Profesora Auziņa zinātnes sleja
Mārcis Auziņš: "Kādēļ lasīt manus tekstus? Man šķiet, ka dabaszinātnes mēs bieži mēdzam "ignorēt", sakot, ka tās ir formālas, sausas un neinteresantas. Gribētos ļaut lasītājam ieraudzīt, ka tās ir daļa no mūsu dzīves – krāsainas un interesantas."
Biogrāfijas pieturzīmes:
- Pēc profesijas fiziķis, šobrīd Latvijas Universitātes profesors, Eksperimentālās fizikas katedras un Lāzeru centra vadītājs.
- No 2007. gada līdz 2015. bijis Latvijas Universitātes rektors.
- Strādā kvantu fizikas jomā un ir vairāk nekā simts zinātnisko rakstu, kas publicēti pasaules vadošajos fizikas žurnālos, un vairāku simtu konferenču ziņojumu autors.
- Kopā ar kolēģiem no Rīgas un Bērklijas uzrakstījis divas monogrāfijas, kas izdotas "Cambridge University Press" un "Oxford University Press" izdevniecībās un abas ir piedzīvojušas atkārtotus izdevumus.
- Karjeras laikā dzīvojis un strādājis dažādās valstīs – Ķīnā un Taivānā, Amerikas Savienotajās Valstīs, Kanādā, Anglijā, Izraēlā un Vācijā.
Kā šis vārds būtu jāsaprot?
Rietumu reliģijas pētnieki ar to visbiežāk saprot transcendentā, svētā, dievišķā tiešu pieredzēšanu. Ja sašaurinām diskusijas priekšmetu, ierobežojot to ar Rietumu reliģijām, tad tajā ir vairāki aspekti. Ir Dievs, kas radījis pasauli. Viņš arī pēc pasaules radīšanas kontrolē visu, kas pasaulē notiek. Nosaka pasaules kārtību. Tā ir no cilvēka neatkarīga Dieva izpausme. Bet tad vēl katram cilvēkam ir iespējams nodibināt, ja tā var teikt, personiskas attiecības ar pasaules Radītāju. Katram ir iespējama tieša nepastarpināta saruna ar viņu caur lūgšanu, caur meditāciju, caur pēkšņu atklāsmi. Kā teicis angļu filozofs Rodžers Skrutons: "Bet Dievam ir tuvas un personīgas attiecības arī ar tiem, kas viņu nepieņem." Šo tiešo nepastarpināto pieredzi, saskaroties ar Dievu, reliģiju pētnieki sauc par mistisko pieredzi. Lai ilustrētu, kas ar to tiek domāts, atliek vien atcerēties Vecās Derības stāstu par to, kā Mozum Dievs parādās degošā ērkšķu krūmā. Tā ir Mozus mistiskā pieredze. Svētajos Rakstos netrūkst arī citu līdzīgu tiešas saskarsmes ar Dievu jeb cilvēka mistiskās pieredzes piemēru.
Ar ko ir īpaša jūdaisma mistiskā tradīcija? Iespējams, tā ir izkoptāka nekā Rietumu reliģiju kristīgā vai islāma mistiskā tradīcija. Tam ir savs skaidrojums. Atšķirībā no kristietības vai islāma jūdaisms kopš Otrā Tempļa jeb Hēroda tempļa sagraušanas mūsu ēras pirmajā gadsimtā nekur nav bijusi dominējošā vai valdošā reliģija līdz pat ebreju valsts nodibināšanai pēc Otrā pasaules kara. Bieži tā ir bijusi represētas kopienas reliģija ar ierobežojumiem, sākot ar to, kas ebrejiem drīkstējis piederēt un kas ne, līdz pat tam, ka no noteiktām valstīm ebreji tikuši izdzīti, piemēram, kā tas notika Izabellas un Ferdinanda valdīšanas laikā Spānijā 1492. gadā.
Nonākot vietās, kur sava ticība bija jāpraktizē slēpti, dažreiz pat vienatnē aiz slēgtām durvīm, šī personiskā saruna ar Dievu kļūst īpaši nozīmīga. Tai pašā laikā tā slēpj sevī arī noteiktus izaicinājumus oficiālajai reliģijai, jo šīs nepastarpinātās sarunas laikā ar Dievu cilvēki mēdz sadzirdēt lietas, iegūt pieredzi, kas ir pretrunā ar oficiālo attiecīgās reliģijas stāstu, doktrīnu. Tā rodas gan pravieši, kurus, kā mēs zinām, savās mājās neatzīst, gan arī ķeceri.
