pētnieki. Viņi jau tādi ir, bet, lai mēs varētu vēl vairāk, un, ņemot vērā, ka mēs strādājam ar studentiem, mūsu laiks ir ierobežots, tāpēc mums ļoti gudri ir jāmāk to sabalansēt. Es noteikti vēlētos, lai mēs caur starptautisko sadarbību veidotu starptautiskāku vidi. Šobrīd mūsu katedrā ir franču pētniece, kas ir tehniķe un mums ļoti daudz palīdz pie eksperimentiem.

Bet saturiski? Ko un kā jūs gribētu pētīt?

Baiba Jansone: Alcheimera slimības lauciņā ir daudz, ko darīt, mēs to arī turpināsim, bet mums ir arī neirofarmakaloģijas virzienā citi aspekti, ko mēs skatāmies, piemēram, insulta pētījumi.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Veselība
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti