Sadaļas Sadaļas

Zinātnes vārdā

Mežu ekosistēma: labi koptie meži ne vienmēr dod lielāko bioloģisko daudzveidību

Zinātnes vārdā

Farmakoloģija un Covid-19. Saruna ar prof. Dr.pharm. Maiju Dambrovu

Bibliometrija - disciplīna zinātnisko publikāciju novērtēšanai

Kā novērtēt zinātnieka darbu? Citējamības, ietekmes un ticamības mērīšanas instrumenti  

Zinātniekiem ir svarīgi, lai viņu pētījumu tiktu pamanīti, ņemti vērā un novērtēti, jo tas tiešā mērā ietekmē pētniecības karjeru, vietējas un starptautiskas sadarbības iespējas, kā arī finansējuma piesaistes iespējas turpmākajiem pētījumiem un to attīstību. Kādi bibliometrijas instrumenti zinātnieku snieguma novērtēšanai tiek izmantoti, kādi ir to trūkumi un plusi, kā šī joma, pēdējo gadu laikā attīstījusies Latvijā un pasaulē?

Par šīm tēmām Latvijas Radio LU radio NABA raidījuma “Zinātnes vārdā” vadītājs Ivars Austers sarunājas ar Izglītības un zinātnes ministrijas Augstākās izglītības un inovāciju departamenta direktora vietnieku zinātnes jomā Jāni Paideru un nozares ekspertu humanitāro un sociālo zinātņu jomā Aleksandru Blūmu.

Ivars Austers: Kas bibliometrija īsti ir?

Aleksandrs Blūms: Bibliometrija kā koncepts ir plašāks, bet, runājot specifiski par zinātnes jomu, tās būtība ir jebkāda kvantitatīva vai statistiska analīze tieši par dažādām publikācijām. Šīs publikācijas var būt gan zinātniskie raksti, gan monogrāfijas vai grāmatas vai kādas citas zinātniskās publikācijas. Kad pētnieks izstrādā kaut kādu pētniecības projektu un nopublicē rezultātus, bibliometrija sniedz iespēju redzēt, cik daudz pētnieks ir publicējies, cik citi darbi atsaucas jeb citē konkrēto darbu. Šos rezultātus var analizēt dažādos griezumos, piemēram, skatīties, cik kāds konkrēts pētnieks sadarbojas starptautiski – cik ar ārzemju kolēģiem kopīgi izstrādātās publikācijās viņš ir līdzautors. Zinātnieku darbu bibliometriski var analizēt dažādos līmeņos, piemēram, individuālu pētnieku, institūciju vai valsts līmenī. Individuālu pētnieku darba novērtējumam plaši tiek izmantos daudziem zināmais Hirša indekss.

Tad sanāk, ka tādējādi pētnieki un institūcijas var iegūt atgriezenisko saiti un varbūt reizēm arī tādu prieku un enerģijas lādiņu. Kad pirms gadiem 20 studēju doktorantūrā Stokholmas Universitātē, šāda informācija nebija pieejama katrā datorā, un tad daži profesori reizi pāris mēnešos devās uz lielo bibliotēku, lai paskatītos, vai ir kādi jauni citējumi. Tas šim procesam piešķir zināmu sacensības garu. Kā bibliometrija vēsturiski attīstījusies?

Aleksandrs Blūms: Pirmsākumi meklējam pagājušā gadsimta 20.–30. gados, bet 50.–60. gados bibliometriju sāka izmantot plašāk. Tolaik visa atsauču un statistikas apkopošana notika manuāli. Interesanti, ka “Google” kompānijas pirmais produkts – “Google” meklētājs, ko izstrādāja viens no “Google” dibinātājiem Lerijs Peidžs (Larry Page), lielā mērā balstījās Page Rank algoritmā, kas ir paņemts no bibliometrijas nozares.

Ja pareizi saprotu, tas ir tāds diezgan universāls veids, kā tikt pie atskaites punkta, jo kā salīdzināt divas augstskolas, kuras nodarbojas ar saturiski atšķirīgiem jautājumiem vai kā salīdzināt kaut vai relatīvi radniecīgu zinātnes nozaru pārstāvjus. Kā var salīdzināt fiziķi ar ķīmiķi?

