Dažādās pasaules valstīs izstrādātas vadlīnijas, kas paredz to, cik ilgi, kādā vecumā un kādā veidā būtu nekaitīgi izmantot digitālās tehnoloģijas izklaidei. Tās tika izstrādātas līdz 2020. gadam, kad visa pasaule vienā mirklī sastapās ar līdz šim nepieredzētu tehnoloģiju lietošanas nepieciešamību. Viedierīces kļuva ne tikai par neatņemamu mācību darba daļu, bet, tikai pateicoties videosarunai planšetē vai telefona ekrānā, mazbērni satika savus vecvecākus vai varēja novēlēt ar labu nakti tētim, kurš, piemēram, bija pašizolācijā. Vai jaunajai pieredzei būs sekas? Ko tagad saka eksperti, kad mācības beigušās, riska grupas saņēmušas vakcīnas un atkal kā ierasts drīkstēsim satikties klātienē? Kā lai bērnam iestāsta, ka ''ekrānu gads'' beidzies un turpmāk viedierīcēs drīkstēs pavadīt tikai pāris stundas dienā?
Vecākiem jārāda piemērs
Apvienoto Nāciju Starptautiskais Bērnu fonds jeb UNICEF vēl pirms pandēmijas veica pētījumu visā pasaulē par mūsdienu bērniem, kuri aug interneta un tehnoloģiju laikmetā “Growing up in connected world” (“Pieaugšana tiešsaistes pasaulē” – angļu val.). UNICEF ziņojumā par 2019. gadu var redzēt, ka vecumā no deviņiem gadiem bērniem vismaz reizi nedēļā ir pieejams internets. Atziņa, ko pētījumā atklājis kāds 15 gadus vecs serbu pusaudzis, bija: “Mēs esam uzauguši ar internetu, tas mums ir pilnīgi normāli”.
Tie, kas nav uzauguši ar internetu, ir pieaugušie, kuri joprojām nesaprot, vai bērnam ļaut izmantot savu telefonu bez ierobežojumiem ir labi vai slikti.
Ir dažas vadlīnijas, ko vērts atcerēties un beigt sevi šaustīt, jo kā liecina pētījumi, ekrānierīču lietošana nerada tikai kaitējumu, piemēram, internets, sociālie tīkli nodrošina socializāciju, internets ir lieliska informācijas krātuve, bet spēles attīsta uzmanību un reakciju.
Eksperti uzsver, ka pirmkārt, ļoti svarīgi saprast, par cik vecu bērnu ir runa. Otrkārt, ko bērns dara internetā. Treškārt, ja viņš nebūtu pielipis ekrānam, kādas citas nodarbes viņam ir pieejamas un iespējamas. Un, ceturtkārt, ja runa ir par pirmsskolas vecuma bērniem, kuri galvenokārt mācās no saviem vecākiem, atdarinot viņus un viņu ieradumus, rīcību, tad jautājums ir – kādu piemēru rāda vecāki?
No aizliegumiem pie noteikumiem
Kā uzsver Latvijas Universitātes (LU) profesore, izglītības zinātniece Zanda Rubene, vecākiem Latvijā, ja runa ir par viedierīču lietošanas ierobežošanu, ir jāpāriet no aizliegumiem pie noteikumiem: “Mēs tā protam aizliegt! Mēs drošības labad aizliedzam visu, kas ir jauns un nepazīstams, un bērni diezgan veiksmīgi atrod veidu, kā aizliegumus apiet, bet kopīgi izstrādāti noteikumi darbojas ļoti labi, īpaši, ja mēs zinām pamatojumu un kopā ar bērniem esam šos noteikumus izstrādājuši.”
Savukārt Rīgas 6. vidusskolas sākumskolas skolotāja Kadrija Beirote, runājot par trešklasnieku interneta lietošanas paradumiem atgādina, ka bērni mūsdienās ir tādi paši, kādi bijuši vienmēr – mainījusies ir vide.
