Šis jautājums ieinteresējis zinātniekus Lesteras Universitātē Lielbritānijā, vēstīja Rus.Lsm.lv. Rakstā, kas publicēts akadēmiskajā portālā “The Conversation”, ģeoloģijas doktorantes Reičela Holmsa un Alise Fuganjoli, kā arī paleobioloģijas profesors Jans Zalasevičs stāsta, kādi rezultāti gūti viņu teorētiskajā eksperimentā nolūkā noskaidrot, kādas varētu būt iespējamās Covid-19 ģeoloģiskās sekas.
Izrakumos atradīs maskas
Pandēmija neatstās tiešas un konkrētas liecības ģeoloģiem un paleontologiem, jo vīrusi nepārakmeņojas. Bet būs daudz netiešu pazīmju, pēc kurām zinātnieki tālā nākotnē varēs saprast, ka XXI gadsimta 20. gados cilvēcei bijuši grūti pārbaudījumi. Tā dēvēto tehnoizrakteņu – cilvēka izgatavoto priekšmetu palieku – iegulās būs vienreiz lietojamo masku un cimdu slāņi. Jau tagad uz pasaules valstu izgāztuvēm tiek vesti desmitiem miljardu šo aizsarglīdzekļu. To sastāvā ir plastmasa, tie ir ilgmūžīgi un viegli pārakmeņojas, raksta publikācijas autori. Cimdu un masku fosilizācijas (pārakmeņošanās) procesam var būt dažādas formas. Upju un ezeru dibenos krāsies salīdzinoši nebojātas maskas un cimdi. Ar laiku tie pārklāsies ar nosēdumiem un sacietēs.
Daļa masku un cimdu neizbēgami nonāk okeānā un viļņi tos izmetīs tālos krastos. Jau tagad pludmaļu uzkopšanas laikā ne vienā vien pasaules valstī tiek atrasts daudz masku, kas atpeldējušas nez no kurienes. Straumes šos atkritumus aiznesīs tālu okeānā, palielinot jau tā lielo izmantotās sadzīves plastmasas atkritumu veidoto salu platību. Šie veidojumi dreifē, lēni sadalās miljardos daļiņu, kuras grimst, sajaucoties ar dziļūdens jūras dūņām.
Mums un daudzām nākamajām paaudzēm tā kļūs par milzīgu ekoloģisku problēmu – papildus miljoniem “tehnoizrakteņu” paveidu, kurus jau saražo cilvēce. Vienlaikus tas palielina iespējas, ka attālākā nākotnē vērīgs paleontologs spēs saskatīt šo XXI gadsimta 20. gadu notikumu pēdas.
CO₂ pēdas nospiedums un sēdgliemenes iekarotājas
Piesārņojums ar plastmasu palielinās, un tas ir slikti, tomēr, no otras puses, ražošanas masveida apturēšanas un aviācijas un jūras satiksmes samazināšanās dēļ krasi saruka atmosfērā izmestas ogļskābās gāzes daudzums. Nākotnē par to liecinās atmosfēras CO₂ līmeņa samazināšanās polāro ledāju slāņos. Pagaidām šis samazinājums ir nebūtisks, taču ari citu siltumnīcefektu izraisošo gāzu, tādu kā slāpekļa oksīds, izmeši arī būtiski sarukuši. Par gaisa attīrīšanos nākotnes zinātnieki varēs spriest arī pēc tā, kā samazinājies pārakmeņojušos sodrēju daļiņu skaits nogulu slāņos ezeru dibenos.
Aktivitātes pazemināšanās tirdzniecībā pozitīvi ietekmējusi okeānu ekosistēmas. Tirdzniecības globalizācijas apstākļos jūras organismu invazīvās sugas (piemēram, sēdgliemenes) pēdējos gados kuģu balasta ūdeņos tika izvadātas pa visu pasauli, un tas apdraud izveidojušās ekosistēmas. Aktivitātes samazināšanās zvejniecībā un jūras tirdzniecībā Covid-19 pandēmijas dēļ var nedaudz pavājināt šo paleontoloģisko signālu, palēninot jaunu invazīvu sugu izplatīšanos starp pasaules ostām.
Tomēr, ja ekonomikas atjaunošanās pēc krīzes būs ātra, jebkādas līdzīgas liecības būs maz pamanāmas. Visnotaļ iespējams notikumu attīstības sliktākais variants. Cenšoties pēc iespējas ātrāk pārvarēt koronavīrusa izplatības ierobežošanas pasākumu un ražošanas apturēšanas sekas, pasaules valstu valdības stimulēs ekonomiku, pavājinot ekoloģiskās prasības. Tas var paātrināt to dzīvnieku un augu sugu izmiršanu, kurām draud izzušana, prognozē zinātnieki.
Pandēmijas galvenā mācība
Labākais variants, kuram turklāt būs labi saredzamas ģeoloģiskās sekas, – pandēmijai jākļūst par katalizatoru, kas mainīs cilvēka ietekmi uz planētu, piemēram, pārejot uz zema CO₂ izmešu līmeņa ekonomiku globālā mērogā.
Franču filozofs un antropologs Bruno Latūrs ir paudis viedokli, ka pandēmijas galvenā mācība ir tāda, ka globālās ekonomikas mašīnu var strauji apturēt. Pēc ANO Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām bijušās izpildsekretāres Kristīnas Figeresas vārdiem, atlabšanu pēc krīzes var izmantot, lai pārveidotu rūpniecību un samazinātu ogļskābās gāzes izmešus, nevis lai vienkārši atgrieztos pie iepriekšējā ražošanas līmeņa. Ja “jaunā zaļā kursa” politika tiks īstenota, vājie ģeoloģiskie signāli, kas vieš cerību, var kļūt pastāvīgi.
Kā šie ģeoloģiskie signāli var izskatīties nākotnē? Ja siltumnīcefekta gāzu izmeši turpinās samazināties, rezultāts tiks fiksēts ne tikai ledājos un nogulās ezeru dibenos, bet arī koraļļos, koku gadskārtās un stalagmītos. Investīcijas ekosistēmu atjaunošanas projektos palielinās to augu un dzīvnieku daudzveidību, kuru kauli, gliemežvāki un ziedputekšņi nokļūs nogulu slāņos, kurus pētīs nākotnes zinātnieki. Bet aprites ekonomikas attīstība var palēnināt un galu galā apturēt planētas piesārņošanu ar vienreizlietojamās plastmasas atkritumiem.
Ļoti tālā nākotnē fosilijas pastāstīs mūsu pēctečiem, kādu ceļu mēs galu galā būsim izvēlējušies, rezumē autori.