Jānis Paiders: Izmantojot advancētāku bibliometriju, šie jautājumu šobrīd lielā mērā jau ir atrisināti. Skaidrs, ka mediķi publicēsies vairāk nekā sociālie un humanitārie zinātnieki.  Iespējas ļauj ne tikai vienkārši salīdzināt publikāciju skaitu, bet ir pieejami rādītāji, kas svērti pēc nozares, publikācijas vecuma, žurnāla kvalitātes un pēc vēl dažādiem citiem parametriem, ļaujot salīdzināt lietas, kuras, vienkārši skatoties, nebūtu salīdzināmas, kaut arī tās ir dažādas nozares vai pilnīgi dažādas situācijas.

Kaut kur lasīju, ka ķīmijā ir daži pētnieki pasaulē, kas publicē vienu rakstu dienā. Tātad ir tāds žanrs – rakstīt īsus rakstus, dažreiz varbūt vienu divas lappuses, un viss notiek!

Jānis Paiders: Tādi piemēri šad tad ir atrodami, taču tie ir ekstrēmi un ir diezgan liels retums. Bet jāatceras, ka ir dažādi līmeņi, kā uz zinātnisko sniegumu skatīties. Tas, kā mēs salīdzinām institūcijas vai atsevišķos gadījumos valstis, lai saprastu Latvijas relatīvos rezultātus uz citu valstu fona, ne vienmēr jāprojicē tālāk uz individuālu zinātnieku. Jo lielākā līmenī mēs ejam, paceļoties no individuāla zinātnieka, pārejot uz institūciju vai valsti, visas šīs mazās, specifiskās nozaru ļoti jutīgās lietas izlīdzinās un salīdzinājums ir daudz objektīvāks.

Kas Hirša indekss īsti tāds ir, vai Svētais Grāls zinātnieku vidē? Daudziem zinātniekiem, zinātnisko institūciju vadībai un arī valsts pārvaldei gribas, lai tas Hirša indekss būtu augstāks. Indekss, kuru izdomāja fiziķis no Kalifornijas, Sandjego, atstājis nopietnas pēdas un vēl daudzus gadus, visticamāk, joprojām būs ļoti ietekmīgs, iespējams, vadošais mērījums.

Jānis Paiders: Tas ir mēģinājums ar vienu skaitli pateikt zinātnieka darbības rezultātu kvalitāti. Tas nav komplekss mērījums vai dažādu indikatoru kopums, kuri apliecina rezultātu, un tieši šajā vienkāršībā, ka Hirša indekss to pasaka ar vienu vienkārši saprotamu skaitli, arī lielā mērā slēpjas tā pievilcība. Šo skaitli iegūst ļoti vienkārši – tas ir indekss, kurš konkrētam zinātniekam pasaka, cik publikācijas viņam ir sasniegušas tādu pašu citējumu skaitu kā šis konkrētais skaitlis, respektīvi, Hirša indekss 5 nozīmē to, ka konkrētajam autoram ir vismaz piecas publikācijas, kurām ir vismaz pieci citējumi vai vairāk. 6 nozīmē sešas un vairāk, 7 – septiņas, ar katru nākamo palielinājumu viņš principā prasa ne tikai lielāku publikāciju skaitu, bet arī visām lielāku citējumu skaitu. Līdz ar to, ja kādam Hirša indekss ir 100, tas zinātnieks principā var ļoti lepni parādīt, ka viņam ir 100 publikācijas ar 100 citējumiem un viņš karjeras gaitā ir sasniedzis satriecošus rezultātus.

Taču šim indeksam ir divas ļoti būtiskas problēmas, pirmkārt, viņš labāk darbojas tajās nozarēs, kurās arī citē vairāk un īsākos termiņos. Tas nozīmē, ka medicīnā, fizikā, ķīmijā, bioloģijā, lielā daļā inženierzinātņu augsts citējumu skaits arī ir laba zinātnieka viens no biežākajiem atribūtiem, savukārt citās nozarēs, kurās pat trīs, četri citējumi publikācijai nereti ir ļoti augsts līmenis, šis indekss vairs tik labi nedarbojas.

Dažādās jomas citē dažādi, tādējādi ar šī indeksa palīdzību ir ļoti grūti salīdzināt dažādu jomu zinātnieku sniegumu.

