Atšķirība starp Rietumiem un Austrumiem
Gan vīns, gan tēja ir nevis vienkārši seni, bet ļoti seni dzērieni. Cilvēki tos pazinuši un baudījuši jau vairākus gadu tūkstošus pirms mūsu ēras. Arī mūsdienās gan vīnam, gan tējai attiecīgajās tradīcijās ir zināma sakrāla nozīme. Vīns kristietībā – caur Kristus asinīm uz pestīšanu. Tēja budismā – Budas ceļš uz patiesību. Gan vīnu, gan tēju var baudīt ikdienā kā vienkāršu dzērienu, bet var šim procesam piešķirt zināmu rituāla formu. Taču, kā saka viens no izcilākajiem Japānas kultūras popularizētājiem Rietumu pasaulē D.T. Suzuki: "Vīns sākotnēji uzmundrina, vēlāk apreibina un padara miegainu. Turpretī tēja mūs tikai uzmundrina, padara prātu asu un atvērtu." Pēc Suzuki domām, šeit ir atrodama būtība atšķirībām starp Rietumiem un Austrumiem. Rakstu šo pēdējo apgalvojumu, nevis lai piekristu D.T. Suzuki viedoklim, bet gan lai piedāvātu šo apgalvojumu apdomāšanai un iekšējas vai varbūt konkrētas sarunas ar draugiem rosināšanai pie tējas pialā vai vīna glāzes.
Taču nav jāatskatās tik senā pagātnē, arī tagad pret tēju ķīnieši izturas ar ļoti lielu cieņu un pat bijību.
Atceros, kā Singapūrā, pērkot ļoti labu zaļo tēju mazā ķīniešu ģimenes veikaliņā, saimniece man trīs reizes, pēdējo reizi vēl mani noķerot pirms iziešanas pa durvīm, atgādināja, lai tikai es to neapleju ar pārāk karstu ūdeni, jo tādējādi es tēju vienkārši iznīcināšu.
Tāpat, uzlejot tēju mazās, gandrīz spēļmantiņu atgādinošās tējkanniņās, kas izgatavotas no īpašajiem, vienīgi Īšingas provincē iegūstamiem māliem, ir jāatceras vairākas lietas. Šo tējkanniņu pēc tējas gatavošanas drīkst skalot tikai ar aukstu ūdeni. Jebkurš trauku mazgājamais līdzeklis iespiedīsies māla porās, un tējkanniņa būs neglābjami sabojāta. Šo pašu poru dēļ katram tējas veidam ir sava tējkanniņa – zaļajai tējai sava, ūlong tējai sava un tā tālāk. Vēl: tēju gatavojot, tējkanniņas māla porās veidojas patina – tējas atstātās pēdas. Jo vairāk lietota tējkanniņa, jo patina izteiktāka un tēja labāka. Ķīnieši to uztver ļoti nopietni. Es viņiem ticu un mēģinu sekot šiem likumiem.
Tējas uzliešanu šajās tējkanniņās sauc par gongfu stila tējas rituālu. Šis stils izveidojies mūsu ēras 12. gadsimtā, un tā nosaukuma izcelsme ir tāda pati kā ķīniešu gongfu (bieži raksta kungfu) cīņas māksla. Šis vārds nozīmē – prasme, kas iegūta, daudz praktizējot. Šajā rituālā mazajā tējkanniņā tējas lapiņas vispirms "noskalo". Protams, šīs daļas jēga nav nomazgāt putekļus, bet gan lapiņas uz īsu brīdi samitrināt, lai tās sāk uzbriest. Tad tējkanniņā veido daudzus (līdz pat desmit) tējas uzlējumus, katru reizi tēju turot ūdenī vien dažus desmitus sekunžu un tad tējkanniņu izlejot pilnīgi tukšu. Tēja vispirms tiek lieta augstā konusveida trauciņā. No šī trauciņa tēju nedzer. To uzreiz pārlej mazā pialiņā, bet konusā saglabājas tējas aromāts. Pirms tējas dzeršanas tas tiek baudīts. Te ir zināma analoģija ar mūsu kultūrā pierasto vīna smaržas baudīšanu pirms pirmā vīna malka. Kad tējas aromāts novērtēts, baudiet to no mazās pialiņas. Arī šeit ir noteikta etiķete. Ķīniešu mājastēvs nesapratīs, ja jūs mazo pialiņu iztukšosiet vienā malkā. Tas jādara pamazām, maziem malciņiem, izbaudot tējas garšas visas nianses.
