Zinātnes vārdā

Radio NABA viesojas jaunais LU Bioloģijas fakultātes dekāns Didzis Elferts

Zinātnes vārdā

Humora zinātniskā izpēte

Ekspertu cīņas: “Zinātnes vārdā” saruna ar Ivaru Neideru

Eksperti: Pastāv risks, ka zinātnieki tiek padarīti par instrumentu politiķu spēlēs

Pamatīgas domstarpības Latvijas zinātniskajā vidē radījis Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) ekspertu konsīlija “Par Stambulas konvenciju” publiskotais slēdziens. Pēc tā izplatīšanas valsts atbildīgajām institūcijām, ekspertiem un plašsaziņas līdzekļiem vairāki desmiti Latvijas zinātnieku un pētnieku reaģēja uz slēdzienā ietverto ieteikumu atlikt konvencijas ratificēšanu, ne tikai norādot uz virkni nepilnībām slēdziena tapšanā, bet arī aktualizējot jautājumu par ekspertu viedokļu kvalitāti un uzticamību.

LR6 – Latvijas Universitātes (LU) Radio NABA raidījumā “Zinātnes vārdā” Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) docents, filozofs, bioētikas un medicīnas ētikas speciālists Ivars Neiders sarunā ar sociālpsihologu, LU profesoru Ivaru Austeru norādīja uz akadēmiskās vides atbildību šādu atzinumu veidošanā.

 

Ivars Austers (I.A.): Kas ir eksperts un kas īsti būtu uzskatāms par eksperta viedokli?

Ivars Neiders (I.N.): Lai to paskaidrotu, jāsaprot, par ko mēs šajā gadījumā runājam – par starptautisku dokumentu. Lai iztirzātu jautājumu, vai mūsu valstī nepieciešams ratificēt Stambulas konvenciju, ir svarīgi saprast, kāda veida ekspertīze tam būtu nepieciešama. Pirmkārt, man uzreiz nāk prātā, ka tur būtu jābūt juridiskai ekspertīzei, tas ir juridisks dokuments, kas paredz attiecīgu pieeju. Noteikti arī Filozofijas fakultātē varētu sarīkot ekspertu tikšanos ““Stambulas konvencija” kā filozofisks teksts”. Cilvēki varētu sēdēt un spriest, kas tie par jēdzieniem, ko viņi nozīmē, kādas filozofiskas tradīcijas ir tam pamatā. Līdzīga veida pasākumu varētu sarīkot arī filologi un citu nozaru pārstāvji, bet neviens no viņiem pēc būtības nespētu atbildēt uz jautājumu par konvencijas ratificēšanas nepieciešamību. Bez jurisprudences kā atbilstošas nozares ekspertīzes šajā gadījumā nāk prātā politikas zinātne, antropoloģija, varbūt dzimtes studijas un vēl pāris pietuvinātas akadēmiskās jomas.

I.A.: Kam saturiski vajadzētu būt eksperta runā, kādi varētu būt eksperta argumenti? Skaidrs, ka ne katra lieta, kuru mēs minam par labu savam viedoklim, var tikt uzskatīta par argumentu, un šajā gadījumā tas ir gandrīz vai centrālais jautājums.

I.N.: Tas ir jautājums par argumenta kvalitāti. Ja es esmu eksperts kādā jomā, protams, ka es varu izteikties arī par jautājumiem, kas skar citas jomas, bet tādā gadījumā es kā zinātnieks vairs nepārstāvēšu savu zinātnisko disciplīnu.

“Man patīk Aristoteļa ideja, kurā viņš saka, ka nevis ārsts ārstē pacientu, bet ārstniecības māksla – es esmu ārsts tādā mērā, kādā sekoju savas zinātnes priekšrakstiem. Tomēr šis apgalvojums balstās uz tādu nedaudz naivu pieņēmumu, ka zinātne ir monolīta un viņā atrastas absolūtās patiesības, nav nekādu domstarpību. Kāpēc es pieminu šo Aristoteļa ideju, tas var palīdzēt saprast – ja esmu, piemēram, antropologs, eksperts šajā jomā, mani ir vērts klausīties tad, ja es runāju no šīs zinātnes pozīcijām. Uzreiz jāņem vērā, ka fizikā, iespējams, ir mazāk lietu, par kurām visi eksperti strīdas, nekā to ir filozofijā vai psiholoģijā. Eksperts ir eksperts tik lielā mērā, cik daudz viņš runā no paša pārstāvētās zinātnes pozīcijām. Piemēram, ārsts vienlaikus var būt arī homeopāts, tomēr, ja viņš kā eksperts runā no homeopāta skatu punkta, viņa paustais viedoklis nesaskanēs ar to, ko teiktu medicīna kā zinātniski pamatota disciplīna”.

