Ienāc "LSMnīcā"!
Raidieraksta "LSMnīca" ciklā "Darbmācība" meklēsim veidus, kā izveidot draudzīgas attiecības ar darbu.
"Darbmācību" veido LSM.lv autore un biznesa psiholoģijas studente Māra Uzuliņa.
"LSMnīca" ir jauna vieta jautājumiem, viedokļiem un sarunām. Raidierakstu iespējams dzirdēt lielākajās straumēšanas vietnēs – "Spotify" un "Apple Podcasts", kā arī portālā LSM.lv.
Pamats darba tikumam – folklorā
Nereti var dzirdēt, ka mēs, latvieši, dižojamies ar savu darba tikumu un mīlestību uz darbu. Tas plaši aprakstīts mūsu folklorā, dainās un tautasdziesmās, bet kas tad īsti ir darba tikums?
"Tagad es runāšu par materiāliem, kas ir radušies ļoti, ļoti sen, kad tā dzīves un darbinieka realitāte bija pilnīgi citādāka. Ja mēs skatāmies, piemēram, uz tautasdziesmām, tad tā realitāte ir zemnieks, cilvēks, kas ir pilnībā atkarīgs no dabas un tās procesiem. Viņš nedaudz mēģina tos procesus ietekmēt, lai uzturētu savu dzīvību. Tas ir pamats tam darba tikumam, kas varbūt tautasdziesmās, ticējumos un pasakās ir aprakstīts," skaidroja Ilga Vālodze Ābele.
Līdz ar to, runājot par darba tikumu no folkloras skatupunkta, vienmēr ir jāņem vērā šis konteksts, kas mūsdienās, protams, ir ļoti mainījies.
"Ja cilvēks [tolaik] nebūtu tikumīgs, ja viņam nepiemistu šī centība strādāt vai strādīgums, tad, visticamāk, viņš vienkārši nevarētu uzturēt savu dzīvi. Tas bija viens no otra atkarīgs," norādīja Ābele.
Savukārt mūsdienās latvieši ir ļoti dažādi un kaut kādas raksturīgās iezīmes, tostarp darba tikumu, vispārināt ir neiespējami.
"Arī tā realitāte un darba konteksts ir ļoti dažāds. Protams, ka gribētos domāt, ka folklora ir mūsu bagāža, un tad, ja jau mums ir tās dziesmas par to skaisto tikumiņu, tad tas mums kaut kur iekšā ir. Es gribētu domāt, ka varbūt darba tikums ir vieglāk uztverams un izjūtams tad, kad darbam ir redzams rezultāts," pauda Ābele.
Tas tā bija viensētas saimnieka dzīvē – ja kaut ko neiesēji laikus, ja neuzturēji iesēto, tad rezultāta nebija. Visa dzīve bija atkarīga no konkrētām darbībām, kas jāpadara konkrētā laikā.
"Ja salīdzina ar mūsdienu darbiem, tie ir daudz dažādāki, un var būt tādi darbi, kas ir tik plūstoši, ka to rezultātu nav iespējams redzēt vai pienācīgi novērtēt," vērtēja Ābele.
Sociālo, ekonomisko un politisko procesu ietekme
Rezultāts, ko cilvēkiem arī mūsdienās ir tik svarīgi redzēt, iet roku rokā ar darba jēgu, ko meklējam. Cilvēkiem mūsdienās ir ārkārtīgi svarīgi just, ka no viņu darba ir kaut kāda jēga, pauda Ieva Puzo.
"Man jau šķiet, ka mūsdienās tas nav tik atšķirīgi. Varbūt mēs esam mazāk atkarīgi no sasaistes ar dabu, kaut gan joprojām esam, tikai pastarpināti, un mēs to ikdienā tā neizjūtam. Bet mēs esam atkarīgi no lēmumiem, ko pieņemam savā darba dzīvē, jo tikai ļoti retais no mums var atļauties pateikt – okej, es vairs nestrādāšu, es sevi meklēšu, piemēram," stāstīja Puzo.
Arī populārajā kultūrā ir bijuši uzstādījumi un diskusijas par to, ka ikkatram cilvēkam jāmeklē sava niša vai katram ir jāveido savs mazais uzņēmums.
"Tad vienā brīdī bija atgriešanās pie tā, ka stabils darbs kā darba ņēmējam ir svarīgs. Labi, es neredzēšu, piemēram, sevis izgatavoto somiņu un to, kā cilvēks par to priecāsies, taču es varēšu samaksāt īri, mani bērni varēs droši doties uz skolu, es varbūt varēšu kādreiz atļauties atvaļinājumu un tamlīdzīgi," analizēja Puzo.
Antropoloģe norādīja, ka šobrīd atkal sabiedrībā uzvirmojuši citi diskursi – par to, ka cilvēkiem ir jāinvestē nopelnītā nauda, lai tā pelnītu vairāk naudas.
"Tas ir ļoti interesanti. Man šķiet, ka šī sasaiste ar dabu ir viena lieta, bet tā sasaiste ar daudziem citiem sociālajiem, ekonomiskajiem un politiskajiem procesiem, kuros mēs esam, tiešā veidā veido tās attiecības, kas mums ir ar darbu, un tajās attiecībās, protams, ir ļoti daudz spriedzes ik pa brīdim," pauda Puzo.