Vēl jāpiebilst, ka Ķīnā gongfu tējas dzeršana drīzāk ir viena cilvēka meditatīvi izpildīts rituāls, kas notiek klusumā un vienatnē, nevis socializēšanās pasākums. Tāda kā meditācija ar tēju par dzīvi. Kā atkal raksta Lu Ju: "Tējas rituāls gan samurajiem, gan mums, lai apzinātos, ka nav iespējams nepārtraukti cīnīties, karot un būt augstākajā koncentrēšanās stāvoklī. Tas dod iespēju atrast miera mirkļus un patvērumu no cīņas." Vai nav skaisti un arī noderīgi? Un, protams, rituālā, lai tas darbotos, ir jāpraktizējas. Tikai tad, kad tas novests līdz automātismam un vairs nav jādomā, kas jādara tālāk, tas sāk darboties. Tad jūs nevis izpildāt rituālu, bet rituāls vada jūs pēc savas loģikas un savā tempā.
Vēl par ūdeni
Tam ir jābūt īpaši labam. Starp citu, labākais esot tas, ko var pasmelt Jandzi upes vidū. Vēl kāda leģenda vēsta, ka kāds Ķīnas imperators esot aizsūtījis savu ministru pasmelt upes vidū ūdeni imperatora tējai. Ministrs tā arī izdarījis, bet, ar laivu tuvojoties upes krastam, ūdeni nejauši izšļakstījis. Ministrs nolēmis, ka gan jau imperators nepamanīs, un piepildījis trauku atkārtoti, bet ar ūdeni tuvu Jandzi krastam. Lieki teikt, ka saskaņā ar šo leģendu imperatora tēja tikusi sabojāta un ministrs zaudējis ne tikai amatu, bet arī galvu.
Tang dinastijas valdīšanas laikā apmēram mūsu ēras 780. gadā uzrakstītajā ķīniešu traktātā par tēju lasāms: "Tēja ir ūdens Būtība; ūdens ir tējas Pamatvērtība. Ja Pamats nav tīrs un dabisks, Būtība nevar izpausties; ja tēja nav izsmalcināta, kā gan var uztvert Pamatvērtību?" Vēl vairāk, šā traktāta autors Lu Ju turpina: "Tējas kvalitāte izpaužas ūdenī. Kad tēja, kas ir astoņi, savienojas ar ūdeni, kas ir desmit, tad arī tēja ir desmit! Ja ūdens ir astoņi pārī ar tēju, kas ir desmit, tad tēja ir tikai astoņi."
Bez ūdens kvalitātes izšķiroša nozīme ir arī ūdens temperatūrai. Zaļā tēja ir jālej astoņdesmit grādu temperatūrā, ūlong deviņdesmit piecos grādos, bet pu-er – visos simt. Vai ķīnieši, gatavojot tēju, mēra ūdens temperatūru? Protams, nē. To nosaka pēc dzirdes un vērojot ūdeni. Kā saka Lu Ju: "Kad vārošs ūdens ir kā zivs acs un ir klusa skaņa, šī ir ūdens pirmā vārīšanās. Kad uz malām tas ir kā uzbriedis pavasaris un tajā ir savienotas pērles, šī ir otrā vārīšanās. Kad ūdens kļūst kā mežonīgi viļņi, šī ir trešā vārīšanās." Ceru, jūs man piekritīsiet – gan poētiski, gan arī praktiski.