I.A.: Noteikti ne katru cilvēku, kas formāli ir kādas zinātņu nozares pārstāvis, var uzskatīt par ekspertu domāšanas kvalitātes ziņā. Ir tāds zviedru pētnieks Eriksons, kuram bija teorija, ka par ekspertu kļūst tajā brīdī, kad vienā nozarē nostrādāts desmit tūkstoš stundu. Tas nozīmē, ka, rupji rēķinot, būtu cītīgi jādarbojas divpadsmit gadus, lai tu patiešām tur justos kā zivs ūdenī un varētu analizēt kādu jautājumu pietiekami argumentēti, precīzi un neizvairoties no iespējamas nevienprātības ar citiem ekspertiem. Manuprāt, atšķirībā no “parastā” cilvēka, kurš nozarē neorientējas, ekspertiem būtu jādomā kvalitatīvi atšķirīgi, un šādas prasmes nevar iegūt, vienkārši izlasot dažus dokumentus par Stambulas konvenciju, kā tas ir šajā gadījumā. Te ir arī skaisti piemēri konsīlija secinājumos, kur tiek citēts kāds dāņu pētnieks, kurš izpētījis 104 dzimumu mainījušus pacientus un secinājis, ka dzīves ilgums viņiem ir bijis krietni īsāks. Tas ir viens pētījums, un jautājums, vai nozares eksperts izdarīs ļoti tālejošus secinājumus, balstoties tikai vienā pētījumā.

I.N.: Šis piemērs lieliski ilustrē to, ko sauc par cherry-picking, kad tu kā ķiršus selektīvi atlasi kaut kādus datus, kas vienkārši palīdz apstiprināt jau gatavu viedokli. Tas noteikti dēvējams par vienu no lielākajiem grēkiem zinātnē!

I.A.: Man šķiet, nozares eksperts šajā gadījumā darītu divas lietas. Pirmkārt, nepaļautos uz vienu atsevišķu pētījumu. Viņš meklētu un, ja atbilstoši pētījumi nebūtu pieejami, tad pats diskusijas vajadzībām izveidotu metaanalīzes. Otrs, par secinājumiem. Ja šajā pētījumā minētie cilvēki ir nodzīvojuši 53 gadus, uzreiz rodas alternatīva hipotēze – kā būtu, ja viņi nebūtu veikuši šādu operāciju? Varbūt viņi būtu nodzīvojuši vēl īsāku laika periodu.

I.N.: No slēdziena teksta mēs neuzzinām, kas tas ir par pētījumu, bet redzams, ka tur no korelācijas mēģināts izsecināt noteikta veida cēlonību, kas vienmēr ir aizdomīgi.

I.A.: Tu pēdējā laikā esi daudz runājis un rakstījis par Daninga-Krīgera efektu, un tas attiecas arī uz mūsu šodienas sarunas tēmu. Vari viņu tā īsi raksturot? Kādas būtu pazīmes, pēc kurām mēs varam pateikt, ka cilvēks, pašam to neapzinoties, ir iekritis t.d. “Daninga-Krīgera efekta” slazdā?

I.N.: Veiktie pētījumi parāda, ka daudzos gadījumos cilvēkiem, lai viņi apzinātos savu nezināšanu kādā jomā, nepieciešamas tieši tādas pašas prasmes, lai veiksmīgi šajā jomā funkcionētu. Tipisks piemērs: ja es nesaprotu, ko nozīmē loģisks un labs arguments, tad es nevarēšu novērtēt ne savus argumentus, cik viņi ir loģiski un pareizi, ne citu cilvēku argumentus. Attiecīgi, ja kāds man teiks, ka kaut kas nav pareizi, es nesapratīšu, par ko ir runa. Jo mazāk zinu, jo lielāka ir mana pārliecība, ka es visu zinu labi, tāpēc, ka man sava nekompetence nav pieejama. Bez tam šķiet dīvaini rīkot akadēmisku diskusiju par jautājumu, kas pēc savas būtības ir politisks jautājums, ne akadēmisks jautājums. Šeit es gribu pievienoties bažām, ka šādā veidā zinātnieki tiek padarīti par instrumentu politiķu spēlēs, kuri grib leģitimizēt savu nostāju kādā jautājumā.