Izpratne par darbu var atšķirties
Darba kultūra un tikums dažādās valstīs un sabiedrības izpaužas atšķirīgi. Japānā, piemēram, vēsturiski uzsvars ir bijis uz to, ka tur cilvēki savu darba tikumu parāda ar to, ka pavada ļoti ilgu laiku darba vietā, kā arī pret saviem pienākumiem attiecas ļoti rūpīgi, norādīja Puzo.
"Tur iespējams, ka cilvēks reizēm arī guļ savā darba vietā vai zem savas darba vietas, iesnaužas vai tamlīdzīgi, bet tas tikums ir saistīts ar to, ka tu esi ilgu laiku ofisā, – no pirmā vilciena līdz pēdējam vilcienam vakarā. Vai arī ar to, ka tu pavadi savas pēcdarba stundas ar kolēģiem, turpinot veidot darba kopienu kādā bārā, restorānā vai tamlīdzīgi," skaidroja Puzo.
Tā ir daļa no darba kultūras Japānā un no tā, kas no darbinieka tiek sagaidīts. Tikmēr Latvijā lielāks uzsvars tiek likts uz darba jēgu un darbinieka produktivitāti.
"Tajā brīdī, kad saredzam, kā uz darbu skatās citās vietās, mēs uzreiz varam paskatīties uz to, ko mēs darām ikdienā, un saprast, ka tas, kā mēs to darām, nav pašsaprotami, ka varbūt tas uzsvars uz produktivitāti kā tādu galveno mērķi... Ka tam varbūt nav obligāti jābūt pašmērķim.
Varbūt ir svarīgi, ka ir šis cilvēks, kā var redzēt Japānā uz ielas, kas baltos cimdos norāda, kur mašīnām braukt vai purina no koka lapas. Tas ir cilvēks, kuram ir darbs, kurš, es domāju, ir diezgan apmierināts ar to, ka viņam ir šis darbs, un tas kaut kā strādā. Bet mēs skatāmies un domājam – kāpēc? Kāpēc kādam ir jāpurina no koka lapas nost?" analizēja Puzo.
Paskatoties, kā lietas dara citās sabiedrībās, kultūrās un kontekstos, mēs uzreiz nedaudz kritiskāk varam izvērtēt to, ko un kā mēs darām. Sevišķi ņemot vērā to, ka darba tikumu Latvijā izmainījusi arī okupācijas vara.
"Okupācijas apstākļi un kaut kādu totalitāru režīmu ietekme Latvijas gadījumā, manuprāt, tieši caur darbu ļoti spēcīgi izpaudās. Darbs bija augstākā vērtība pāri visam, un tas noteikti pilnīgi izmainīja paaudžu attieksmi pret darbu un varbūt arī izpratni par darbu," pauda Ilga Vālodze Ābele.
Kas ir vērtīgs un labs darbs?
Paaugstinoties dzīves līmenim un atšķirībai starp atalgojumiem, neviļus veidojas arī stereotipi par to, kas ir cienījams darbs, kas ir labs darbs.
"Tas sociāli ekonomiskais, politiskais konteksts tiešām ļoti lielā mērā nosaka to, ko mēs saredzam kā labu vai vērtīgu darbu, vai tādu, ko dara vai nedara noteiktas cilvēku grupas, ko mēs kā sabiedrība izvirzām kā vērtību, kas ir tas, uz ko mēs kā sabiedrība tiecamies," norādīja Puzo.
Savulaik bija vesela paaudze, no kuras lielākā daļa cilvēku gribēja kļūt par juristiem, jo šis darbs saistījās ar finansiālu labklājību. Šobrīd atkal apkārt valdošais diskurss par to, ka trūkst cilvēku, kas strādātu STEM [zinātnes, tehnoloģiju, inženierzinātnes un matemātikas] jomā, liek daudziem apsvērt profesijas, kas saistītas ar šo jomu.
"Ir šie diskursi, ko mēs apkārt dzirdam, par to, kas tad ir vērtīgs, kas ir labs, kas ir pareizs darbs. Tas ir saistīts ar finansiālās labklājības nodrošināšanu, ar to, kas ir sabiedrībai nepieciešams. Redz, mums ir par daudz tādu cilvēku un par maz šādu, un tāpēc mums vajadzētu vairāk palielināt to cilvēku skaitu, kas nodarbosies ar vienu vai otru lietu," skaidroja Puzo.
Tajā pašā laikā ir samazinājies to jauniešu skaits, kas apgūst kaut kādas noteiktas profesijas jeb arodu.
"Man liekas, ka katrs ofisa darbinieks ar to ir saskāries tajā brīdī, kad ir jāmeklē cilvēki, kas palīdzēs tikt galā ar kādu santehnikas izaicinājumu vai gāzes katlu, vai dzīvokļa remontu. Tad mēs saprotam, ka papildus tiem darbiem, ko mēs apkārt sadzirdam kā pareizos darbus, tos skaisti vērtētos, kas labi izskatās žurnālu lapās un televīzijā, ka mēs nevaram iztikt arī bez tā darba un darbu darītājiem, kas dara to darbu, kas varbūt uz ārpusi tik skaisti neizskatās," vērtēja Puzo.
