Tagad katrs bērns zina, kur jāsūta karakuģis, kurš nu jau vairs neapdraud Ukrainu. Kāda mamma sociālajos tīklos raksta, ka viņas bērns saklausījis šo vārdu un labprāt skaidri un skaļi atkārto to arī bērnudārzā. Karš ietekmē valodu, kopš kara sākuma Ukrainā atsevišķi lamuvārdi kļuvuši par "labo toni".
Dzejniece un rakstniece Inga Gaile ir divu bērnu mamma (7 un 14 gadi). Lamuvārdus Inga Gaile kā māksliniecisku līdzekli izmanto savos darbos, bet ģimenē ieviesa burku, kur par katru izteiktu lamuvārdu jāiemet naudiņa, tas ierobežoja lamuvārdu izpausmi. “Nebūtu jauki šos vārdus izmantot vietā un nevietā, bieži neiedziļināmies un nevēlamies izprast to rašanās iemeslus un dziļāko nozīmi,” pauž rakstniece.
Bērna agresīvo vārdu lietošana ir grūta situācija vecākam, jāmēģina saprast situāciju un vārdu lietošanas iemeslus. Pusaudžu vecumā nav viegli dzīvot, tāpēc arī ir lamuvārdi. Sākotnēji tie bijuši agresīvi lāstu vārdi, ar bērniem par to nozīmi ir runāts, skaidro rakstniece.
Skolotāja un valodniece Māra Ozola ir četru bērnu mamma, starp diviem pirmajiem un mazākajiem ir liela gadu starpība, sarunas par lamuvārdiem un metodes laika gaitā ir atšķirīgas.
“Ja vecākiem pasaka, kādus vārdus viņu mīlulītis lieto, tad vecāki bieži saka, ka viņu bērns tādus vārdus nezina,” skaidro skolotāja.
Pusaudži lieto rupjus vārdus, tas ir ļoti nepieciešams. Nav vārdiem vainas, svarīgi – kad, kur tos lieto, kāpēc.
Psiholoģe Dace Vaišļa akcentē bērna vecumu – mazi bērni mācās un grib izmēģināt, kā tas vārds skan. Ir jāiemācās, kur vārdus lietot, kur ne. Jaunus vārdus izmēģina un mācās tur, kur ir cita sabiedrība, ir jādemonstrē tas, ko zina, tad jaunās zināšanas nes mājās.
Ir jārunā, ko vārds nozīmē, kur lieto, bet vārda “pārnešana” mājās nav nekas nosodāms, jāsaprot, ka bērna leksikā tāds vārds ir. Ir situācijas, kad emocionāli tāds vārds iederas. Pusaudži lieto rupjus vārdus, jo jāiekļaujas savā grupā, jānostājas pret citiem, pret sabiedrību. Ģimenē parasti šādus vārdus lieto maz, bet savā vienaudžu pulkā bērniem tie iet kā no pārpilnības raga. Šie vārdi ir arī emociju izrādīšana. Māju pieredze ir nozīmīga, nedarbosies, ja teiks, ka pieaugušie drīkst rupjus vārdus teikt, bērni nedrīkst – dubultais standarts.
“Vārdi ir emocijas, labāk, lai pasaka, nekā sliktas emocijas nes sevī, bet ārēji runā perfekti. Bērni spoguļo pieaugušos un sabiedrību,” pauž Ābele.
Valodas lietošanu apgūst ģimenē, vienīgais, ko var mācīt bērnam – ja mājās ir tā pieņemts, lūdzu. Jāmāca, kad vārdi derīgi, kad ne. “Šajā ziņā es esmu pateicīga krievu karakuģim, katram bērnam tagad varu to pabāzt degunā. Kad cilvēki bija apdraudēti, lietoja šos vārdus. Kas tevi apdraud? Otrs – kas notika ar kuģi? Vārdi piepildījās. Vārdiem ir nozīme,” pauž Ozola.
“Lamuvārds un tabu pārkāpšana ir veids, kā vienā vārdā pateikt savas emocijas, ne jau svarīga ir paša vārda nozīme,”
lamuvārdu lietošanu skaidro Vaišļa.