Tas nozīmē, ka, ja tiek nodrošinātas un veicinātas aktīvas rotaļas, bērna tikšanās ar draugiem reālā, ne tikai virtuālā pagalmā, kur var spēlēt aktīvas un azartiskas spēles ar vienaudžiem vai vecākiem, tad viss ir kārtībā. Pēc attālināto mācību gada ir pieaudzis to skaits, kuri pārmērīgi lieto ekrānus un internetu, novērojusi skolotāja. Vieglāk ar šo problēmu tikt galā esot tajās ģimenēs, kur jau pirms attālinātā mācību procesa bija ieviesti ekrānlaika vai citi tehnoloģiju izmantošanas noteikumi.
Vislabāk darbojas tie noteikumi, ko ievēro visa ģimene. Atbilstoši Pasaules Veselības organizācijas ekspertu ieteikumiem, daži pamatnoteikumi ir sekojoši: ievērot vecumam atbilstošu ekrāna laiku un saturu. Un digitālā diēta jeb ekrānu lietošanas noteikumi kā jebkura diēta ir veselīga visai ģimenei, ne tikai bērniem.
Ekrānu saturs un videospēles
Ja agrāk pastāvēja termins “ekrāna laiks”, ko itin ērti palīdz ierobežot un kontrolēt dažādi tehnoloģiju rīki, tad ekrānierīcēm arvien vairāk kļūstot par mūsu ikdienas palīgu, ne tikai biedu, eksperti uzsver satura nozīmi. Savā ziņā ierobežotu ekrānlaiku kā galveno veselīgas lietošanas nodrošinātāju no troņa gāza attālinātās mācības, kuru dēļ bērni pie ekrāna pavadīja daudz, daudz ilgāk laikā, nekā nekā pieļauj, teiksim, vecāku kontrolētā aplikācija.
“Laikam ir nozīme, bet no otras puses pētnieki uzsver – svarīgs ir bērnam atbilstošs saturs,” atgādina izglītības pētniece Zanda Rubene.
“Mediju psiholoģijā un arī mediju pedagoģijā tiek minēts, ka līdz 12 gadu vecumam cilvēks vēl īsti līdz galam nespēj atšķirt realitāti no fikcijas. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka, ja bērns 7 gadu vecumā skatās “Titāniku”, viņš nesaprot, ka Leonardo Di Kaprio ir dzīvs, vesels un laimīgi dzīvo tālāk. Uzraksts “12+” ir stāsts par bērnu smadzeņu attīstības spējām akumulēt informāciju. Es ļoti ieteiktu ņemt to vērā.”
Zinātniece uzsver, ka ievērot šos vecuma ierobežojumus svarīgi kāda ļoti nopietna aspekta dēļ: “Ja bērns līdz 12 gadiem kaut kādu iemeslu dēļ ir redzējis pornogrāfiju – viņš neatšķir un nesaprot, ka tā nav dzīve un ka tas nav pa īstam. Varbūt ir vajadzīga psihologa palīdzība, ja tā ir gadījies?” Tik nopietni, iespējams, nebūtu vajadzības reaģēt, ja to pašu saturu redzējis jau lielāks pusaudzis. Lūk, šis ir piemērs, kāpēc vecuma un satura ierobežojumi ir svarīgi.
Ja runa ir par videospēlēm, tad arī tām atšķiras saturs. Pastāv saikne starp vardarbīgām videospēlēm un to ietekmi uz pusaudžu psihisko veselību, ko skaidro LU psiholoģijas profesore Sandra Sebre: “Pārmērīga interneta – jo sevišķi vardarbīgu videospēļu – lietošana ir saistīta ar augstāku trauksmes līmeni, nereti ar augstāku depresijas līmeni vai depresijas simptomiem, agresiju, dusmu līmeni. Arī ar vientulību, sociālo izolētību, attiecību problēmām. Un ir pētījumi, kas arī norāda saistību ar pašnāvības risku, pašnāvības domām.”
Draudzības un darīšanas ar vienaudžiem
Aptuveni 12 gadu vecumā tehnoloģijas no drošības garanta un spēlēšanās telpas pārvēršas par socializācijas instrumentu, proti, tā vairs nav tikai lieta, bet vieta saziņai, draudzībām, arī mīlestībai, strīdiem un intrigām. Arī citām pusaudžu vecumam svarīgām lietām, piemēram, savu elku pielūgsmei jeb sekošanai elku jeb influenceru dzīvesveidam, notikumiem u.tml.