Darbs dara darītāju
No folkloras viedokļa raugoties, gan neviens darbs nav smādējams, stāstīja Ilga Valodze Ābele, jo tajā skaidri teikts – darbs dara darītāju, un bez darba jau nekas neatliek.
"Te es atkal atgriežos pie cikliskā pasaules redzējuma. Mūsdienās varbūt tiešām viss ir vērsts uz izaugsmi un nepārprotamu progresu visu laiku, bet tādam senajam latvietim tas nebija svarīgi, jo viss nāks atpakaļ.
Varbūt, ja šogad neuztaisīšu tik skaistu puzuru ziemas garajos vakaros, tad nākamgad man tas atkal būs jādara, un tad es to varēšu. Tas kardināli izmaina skatu uz dzīvi, ja nomaina to modeli, ka es visu laiku gribu tikai augt, bet ir iespējams arī apstāties un paskatīties atpakaļ," pauda Ābele.
Viņa norādīja, ka agrāk latvieši svētkus svinēja daudz biežāk, ne tikai sagaidot saulgriežus četras reizes gadā, jo katrs padarītais darbs bija vērtība, kaut kas skaists un novērtējams, un tas tika nosvinēts.
"Varbūt tas no malas reizēm var izskatīties kā pārāk tādas neģēlīgas izdarības vai nepieklājības, kā tur vācu mācītāji par latviešiem ir rakstījuši, ka tās ir tādas nepieklājīgas, velnišķības izdarības, bet, godīgi sakot, tas vienkārši tādā mītiskā veidā palīdz pārvērtēt to, kas ir bijis, un tad atkal doties tālāk ar jaunu sparu," norādīja Ābele.
Savukārt mūsdienās sabiedrībā vairāk novērojama tendence, ka cilvēki ne vienmēr prot atpūsties un atskatīties uz paveikto.
"Mums ir kaut kāda vēlme visu laiku augt un strādāt arī sestdienā vai vismaz atbildēt uz ziņām sestdienā, vai uz e-pastiem. Ja es neatbildēšu vakarā, varbūt kolēģis domās, ka es slinkoju vai guļu, nedod Dievs, bet tas pilnībā maina dzīvi, ja sanāk kaut vai nedaudz tos pieturas punktus ieturēt. Tas agrāk dzīvojošajiem cilvēkiem ir izdevies daudz labāk nekā mums šodien," pauda Ābele.
Jaunā paaudze domā citādāk
Vienlaikus arī mūsdienās izpratne par darbu un darba tikumu ir pakļauta pārmaiņām. Arvien vairāk tiek runāts par to, ka straujā tempā nemitīgi tiekties pēc izaugsmes un rezultāta nav ilgtspējīgi – cilvēki arvien biežāk piedzīvo izdegšanu.
"Man šķiet, ka iezīmējas paaudžu atšķirības tajā, kā mēs domājam par darbu. Man šķiet, ka jaunieši ir daudz kritiskāki pret to, ko viņi uzņemas darīt, kā viņi uzņemas darīt, kā viņi domā par darbu.
Tas nav tikai Latvijas fenomens, bet tāds plašāks, globālāks. Kaut vai paskatoties "TikTok" trendus, tur šī attieksme, kas ir jauniešiem pret darbu, ļoti labi nolasās, ka mēs skatāmies uz ofisa darbu ar tādu nelielu ironiju, no vienas puses, un, no otras puses, ar tādām kā sāpēm – vai tiešām tas ir tas, kas mums būtu jādara?" analizēja Puzo.
Arvien izteiktāk parādās atziņa, ka cilvēki grib no darba ko vairāk par nostrādātām darba stundām, ka darbā ir nepieciešama patīkama atmosfēra un piepildījuma sajūta.
"Man šķiet, ka jaunieši, ka jaunākā paaudze tiešām daudz kritiskāk skatās uz to, kas ir darbs, kā viņi var iekļauties darba tirgū, un šobrīd jau, piemēram, Latvijas gadījumā darba devēji kliedz, ka mums nav darba ņēmēju, mums nav darbinieku, un skatās uz jauniešiem kā uz vienu kategoriju, kas mūs teorētiski varētu glābt. Bet, iespējams, ka viņi kā grupa nāks ar citu alternatīvu klajā un palīdzēs paskatīties uz darbu citādi, un uz mūsu dzīvēm un darbu citādi," pauda Puzo.
Raidieraksta "LSMnīca" ciklu "Darbmācība" veido LSM.lv autore un biznesa psiholoģijas studente Māra Uzuliņa.
Raidierakstu "LSMnīca" ir iespējams dzirdēt lielākajās straumēšanas vietnēs – "Spotify" un "Apple Podcasts", kā arī portālā LSM.lv. To veido sabiedrisko mediju portāla LSM.lv redakcija.
