Februārī raidierakstā sāka skanēt arī ekonomikas raidījums “Mediāna”. Ar Kristapu runājām gan par raidieraksta izaugsmi, gan par auditorijas izpratni par to, konkurenci un kas ir svarīgāks – saturs vai auditorija.
Stāsta Kristaps Pētersons: Pirms trim gadiem kopā ar Oskaru Priedi, kurš ir lietišķās komunikācijas treneris un publiskās runas eksperts un moderators, izdomājām veidot podkāstu par komunikāciju.
Raidnīca
Podkāsts par podkāstiem - "Raidnīcā" klausies sarunas ar Latvijas raidierakstu veidotājiem. Jauna epizode katru otrdienu Latvijas Radio 1 mājaslapā un visās lielākajās straumēšanas platformās:
Mūsuprāt, viduvēja komunikācija Latvijai nepiestāv. To var redzēt jebkur – politikā, medijos, sabiedrībā, kā skolotāji runā ar vecākiem vai ārsti ar pacientiem. Un, ja mēs pieveram acis uz viduvējību, tas nozīmē, ka ļoti daudzas lietas mums paslīd garām.
Un tad vienā brīdī sapratām, ka mums pietrūkst zināšanu un pieredzes jomās, par kurām gribam runāt padziļināti. Tāpēc sākām aicināt līdzautorus, lai runātu par drošību, finansēm, veselību, līderību. Un tad tas viss kopā ir “Diena pēc”, kurā mēs komunicēsim labāk.
Kas, tavuprāt, svarīgāks raidierakstā – auditorija vai vēstījums?
Patiesībā ne auditorija, ne vēstījums. Man liekas, ka to ļoti labi pie mums intervijā nodefinēja Andris Freidenfelds, kurš minēja tādu piemēru. Mežā pļaviņā sapulcējušies latvieši un – kā tu pievērsīsi viņu uzmanību? Var uzkāpt uz spainīša, iesvilpt svilpē un apmest kūleni, un citi pacels galvas un sāks skatīties, kas tur notiek.
Tā ir tā auditorija, kas atnāk, un tad vari norunāt savu runu, radīt saturu, ko Freidenfelds nosauca par pastarīti. Tātad galvenais mūsdienās ir forma, tas, kā pievēršam uzmanību, kā cilvēki mūs atrod. Auditorijas mūsdienās ir garāmejošas, nav vairs tā ka, man pieder auditorija. Cilvēki pārslēdzas ļoti ātri no viena medija uz otru. Vēstījumu ir ļoti daudz un dažādi, un par to ir jādomā, bet tam nav jēgas, ja neesi tam pievērsis uzmanību.