Otrkārt, šis indekss ir bezgalīgs laikā un, piemēram, ja diviem zinātniekiem ir vienāds Hirša indekss, pat ja viņi ir vienā nozarē, ļoti iespējams, ka viens jau ir savas karjeras beigu gados un ir sasniedzis savus rezultātus pirms 20, 30 vai pat 40 gadiem, kamēr citam ir tāds pats rādītājs, bet tikai pēdējos gados no publikācijām, jo viņš ir jaunāks. Un ļoti bieži dažādos grantu konkursos ir svarīgi ne tikai tas, cik vispār konkrētais zinātnieks ir prominents, bet kāds ir viņā sniegums pēdējos gados, bet tad arī Hirša indekss nepalīdzēs. Vienkāršs veids, ko mēs esam piedāvājuši, – izmantot Hirša indeksu, bet limitēt to uz pēdējo pāris gadu rādītājiem, atklājot zinātnieku neseno darbību. Tā kā izmantojot Hirša koeficientu ir ļoti grūti salīdzināt dažādas jomas un nozares, šim nolūkam var izmantot divās lielākajās citējamības datubāzēs – “Scopus” un “Web of Science” – pieejamos advancētākos bibliometriskos rādītājus, sniedzot iespēju normalizēt citējumus gan pret nozari, gan gadu, kurā raksts ir publicēts, jo, piemēram, sociālajās zinātnēs bieži vien raksta citējumu dinamika parādās pēc diviem, trīs, četriem, varbūt pat 10 gadiem.

Aleksandrs Blūms: Tomēr pastāv kaut kāda pētnieku radīta pievienotā vērtība, kas netiek fiksēta, ko nevar nomērīt bibliometriski vai viņa neatspoguļojas kaut kādās mērāmās zinātniskajās publikācijās. Zināma pētniecības ietekme ir plašāka, kā tas parādās zinātniskajā literatūrā, un tas īpaši attiecināms uz sociālajām un humanitārajām zinātnēm. Piemēram, pētnieks pētījumā iegūst kaut kādu labu atziņu un izstrādā rīcībpolitikas rekomendācijas politikas veidotājiem, kā rezultātā tiek izmainīta un uzlabota, piemēram, veselības politika Latvijā.

Bet Hirša indekss tā rezultātā īpaši neaug.

Aleksandrs Blūms: To ietekmi nevar nomērīt ar Hirša indeksu, tāpēc paralēli bibliometrijai un fokusam uz akadēmisko izcilību kvalitatīvi tiek analizēta arī pētniecības ietekme, un tas notiek gan konkrēti projekta līmenī – pētnieki noteikti zina, ka ir jebkuram projekta pieteikumam ietekmes sadaļa, gan arī institūciju līmenī. Un ir lielāks izaicinājums tieši caur šiem institucionālajiem stimuliem iestrādāt to, ka visa šī pētniecības kvalitatīvā ietekme, pievienotā vērtība, kas ir tautsaimniecībai, sabiedrībai, politikas veidotājiem un citām mērķgrupām, tiek novērtēta. Tāpat ir svarīgi, lai pētnieks par to saņemtu kaut kādu atzinību. Piemēram, Nobela prēmijas piešķir par gadu desmitiem seniem atklājumiem, jo vienkārši dažkārt nepieciešams ilgāks laiks, līdz tā ietekme materializējas.

Un tad seko otrs popularitātes vilnis – bibliometriskie rādītāji atkal aug. Vismaz sociālajās zinātnēs noteikti tā notiek. Vai pētniekiem nerodas vēlme tur kaut kā šmaukties, mānīties, lai izskatītos labāki, nekā patiesībā ir? Man nāk prātā sevis citēšana, taču ir iespējams viegli noskaidrot, cik konkrētu zinātnieku citējuši citi, ja atņem pašcitējumus.

Jānis Paiders: Jā, principā ir veidi, kā likt sev izskatīties labāk, un pašā būtībā tas varbūt nav kaut kas negatīvi vērtējams, jo bibliometrijas loma būtiski pieaug gan Latvijā, gan globāli. Jūsu pieminētie pašcitējumi ir viens veids, un, ja mēs vērtējam Latvijas situāciju uz citu valstu fona šajā jomā, tad patiesībā mēs nemaz tik slikti neizskatāmies. Jāsaprot, ka bibliometriskie indikatori pamazām kļūst par arvien lielāku daļu no mūsu zinātnes politikas veidošanas sistēmas, un jebkurš indikators, ko mēs nosakām, automātiski maina institūciju un zinātnieku uzvedību – visi strādā, lai maksimāli labi izskatītos šajos konkrētajos indikatoros.