Viena no ekspertēm, kas piedalījās LZA ekspertu konsīlijā un vēlāk arī parakstīja pret tā slēdzienu vērsto vēstuli, bija LU Teoloģijas fakultātes dekāne Dace Balode:

“Ja netiek ņemts vērā diskusijas rezultāts, rodas pārdomas, kāpēc šāda veida diskusija vispār tiek veidota. Man ir jautājums, vai, veidojot tādu diskusiju, akadēmiskā balss netiek instrumentalizēta, lai palīdzētu apstiprināt vienu noteiktu viedokli. Ja tas tā būtu, mēs nonākam pretrunā ar akadēmisko brīvību un godīgumu.”

Raidījuma “Zinātnes vārdā” producenti tā tapšanas laikā sazinājās gan ar LZA pārstāvjiem, kuri no plašāka komentāra sniegšanas atteicās, gan ar ekspertu konsīlija organizatori, Dr. ekon. Raitu Karnīti, kura norunātajā komentāra ierakstīšanas laikā nebija sasniedzama. Savas atbildes uz uzdotajiem jautājumiem viņa atsūtīja rakstiski pēc raidījuma izskanēšanas ēterā.

Dace Balode par LZA ekspertu konsīlijuAija Fedorova

    Kāds ir LZA ekspertu konsīliju tapšanas process, vai eksistē dokuments, kas regulē to norisi?

    LZA Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļas (HSZN) rīkotie konsīliji  ir nodaļas vadītājas iniciatīva, sekojot LZA nodomam – piedāvāt LZA resursus brīvai, atklātai un neatkarīgai diskusijai par sabiedrībā aktuāliem jautājumiem. Konsīlijs „Par Stambulas konvenciju” bija divpadsmitā HSZN rīkotā atklātā diskusija. 2018. gadā konsīliju vadošā virstēma ir „Valsts un sabiedrības attīstība”. Konsīlijs „Par Stambulas konvenciju” nepārprotami iekļaujas šajā virstēmā. Par konsīlija norisi un tēmām tiek informēts LZA Prezidijs. Formāls konsīliju nolikums nepastāv un tā organizētājiem nav prasīts.

    Konsīlija organizēšanas process ir šāds: nodaļas locekļiem tiek jautātas apspriežamās tēmas, notiek konsultācijas ar potenciālajiem ekspertiem, izvēlēts un uzaicināts ekspertu kopums. Pēc konsīlija tiek gatavots konsīlija slēdziens. Gatavojot slēdzienu, ekspertu konsīlijā iegūtā informācija tiek pārbaudīta esošā normatīvā regulējuma aspektā, sagatavota analītiska ziņojuma formā, saskaņota ar ekspertiem, kas piedalījās konsīlijā, un nodota valsts institūcijām un plašsaziņas līdzekļiem. Konsīlija ziņojuma saskaņošana notiek elektroniski, taču visi komentāri tiek iekļauti ziņojumā, ja vien eksperts to neaizliedz. Konsīlija rezultāti ir paredzēti plašai sabiedrībai, tāpēc tam nav paredzēts akadēmiskas diskusijas statuss.

    Kādi ir LZA ekspertu atlases kritēriji? Vai un kā tie saistīti ar Latvijas Zinātnes padomes (LZP) ekspertu darbību?

    Konsīlija leksikā vārds „eksperti” lietots, lai apzīmētu personas, kuras aicinātas izteikt viedokli konkrētajā jautājumā. Pārējie konsīlija dalībnieki ir žurnālisti vai klausītāji. Jēdziens „eksperts” lietots tā tradicionālajā izpratnē – eksperts (no lat. expertus – pieredzējis) – lietpratējs, ko pieaicina strīdīgos vai sarežģītos jautājumos ekspertīzes izdarīšanai. Ekspertīze ir tāda jautājuma izpētīšana un noskaidrošana (piedaloties lietpratīgām personām), kur vajadzīgas speciālas zināšanas.

    Eksperti var būt  akadēmiskās vides, nevalstisko organizāciju pārstāvji un sabiedriski aktīvas personas, kas ir parādījušas lietpratību konkrētajā jautājumā.  Eksperti ir arī valsts institūciju darbinieki  - viņu galvenais uzdevums ir informēt par savas institūcijas vai valdības oficiālo viedokli konkrētajā jautājumā un precizēt konsīlijā minētos faktus, taču tiek uzklausīts un konsīlija ziņojumā atspoguļots arī viņu personīgais viedoklis.

    Ekspertu atlase nav un tai nevajag būt saistītai ar LZP ekspertu statusu. LZP eksperta darbības joma ir zinātnisko projektu izvērtēšana, darbojoties LZP ekspertu komisijās.

