Dusmas ir viena no emocijām, bet emocijas ir cilvēka atbildes reakcija uz ārējo vai iekšējo realitāti. Ja cilvēks jūt emocijas, tas nozīmē to, ka esam dzīvi, pārdzīvojam un domājam. Neviens nevar būt bez emocijām, uzsvēra Griškeviča.
Vienlaikus dusmas ir viena no tām emocijām, kas apaugusi ar dažādiem mītiem. Dažkārt dusmas ir grūti regulēt, jo pret tām ir pārmetoša attieksme, ko iemācāmies jau bērnībā.
"Nebūs pareizi dusmas saistīt ar agresīviem cilvēkiem vai tikai ar tādiem, kam agresijas līmenis ir paaugstināts. Dusmas ir labas, dusmas ir vajadzīgas, tās mums ļoti daudz pasaka par mums pašiem.
Viena no dusmu funkcijām ir iezīmēt mūsu psiholoģiskās robežas, jo dusmu uzdevums ir aizsargāt mūsu pašu autonomiju," skaidroja Griškeviča. Dusmojoties varam uzzināt, kur ir mūsu robežas, un tas ir svarīgi, uzsvēra psiholoģe.
Psiholoģe norādīja, ja kāds cilvēks vēršas pie viņas tāpēc, ka ir par kaut ko dusmīgs un vēlas šo situāciju izrunāt, tas ir ļoti labi. Tomēr visbiežāk viņa strādā ar pacientiem, kas dusmas neprot regulēt, tās bieži apspiež un iedzīvojas, piemēram, veģetatīvajā distonijā.
"Tā ir viena no smagākajām emocijām. Mums nevienam negribas būt dusmīgam, bet tā ir ļoti nepieciešama emocija," atzina Griškeviča.
Bieži vien grūtības izjust dusmas ir pēc kādas īpaši traumatiskas pieredzes, jo tās noārda mūsu robežas. Tad piedzīvot dusmas ar psihologa palīdzību var būt dziedinoša pieredze.
Nodalīt emociju no tās izpausmes
Vienlaikus svarīgi nodalīt emociju no emociju izpausmes, uzsvēra apzinātības praktiķis Ansis Jurģis Stabingis. Emocija ir tas, ko jūtam iekšienē, bet emociju izpausme nozīmē šīs emocijas pārvērst konkrētā uzvedībā. Dusmu gadījumā ir jābūt īpaši uzmanīgiem ar savu rīcību.
"Aristotelis ir teicis, ka dusmoties nav sarežģīti, dusmoties māk katrs muļķis, bet dusmoties pareizajā brīdī, pareizajā apjomā, par pareizo lietu, uz pareizo cilvēku, pareizajā laikā – tā ir ļoti augsta meistarība. Tā problēma ir tāda, ka es nedusmojos pareizajā brīdī, pareizajā vietā, pareizajā apjomā, uz pareizo avotu, to, kas ir to situāciju radījis, bet es tās dusmas paturu sevī un atnesu mājās," vērtēja Stabingis.
Tad ilgstoši uzkrātās dusmas eksplodē uz cilvēkiem, kas to nav pelnījuši, un tas ir problemātiski.
"Tas visbiežāk ir terapijas darbs, nonākt līdz dusmām un līdz sāpīgiem brīžiem pieredzē. Saprast, kurā brīdī cilvēks ir iemācījies šajā ne visai veiksmīgajā veidā regulēt emocijas. Tajā brīdī tas ir bijis labākais, ko darīt – apspiest vai izstumt emocijas, jo tā situācija vai vide nav bijusi tāda, kurā drīkstētu atzīt, ka es dusmojos, vai tie cilvēki ir pārāk nozīmīgi, lai viņiem rādītu visu to, kas notiek iekšējā pasaulē. Tas ir terapijas darbs – nonākt līdz dusmām," skaidroja Griškeviča.
Psiholoģe uzsvēra, ka dusmas, kas var ievainot mūs pašus, nodarīt postu sev un citiem, ir atkarīgas no veida, kādā tās regulējam.
Trīs veidi, kā regulēt dusmas
Kā pirmo dusmu regulācijas veidu psiholoģe izceļ pretreakciju. "Ja mums kāds iesit un pārkāpj mūsu robežas, mēs bez domāšanas sitam pretī. Tā ir instinktīva reakcija, un tajā brīdī, šķiet, ka vienīgā iespējamā – dots pret dotu," stāstīja Griškeviča.
Otrs veids ir noliegums, kad cilvēks pats sev un citiem pauž – nē, es esmu vismierīgākais cilvēks pasaulē, es nekad nedusmojos, esmu miera iemiesojums, dusmojas tikai agresīvie un nepareizie. Bieži vien tas atspēlējas ar dažādām veselības problēmām, jo caur noliegumu mēs dusmas aizsūtam ķermenim, lai tas darbojas ar šo iekšējo konfliktu, ko nevaram atrisināt psiholoģiskā ceļā.
"Trešais un veiksmīgākais ceļš būtu apzināties, nosaukt dusmas vārdā, saprast to intensitāti, vai tās ir dusmas, niknums vai naids, vai aizkaitinājums. Saprast kontekstu, kas manī tās izraisījis. Tad ir ideāli, ja vēl var prātā pārcilāt domas, ko es domāju, kad es šādi jūtos par sevi un citiem, un ko es varētu ar to visu darīt. Ja šādi apejamies ar dusmām, mums ir labas izredzes, un cilvēkiem, kas mums apkārt, arī," skaidroja Griškeviča.
