Katram bērnam un pieaugušajam apkārt ir drošības līnija - fiziskā ir mūsu āda, ja tā ievainota, to var redzēt.
Psiholoģiskās drošības līnijas nav pamanāmas viegli, bet to ievainošana ietekmē ilgtermiņā.
Latvijas Radio raidījumā “Ģimenes studija” saruna par to, kā spējam uzstādīt robežas un respektēt tās.
Mums ir rūpīgi jāskatās – cik daudz un kura cilvēka pieskārieni ir bērnam vajadzīgi. Mazi bērni to izrāda ar emocijām, bet, kad bērni aug lielāki, viņi var pateikt, kas viņam vajadzīgs, kas ne.
Bērni ar savu uzvedību norāda, kas patīk, kas ne, bet dažreiz imitē vecākiem vai vecvecākiem vēlamu uzvedību.
Arī mazs bērns var imitēt uzvedību.
Paciešanās paaudzes
Mums ir izaudzinātas veselas paciešanās paaudzes – pacieties, nekas, ja negribi, ka vecmāmiņa tevi bučo.
Nav jāpaciešas, bērnam jāmāca pateikt, kas viņam patīk, kas nepatīk.
Ja vecāki, redzot, ka bērnam nepatīk vecvecāku apskāvieni, neiesaistās, tad mēs mazo bērnu pakļaujam lielam riskam. Bērnam var sabrukt uzticēšanās vecākiem kā atbalstam un palīgam situācijās, kurās pats nespēj tikt galā.
Vecvecāki var pajautāt: “Vai tu vēlies, lai es tevi apskauju?”, vērot bērnu – vēlas vai nevēlas apskauties – bērns iet pie vecvecākiem vai atkāpjas. Vienmēr ir svarīgi saprast, ko vēlas bērns. Pieaugušajiem ir jānogaida, kādas emocijas vēlas bērns – dot buču, apskauties, sēsties klēpī.
Ja vecākiem ir grūti iestāties par bērnu šādās situācijās, jāanalizē, kāpēc tā, iespējams, tā rāda savas bērnības atmiņas par nevēlamiem apskāvieniem.
Uzvedības problēmas ir paredzamas; ja zinām, ka kāds cilvēks nāks ciemos, zinot viņa uzvedības ieradumus un bērnu nepatiku, vecāki varētu zvanīt šiem cilvēkiem un runāt par šo situāciju.
Fiziski pieskārieni
Jāvērš uzmanība, cik lielā mērā skolās, izglītības iestādēs ir iniciatīvas saistībās ar piemērotiem un nepiemērotiem pieskārieniem. Skolā var novērot , ka daudziem bērniem pietrūkst maigu un sirsnīgu pieskārienu, bērni nav saņēmuši emocionālus pieskārienus.
Bieži šādi bērni neuzticas, nav droši, neveido komunikāciju ar citiem bērniem. Bērni arī vēlas apskaut skolotājus, atļaut vai neatļaut to, par to notiek diskusijas.
Klasē nonāk bērni ar dažādām fiziska pieskāriena kultūrām. Skolā ir svarīgi iemācīt bērnam, ka viņš var pateikt, ka tas nepatīk, to nevēlas. Ja bērnam nav pieredzes, ka var pateikt, ko nevēlas, ko vēlas, tas jāiemāca.
Piemēram, skolotājs uzliek roku uz pleca, bet bērnam tas nepatīk, tad tas jāiemāca pateikt.
Mēs mācam bērnu un paralēli mācās pieaugušie, jo katram pieaugušajam ir sava dzīves pieredze.
Svarīgi ir ne tikai pateikt “nē”, bet arī prasīt apskāvienus, ja vēlas emocionālo kontaktu un atbalstu.
Visiem jāmācās emocionālas lietas – “piedod”, “atvaino”, “lūdzu”.
“Uzvedība.lv” pārstāve Līga Bērziņa pauž, ka 15 pieskārieni un 60 acu skatieni dienā ir nepieciešamība, lai bērns augtu emocionāli vesels.
Neatļautie pieskārieni
Bērnam jāmāca saprast, kas ir vietas, kur otram cilvēkam var pieskarties, kurām ne.
Jau no mazotnes bērnam ir jāsaprot, ka ir apskāviena veidi, kas pieļaujami ar tuviniekiem, bet nav pieļaujami, piemēram, sabiedriskā transporta pieturā.
Tāpat ir intīmas vietas, kuras citi nedrīkst aizskart, arī tuvinieki.
Ja redzam, ka mazs bērns aizskar cita bērna intīmas vietas, jāpaņem mazā roka un jāpasaka “nē”- jādod ļoti skaidri signāli, ka tas ir robežu pārkāpums un nav pieļaujams..
Vecākiem un vecvecākiem jāprot pieņemt, ka bērni var negribēt, ka viņus apskauj un samīļo. Bērnu vēlmes jārespektē.
Bērns jāaudzina mīlestībā un stingrībā – nosakot uzvedības robežas.