    Kā norisinājās ekspertu uzrunāšana konsīlija vajadzībām, cik no ekspertiem tika aicināti un cik – pieteicās paši?

    Parasti eksperti tiek izvēlēti, konsultējoties ar jau zināmajiem ekspertiem un uzklausot viņu padomus. Ja uzrunātie eksperti vēlas, viņi var uzzināt citu uzrunāto un atbildi devušo ekspertu vārdus. Ekspertu izvēle nav konkurss, tāpēc netiek gaidīts, ka eksperti pieteiktos paši, taču tas ir iespējams un reizēm notiek. Tiek uzrunātas visas jautājuma risināšanā iesaistītās ministrijas un Saeimas komisijas, kā arī sabiedriskās organizācijas. Cik man zināms, ministriju pārstāvju izvēle tiek saskaņota ar ministriju vadību. Saeimas deputāti parasti vēlas paust individuālo viedokli, taču tas neizbēgami ir pamatots gan ar viņu profesionālajām zināšanām, gan Saeimas deputāta pieredzi.

    Uz konsīliju „Par Stambulas koncenciju” tika uzrunāti 13 eksperti (neskaitot valsts institūcijas), no tiem piedalījās septiņi. Viena Saeimas deputāte pieteicās pati, konsīlijā piedalījās arī Tieslietu ministrijas nozīmēta persona.

    Ar ko pamatota izvēle neiekļaut slēdzienā vairāku ekspertu viedokļus? Kā norisinājās slēdziena teksta sagatavošana?

    Izvēle neiekļaut slēdzienā vairāku ekspertu viedokļus ir pamatota ar šo ekspertu kategoriskām norādēm (tādas saņēmu no A. Putniņas un K. Dupates). Taču nevar apgalvot, ka visi šo ekspertu paustie viedokļi nav iekļauti, jo vairākas savu dalību atsaukušo ekspertu domas sakrita ar pārējo ekspertu domām un ir iekļautas. Tā kā viedokļi galēji atšķīrās, slēdziens veidots kā „par” un „pret”  argumentu sastatījums. Turklāt slēdzienā iekļauta tabula, kurā detalizēti analizēti galvenie publiskajā telpā izskanējušie jautājumi par Stambulas konvenciju. Šādas slēdziena konstrukcijas mērķis bija ļaut lasītājam pašam pieņemt lēmumu par Stambulas konvencijas ratifikācijas lietderību Latvijā.  

    Sagatavotais ziņojums tika nodots konsīlija dalībniekiem komentēšanai un labošanai. Sākotnēji atbildes tika gaidītas pēc nedēļas, bet faktiski gaidīšanas laiks izvērtās daudz ilgāks. Visi eksperti, kas to vēlējās, varēja papildināt slēdziena argumentāciju un labot neprecizitātes pašu paustā teksta aprakstā, tomēr neaizmirstot, ka konsīlija tēma bija Stambulas konvencija, juridisks dokuments, nevis vardarbība un sieviešu tiesības, kā to traktēja atsevišķi eksperti.

    Kā Jūs komentētu zinātnieku publiskoto vēstuli un tajā iekļautos viedokļus par ekspertu konsīlija slēdziena tapšanu?

    Tiešām, LZA vadība ir saņēmusi šādu vēstuli, kas kopē pēc konsīlija sagatavoto divu eksperšu (K. Dupates un A. Putniņas) „īpašo viedokli”. Tā autores vēlējās, lai viņu ”īpašais viedoklis” tiktu pievienots konsīlija slēdzienam, taču tā kā tas vairāk ziņoja par konsīlija trūkumiem, nekā par izskatāmo jautājumu – Stambulas konvenciju (juridisku dokumentu), lūgums netika izpildīts. Saņemto vēstuli it kā parakstījuši 33 zinātnieki, taču paraksti nav pievienoti – ir tikai zinātnieku saraksts. No 33 zinātniekiem, tikai 3 piedalījās konsīlijā  –  pārējie ir  izteikuši savu viedokli (jo it kā ir parakstījuši vēstuli) par notikumu, kurā paši nav piedalījušies. Izteikt šādu aicinājumu ir vēstulei pievienojošos zinātnieku kopas un katra indivīda tiesības un atbildība, un neskar LZA HSZN konsīlija norisi un slēdzienu.

    0 komentāri
    Pievienot komentāru
    Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
    Tehnoloģijas un zinātne
    Dzīve & Stils
    Jaunākie
    Interesanti