Āķis ir tajā, ka jāprot noteikt tādus indikatorus, kurus nevar tik viegli kā no zila gaisa uzpūst.

Raugoties, kas pēdējos sešos, septiņos gados mainījies Latvijas zinātnes struktūrā, produktivitātē un rezultātos, tajā skaitā bibliometrijā, redzam, ka noteikti tie ir publikāciju skaita indikatori, kur lielāku un bieži vien finansiālu stimulu saņēma tās institūcijas, kuras aktīvāk publicējās, bet, neejot tālāk attiecīgi par šo publikāciju kvalitāti, žurnālu kvalitāti vai ietekmi, radīja to, ka ļoti strauji pieauga publikāciju skaits, kas pirms tam bija gaužām zems. Tagad redzam, ka mums tiešām pietrūkst to nākamo stimulu, kas būtu vērsti jau uz augstāka līmeņa kvalitāti, un mēs runājam par anonīmi recenzētu zinātnisko publikāciju kvalitatīvos žurnālos ar ietekmi.

Kādā virzienā šī joma attīstās? Kādas ir altmerijas (altmetrics) iespējas?

Aleksandrs Blūms: Altmetrija ir dažādi alternatīvie ar publikācijām saistīti rādītāji, kas kaut kādā veidā mēra zinātnes kvalitāti, bet izmantojot kvantitatīvās metodes. Tie var būt, piemēram, ieraksti sociālajos tīklos – pētnieks ietvīto informāciju par savu pētījumu, cik cilvēki ir retvītojuši.

Tās var būt arī atsauces kaut kādos rīcībpolitikas dokumentos uz pētījumu, atsauces Vikipēdijā.

Vai vēl daudzi internetā atrodami šie alternatīvie rādītāji, kas parāda, patiesajai pētniecības ietekmei tuvāku ainu, nekā tas redzams klasiskos bibliometriskos rādītājos. Altmetrija kopumā ir laba un interesanta ideja, tie rīki strauji tiek attīstīti, bet tādi, kādi tie ir, praksē pagaidām vēl nav izmantojami. Rezultātus viegli ietekmēt, piemēram, saģenerējot tvītus. Tāpat Latviju un citas mazo valodu valstis ietekmē tas, ka daudzi no šiem rīkiem labāk strādā angļu valodā, tāpēc, ja pētnieks par savu pētījumu sociālajos tīklos runā latviski, tad šie rīki to automātiski neielasa.

Ko jūs ieteiktu cilvēkam, kurš ikdienā nenodarbojas ar zinātni, bet viņam vajag spēt atšķirt zinātniekus no pseidoekspertiem. Vai kā kritērijs bibliometrija var palīdzēt, lai vētītu graudus no pelavām. Ja jā, tad kādā veidā?

Jānis Paiders: Eksperta bibliometrijas rezultāti sniedz zināmu apliecinājumu par viņa zinātniskajām kvalitātēm. “Google Scholar” rezultāti lielā mērā parāda to pašu, līdzīgas tendences, kas būs redzamas “Web of Science” vai “Scopus”, tomēr tam ir jāpieiet kritiski. Var arī paskatīties, vai konkrētajai personai ir “Research Gate” profils, vai viņa tur ir aktīva, vai tur ir viņas raksti. Ja konkrētais zinātnieks ir aktīvs, to ātri varēs atrast. Ja viņš nav aktīvs, tas gan arī nenozīmē, ka viņa ekspertīze nav valīda, absolūti nē, bet šīs ir lietas, kuras var kaut ko labākā gaismā parādīt, protams.

Aleksandrs Blūms: Cilvēkiem, kuriem nav lielas pieredzes darbā ar zinātniskajām publikācijām, “Google Scholar” rezultātos pie kādas publikācijas, kurai ir ļoti liels citējumu skaits, ieteiktu nospiest uz to pogu, kur ir citējumi, un paskatīties, vai tie raksti, kas citē šo publikāciju, apstiprina vai apstrīd tajā izvirzīto hipotēzi. Piemēram, visiem labi zināmajam rakstam par to, ka vakcīnas izraisa autismu, ir ļoti liels citējumu skaits, bet daudzos no pēdējiem vai nu rasti pierādījumi šīs hipotēzes aplamībai, vai arī runāts par šīs publikācijas izraisīto negatīvo ietekmi uz sabiedrības attieksmi pret vakcinēšanos.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Tehnoloģijas un zinātne
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt