Runas attīstība notiek individuāli, tā saistīta ar bērna vispārējo attīstību. Ir Minhenes funkcionālās diagnostikas tests, kur skaidri atrunāts, kādā vecumā kādām skaņām bērna valodā jābūt, tāpat testā vērtē bērna fizisko attīstību. Ja skaņas nav konkrētā laika posmā, tas ir iemesls sākt uztraukties par bērna attīstību, skaidroja Rīgas Stradiņa universitātes docētāja, Latvijas Dzirdes centra audiologopēde Ilze Klatenberga.
Bērnu neiroloģe Vizma Meikšāne uzsvēra, ka valodas attīstība notiek secīgi. Skatās, kā iepriekšējais attīstības posms ietekmē nākošo posmu.
Pirmos sešus mēnešus ir vairāk saskarsme. Vēlāk ieslēdzas kognitīvā funkcija. Divu gadu laikā ieslēdzas gramatiskā attīstība. Ir ne tikai valoda, bet arī domāšanas funkcija; kad abas saplūst, notiek lēciens garīgajā attīstībā.
Vecāki ir tie, kas seko līdzi bērnu agrīnai attīstībai. Kādreiz uzskatīja, ka jāgaida bērna attīstība, bet nav nekas jāgaida, jāmeklē speciālista palīdzība, kolīdz ir kādas novirzes. Svarīgi vērtēt visu bērna attīstību, uzsvēra Rīgas Stradiņa universitātes Stomatoloģijas institūta audiologopēde, miofunkcionālā terapeite Signe Brusbārde.
No zīdīšanas konsultantiem pie ārsta nonāk mazulīši, kuriem ir zīšanas grūtības; zīšana ir tā, kas nosaka bērna artikulatīvo attīstību.
Skaņas attīstās secīgi – patskaņi, tad pievienojas rīkles skaņas, tad pievienojas lūpu un mēles skaņas. Trīs mēnešos vērtē smaidu – pieaugušo un bērna komunikāciju, bērna raudāšanu dažādās situācijās, kas rāda, kad grib ēst, kad cits iemesls.
Sešos septiņos mēnešos ir pļāpāšana, artikulācija – augstākas, zemākas skaņas. Šajā laikā bērni, kuriem ir dzirdes traucējumi, pieklust – tā savlaicīgi var atklāt dzirdes problēmas. Astotajam mēnesim raksturīga ir čukstēšana. Tad seko dubultzilbes. Uz gada vecumu gaida pirmos vārdus – 3–10 mazi vārdiņi – mamma, tete, ņam, vau u.t.t., skaidroja Klatenberga.
Brusbārde pauda, ka vecākiem ir tendence runāt mīļvārdiņos, kas ir normāli līdz gada vecumam, bet tad ar bērnu jārunā pilniem teikumiem un vārdiem. Ja nebūs šīs agrīnās komunikācijas, tas var atstāt sliktu iespaidu uz valodas attīstību.
Svarīgi, ka pieaugušajiem, runājot ar bērnu, jābūt bērna acu līmenī. Runājot skatāmies bērnam acīs. Tāpat nozīmīgi no bērna sagaidīt atbildes reakciju, nevis pieaugušajiem runāt nepārtraukti,
iesaka Meikšāne.
Jāatšķir bērna runa no valodas sapratnes. Ja bērns labi saprot teikumu, kas satur divus uzdevumus – piemēram: aizej uz virtuvi, paņem karoti! –, tad nav jāapmeklē ārsts, jo bērni attīstās dažādi.
Dažreiz bērnam nav bijusi vajadzība runāt, parasti ar trešo bērnu to var novērot, bērna runa attīstās lēnāk.
Meikšāne akcentēja, ka sīkās motorikas kustības ir saistītas ar runu. Kad bērns dara kaut ko ar rokām, var redzēt, ka viņam mēle kustas.
Sīkā motorika ir saistīta ar elpošanu, mutes kustībām, vaigu, rīkles muskuļiem, iedarbina nervu ceļus, šīs kustības ir saistītas ar smadzeņu darbību.
Klatenberga pauda, ka mūsdienu bērniem valodas attīstība attīstās nedaudz vēlāk, to ietekmē laiks, kas pavadīts pie viedierīcēm. Ar viedierīcēm nevar sarunāties.
