Pasaules Veselības organizācija ir nobažījusies par lielo globālo neārstēto diabēta gadījumu skaita pieaugumu. Šogad tā īpaši vērsusi uzmanību dažādu medikamentu pieejamībai.
"Šobrīd tā pieejamība tabletēm varbūt nedaudz savādākā rakursā ir skatāma, proti, tradicionāli mēs diabēta ārstēšanu esam sākuši ar metformīnu. Metformīns ir lieliskas zāles, bet tas nemazina tik ļoti izteikti nāvi no sirds asinsvadu slimībām. Mēs gribētu iet jau agrīnāk uz modernāku terapiju, bet tas prasa vairāk līdzekļus un resursus no veselības aprūpes sistēmas," atzina Konrāde.
Viņa skaidroja, ka mūsdienās ir medikamenti, kas radīti diabēta ārstēšanai, bet papildus tam palīdz arī samazināt lieko svaru. Tie ārvalstīs, piemēram, Dānijā, ir ļoti pieprasīti un līdz ar to arī mazāk pieejami.
"Tāpēc, manuprāt, ļoti svarīgs jautājums pie visa ir tas, ko mēs darām ar savu dzīvesveidu. Viens ir tabletes. Visiem gribas tabletes, kas ir ļoti labas un efektīvas, bet pārējo tu dzīvo savai baudai. Fiziskā aktivitāte īstenībā ir ļoti, ļoti nozīmīga lieta, kas ir visās vadlīnijās.
Lai mēs būtu veseli, ir [vajadzīgs] sportiņš, veselīgs uzturs, veselīgs miegs un mazāk psihosociāla stresa," uzsvēra Konrāde.
Pat stunda ātras pastaigas trīs četras reizes nedēļā ir lielisks aerobais treniņš, kas ilgtermiņā nes fantastiskus rezultātus veselības uzlabošanā.
"Paradoksālais ir tas, ka tad, kad tev ir infarkts, tu ļoti ātri pārskati savas prioritātes. Man ir daudz pacientu, kuriem ir prediabēts vai diabēts, kuri zina, ka vectēvam ir bijis slikti, un viņi, apmēram 20%, tiešām spēj izmainīt savu dzīvesveidu un panākt fantastiskus rezultātus. Sports ir viena lieta, kas ir ārkārtīgi svarīga," norādīja Konrāde.
Latvijas Diabēta asociācijas vadītāja Gunta Freimane gan piebilda, ka viena lieta ir medikamenti, kas pasaulē plaši tiek izmantoti svara samazināšanai, bet pavisam kas cits ir, ka Latvijā valsts nekompensē salīdzinoši daudz no tā, kas pacientiem ir reāli vajadzīgs.
"Tajā skaitā nekompensē arī to, ko kompensē Lietuvā un Igaunijā. Pacientu vajadzību saraksts ir gana plašs, un līdz tādam ideālam stāvoklim vēl ir ļoti tālu," pauda Freimane.
No valsts puses būtu nepieciešams apmaksāt gan akluma iespējas mazinošus medikamentus, gan insulīna sūkņus, kas dod iespēju daudz precīzāk dozēt un ievadīt insulīnu, gan nepārtrauktas glikozes līmeņa noteikšanas sensorus.
Šie sensori nepārtraukti nolasa cukura līmeni asinīs un atspoguļo to mobilajā telefonā, atbrīvojot pacientu no regulāras duršanas pirkstā. Tie ļauj sekot līdzi cukura līmeņa izmaiņām gan fizisko aktivitāšu laikā, gan naktī, gan izvērtēt to, kā glikozes līmenis visas dienas garumā kāpj un ceļas, kas pacientam būtu jāmaina savā ikdienā, lai tas turētos līdzsvarā.
RAKUS Endokrinoloģijas nodaļas vadītāja Konrāde sacīja: "Jā, es piekrītu. Arī starptautiskās asociācijas saka, ka tas ir kaut kas revolucionārs – uzreiz pēc insulīna, kuram esam nosvinējuši jau 100 gadus. Diabēta pacientam tas ir ārkārtīgi svarīgi tāpēc, ka, pirmkārt, viņam ir šie brīdinājuma signāli, ja cukurs nokrīt par zemu. Tas nozīmē, ka cilvēks var braukt ar mašīnu, var operēt, var būt pilots. Tas ir ārkārtīgi svarīgi, jo tā ir dzīves kvalitāte, tas pacients ar diabētu var darīt pilnīgi visu. Otrkārt, tas ļauj mācīties no savām kļūdām. Tad, kad tu visu laiku redzi šo glikēmijas raksturu, tu mācies, tu redzi, ka ir produkti, kurus tiešām nevajadzētu ēst."