Uzreiz gan jāiebilst, ka ne obligāti mistiskā pieredze ir tāda kā Mozum, ar nonākšanu Dieva priekšā. Šis pieredzes dziļums var būt ļoti dažāds un var nebūt pat reliģisks.
Uzdrīkstēšos apgalvot, ka katrs no mums, arī tie, kas neuzskata sevi par ticīgiem, dzīvē ir šādu mistisko pieredzi ieguvuši.
Tas var būt noticis vai nu kāda klasiskās mūzikas koncerta laikā, vai aplūkojot kādu gleznu, vai varbūt esot dabā. Tā ir sajūta, ka ar cilvēku notiek kaut kas liels, nozīmīgs, visaptverošs un tai pašā laikā vārdos grūti aprakstāms. Arī psihologi šos apziņas stāvokļus ir gana labi izpētījuši.
Viena no šādas reliģiskās mistiskās pieredzes formām jūdaismā ir kabala. Tā ir mācības daļa, kas, kā jau teicu, radās 12. gadsimtā mūsdienu Spānijas un Dienvidfrancijas teritorijā.
Tā nebija pilnībā unikāla mācība pat jūdaismam. Jau no mūsu ēras sākuma agrīnajā jūdaismā eksistēja mērkaba skola, kuras centrā ir vīzija par Dieva pili un Dieva troni uz riteņiem (kaujas rati) un cilvēka nonākšanu Dieva troņa priekšā. Bija un ir vēl virkne citu skolu, kā midraš (senebreju valodā: apmācību nams) tradīcija, kas slēpto patiesību meklē rakstītu tekstu mistiskā interpretācijā; vai ļoti demokrātiskais tādā nozīmē, ka tas ir visas tautas misticisms – hasīdisms jeb mācība par to, kā slēptā kopienā kļūt par svētuma meklētāju.
Zohars
Atgriežoties pie kabalas, viena no būtiskām kabalas sastāvdaļām ir skaitļu un burtu līdzības meklējumi. Ebreju alfabēts šādam misticisma veidam ir ļoti pateicīgs, jo šajā rakstības sistēmā arī skaitļus apzīmē burti. Tā alfabēta pirmais burts alef ir arī skaitļa viens apzīmējums, otrais burts bet vienlaicīgi ir divi un tā joprojām. Līdz ar to katrs vārds ir arī skaitļu kopa un katrs skaitlis var tikt izlasīts kā vārds. Tas ļauj Toras jeb ebreju svētās grāmatas tekstā, kas atbilst kristiešu Vecās Derības pirmajām piecām Mozus grāmatām, un citos tekstos meklēt slēptu skaitlisku nozīmi. Piemēram, kabala saka, ka eksistē desmit Dieva izpausmes, kas vienlaikus ir desmit apgalvojumi. Tos kabalā sauc par Safirot un bieži vien ne tikai uzskaita, bet attēlo arī grafiski pasaules koka formā. Senebreju valodā "Safirot" desmit apgalvojumu tekstā ir tieši 613 burti, kas pēc skaita sakrīt ar 613 ebreju uzvedības normām. Kabalisti ir izpētījuši, ka Safirot normu pierakstā ir izmantoti 22 no 23 senebreju alfabēta burtiem. Neizmantots paliek burts tet. Arī tas, pēc kabalas praktizētāju domām, nav nejauši, jo burts tet apzīmē cilvēka kuņģi, kurš nav Dieva izpausme saskaņā ar to pašu kabalas mācību.
Kabalā līdzās Torai ir savs galvenais teksts – Zohars. Tradīcija uzskata, ka tas ir tikpat sens teksts kā Tora un tā oriģinālvaloda ir aramiešu valoda. Tomēr pētnieki ir izpētījuši, ka patiesībā Zohars ir stipri jaunāks teksts. Tas radies Spānijā. Ir pat zināms tā autors. Tas ir spāņu ebrejs Mozus de Leone, un, lai tekstam piešķirtu senlaicīgumu, tas uzrakstīts aramiešu valodā. Ir precīzi zināms laiks, kad tas noticis – no 1275. līdz 1280. gadam. Zināma arī vieta, kur teksts sacerēts – Spānijas pilsētā Gvadalaharā. Mozum de Leonem labpatikās (un tādu piemēru rakstītu tekstu vēsturē nav mazums) apgalvot, ka viņš pavisam nejauši ir atradis senu tekstu. Šo stāstu ticamāku padarīja fakts, ka arī pats ar savu vārdu Mozus de Leone vēlākajos gados tika publiskojis gana daudz tekstu.