“Arī pirms 30, 40 gadiem mediji kalpoja par sociālo paraugu. Visi tie padomju bērni, kas savu skapju iekšpusē līmēja no modes žurnāliem izgrieztas skaistas meitenes un zēnus, lika plakātus pie sienas – ja vecāki ļāva un ja plakāti bija pieejami, darīja to pašu.
Sociālie tīkli piedāvā sociālās identitātes konstruēšanas paraugus mūsdienu bērniem,” šo posmu raksturo Zanda Rubene. “Vecāki poligrāfijas laikmetā mēdza lasīt savu bērnu dienasgrāmatas, lai zinātu, ko bērni domā un ko bērni dara, kas nav ne pieņemami, ne atbalstāmi. Mūsdienās bērna profils sociālajā tīklā var ļoti daudz pateikt, kas bērnam interesē, kādas ir viņa vērtības, un dienasgrāmata nemaz vairs nav jālasa. Drīzāk būtu jāmēģina izveidot tādu komunikāciju ar bērnu, lai viņš nekautrētos no tā, ka esat viens no draugiem viņa profilā.”
Tas nozīmē, ka aizliegt ekrānu lietošanu, kā jau minēts iepriekš, nav atbilstošākais risinājums pusaudzim. Tomēr viedierīču lietošanu tomēr nevar palaist pašplūsmā – arī vasarā.
Ko vecākiem darīt?
Vecāku un bērnu attiecības jeb audzināšana nav atcelta nevienā bērna vecumposmā un nevienā gadalaikā. Ko nozīmē audzināšana, un kāds ir tās mērķis? Zinātniece Zanda Rubene uzskata, ka labas audzināšanas rezultāts ir bērns, kurš var iztikt bez saviem audzinātājiem: “Viņš ir ieguvis tādu prasmju komplektu, ka viņš bez vecākiem var iztikt, viņš var tikt galā ar savu dzīvi un saviem izaicinājumiem atbilstoši noteiktam vecumposmam, kurā viņam būtu ar šiem izaicinājumiem jātiek galā. Vienā vecumā tas ir mācēt uzvārīt sev cīsiņus, vēlāk – aiziet vienam pašam no punkta A uz punktu B. Un vēl vēlāk – nopelnīt naudu un tikt pašam ar savu dzīvi galā. Un te ir jautājums, kādus ieradumus, kādu paradumu tīklu būsim kopīgi veidojuši. Te tehnoloģijas ir ļoti būtiskas. Jo tas cilvēks, kurš nevadīti, stundām ilgi sēž pie datoriem, neprot izvārīt cīsiņus. Tāpat kā tas, kuram neļauj pieskarties gāzes plītij 13 vai 14 gadu vecumā.”
To, ka audzināšanas un tostarp arī veselīgu tehnoloģiju lietošanas paradumu ieaudzināšanas pamatā ir attiecības starp bērniem un vecākiem, atzīst arī psiholoģijas pētniece Sandra Sebre.
It īpaši, ja runa ir par pusaudžiem, sākot no 12 gadu vecuma, kuriem ir nopietnas datoratkarības problēmas. “Kad sāk skatīties, kas notiek ar attiecībām ar vecākiem, tad pētījumos atklājam, ka tās nav, piemēram, nelabvēlīgas ģimenes, tās var būt finansiāli ļoti labi nodrošinātas ģimenes, bet tie bieži ir vecāki, kuri ir aizņemti ar savu darbu, ar saviem darba pienākumiem, ar sabiedriskiem pienākumiem. Viņi tiešām varētu vairāk laika pavadīt ar savu bērnu, interesēties, kas notiek ar viņu bērnu, veidot dialogu, veidot arī kaut kādas kopīgas aktivitātes,” atzīst Sandra Sebre, uzsverot, ka to vajag sākt jau pirms pusaudža vecuma, bet labāk vēlāk nekā nekad – der arī pusaudžu vecumā. “Arī tad vecāks var mainīt savu darbu grafiku, savas prioritātes un domāt vairāk par to, ko var vairāk darīt, kā emocionāli atbalstīt un kā vairāk sarunāties ar savu bērnu.”
Vairāk par ekrānierīču ietekmi uz bērniem un jauniešiem lasiet LSM.lv garstāstā "Ekrānu maigā vara – no bērna dzimšanas līdz pieaugšanai"!