Paša Zohara teksta saturs nav speciāli mistisks. Tas satur daudzus maz saistītus stāstus. Tajos līdzās patiešām mistiskiem stāstiem par nonākšanu Dieva troņa priekšā ir gan virkne Toras komentāru, gan vienkārši nosacīti romantisku stāstu. Kabalas mācība pamatā balstās šo stāstu mistiskā interpretācijā un slēptās mācības meklēšanā tajos.
Šo kabalas mācību ļoti organiski ebreju garīgajā tradīcijā papildināja tajā pašā laikā dzīvojošā rabīna Abulafijas ļoti praktiskā pieeja misticisma piekopšanai. Viņš mācīja, kā praktiski veidot personisko sarunu ar Dievu. Rabīna Abulafijas tekstos var atrast tādas praktiskas pamācības kā, piemēram, – atrodi vientuļu māju, kur tevi neviens neredz un nedzird. Apsedzies ar lūgšanu šalli, apsedz arī galvu un sagatavojies nonākt Dieva priekšā.
Es teiktu, pēc būtības daudz neatšķiras no mūsdienu meditācijas skolotāju pamācībām.
Vai vēl viena rabīna Abulafijas metode, kā nepastarpināti iegūt vēsti no Dieva, – paņem zīmuli un spontāni raksti burtus un skaitļus. Pārvieto un kombinē tos. Radīsies Dievišķais spēks un izpaudīsies Dievišķā patiesība. Nonāksi Dieva priekšā, ekstāzē – ķermenis trīcēs, un tu būsi gatavs mirt. Tu mirsi. Tādas, lūk, praktiskas pamācības.
Un nobeigumā gribu pieminēt vēl vienu ebreju skolotāju jau no ļoti nesena laika. Tas ir rabīns Abrahams Īzaks Kūks. Īpaši interesants ar to, ka viņš ir dzimis 1865. gadā Grīvā, kas mūsdienās ir viens no Daugavpils pilsētas rajoniem. Vēlāk viņš bijis rabīns Londonā un dzīves pēdējā posmā, vēl pirms ebreju valsts izveidošanas, kas notika pēc Otrā pasaules kara, Kūks bija Palestīnas virsrabīns. Šo amatu viņš ieņēma no 1921. gada līdz pat savai nāvei 1935. gadā. Viņš mācīja un praktizēja kabalai ļoti tuvu mācību par to, kā ieraudzīt dievišķo gaismu, savienoties ar dievišķo lūgšanas laikā.
Vienlaikus Abrahams Īzaks Kūks bija progresīvs. Vismaz tajā nozīmē, ka viņš aktīvi atbalstīja Darvina mācību par evolūciju, sakot, ka tā atspoguļo Dieva gribu, lai cilvēks nekad nepārstātu pilnveidoties.
Jāteic, ka arī Austrumeiropai ir bijusi nozīmīga loma jūdaisma attīstībā, īpaši tādām vietām kā Viļņa vai Breslava. 18. gadsimta jūdaisma vēsturē nozīmīgu lomu spēlē Elija ben Solomons, saukts arī par Dižo no Viļņas. Viņš redzēja dažādas vīzijas un tajās runāja ar pagātnes ebreju mistiķiem un pieredzēja Dievu.
Bet, protams, kā jau minēju sākumā, mistiskā tradīcija brīžiem var kļūt arī ļoti ekstravaganta. Piemēram, 17. gadsimtā populārs kļuva Turcijas pilsētā Smirnā dzimis ebreju mistiķis Sabatajs Zevi, kurš sevi pasludināja par mesiju. Viņš paredzēja pasaules galu 1666. gadā un aicināja savus sekotājus pārdot visu, kas tiem pieder, un doties uz Palestīnu, kur visām desmit vēsturiskajām ebreju ciltīm apvienoties un gaidīt šo galu. Jāsaka, ka viņam bija samērā daudz sekotāju dažādās valstīs un pilsētās. Un vietu, kur Sabatajs Zevi dzīvoja, bija daudz. Viņš kādu laiku pabija gan Aleksandrijā, gan Atēnās, arī Konstantinopolē. Šo vietu ir tik daudz, jo parasti pēc īsāka vai garāka uzturēšanās laika kādā pilsētā pilsētas valdība vai vietējā ebreju kopiena viņu no tās izraidīja par musināšanu un ķecerību.
Arī savas dzīves nobeigumā Sabatajs Zevi turpināja pārsteigt. Savu klejojumu laikā nonācis musulmaņu cietumā, viņš pārgāja islāma ticībā un sāka sludināt Korānu, kļūstot pat par vidēja ranga musulmaņu garīdznieku.
Pasmaidīsim un atcerēsimies teicienu par to, ka Dieva ceļi tik tiešām ir neizdibināmi.
Profesora Auziņa zinātnes sleja