Vīna dzimtene ir Tuvie Austrumi, bet tēja nāk no Senās Ķīnas. Ir dažādas leģendas par tās izcelsmi. Saskaņā ar vienu no tām, apmēram trīs tūkstošus gadu pirms mūsu ēras Ķīnas imperators Šen Nuns esot vārījis ūdeni zem tējas koka, kad dažas tējas lapas nejauši iekritušas viņa katlā. Aromāta piesaistīts, imperators esot šo novārījumu nogaršojis un atklājis, ka tas ir gan garšīgs, gan uzmundrinošs. Tā sākusies tējas kā dzēriena vēsture.
Droši vien ikviens būs redzējis tādus vai citādus attēlus ar tējas plantācijām, kas nebūt neizskatās pēc koku birzs. Vai tā ir cita tēja, nekā trāpījās imperatoram Šen Nunam? Tomēr ne. Arī mūsdienās savvaļā Ķīnā var atrast lielus un senus tējas kokus, kuru vecumu vērtē vismaz vairākos simtos gadu. Turpretī tējas plantācijās redzamie tējas krūmi ir šī paša auga ar latīnisko nosaukumu Camellia sinensis kultivēts paveids. Protams, kultivējot katrā vietā ir selekcionētas zināmas sugas atšķirības, līdzīgi kā veidojušās šķirnes āboliem.
Tēju veidi
Taču galvenā atšķirība ir tajā, kas noticis ar tējas lapām pēc tam, kad tās savāktas tējas plantācijā. Pazīstamās tējas, piemēram, zaļā vai melnā, atšķiras tieši ar tējas lapiņu tālāko apstrādi. Neiedziļinoties detaļās un niansēs, tējas var klasificēt šādi. Ja no krūma novāktā tēja tiek uzreiz vai nu saulē vai uz uguns samērā strauji izžāvēta, iegūst zaļo tēju. Tā ir tēja, kas ir vistuvāk dabiskam augam. Turpretī, ja pēc novākšanas tējas lapiņas nedaudz paburza, lai no tām sāk izdalīties sula, un tad ļauj šai sulai, saskaroties ar gaisu, pilnībā oksidēties, lapiņas kļūst tumšas. Pēc tam tās izžāvējot, iegūst melno tēju. Un tad ir ļoti interesanta tēju grupa – ūlong tējas. Tās ir tējas, kurām lapiņu oksidēšanās process ir apturēts kaut kur pa vidu starp zaļo un melno tēju. Tās var būt tikai mazliet oksidētas ūlong tējas, gandrīz zaļās tējas. Bet tās var būt teju pilnīgi oksidētas, gandrīz kā melnā tēja. Un, protams, visas gradācijas, kas ir pa vidu šajā tējas ceļā no zaļās uz melno.
Vēl ļoti interesants tējas veids ir pu-er tējas. Tās ir tējas, kas veidojas, ja tējas lapiņas pēc samīcīšanas atstāj uz ilgāku laiku gaisā. Tad tās paspēj ne tikai oksidēties, bet sāk aktīvi fermentēties. Mēs teiktu – tās ierūgst. Kad šī fermentēšanās ir notikusi, tēju parasti tādu apaļu "biezo pankūku" formā sakaltē un pārdod. Protams, eksistē vēl arī citi īpaši tēju paveidi – baltā, dzeltenā tēja vai Japānā īpaši populārais zaļās tējas pulveris.
Vai tā ir bijis vienmēr? Nebūt ne. Pirmais nopietnais traktāts par tēju ir uzrakstīts Ķīnā. Tas ir Tang dinastijas valdīšanas laikā apmēram mūsu ēras 780. gadā tapušais Lu Ju traktāts "Tējas klasika". Tēja manis aprakstītajā formā tiek lietota, sākot tikai no apmēram mūsu ēras 16. vai pat 17. gadsimta. Sākotnēji, lai saglabātu tēju, to sajauca ar rīsu pastu kā saistvielu un tad šādu masu kaltēja. Tēju gatavojot, masu karsēja, lai atbrīvotos no rīsu pastas, un tad atlikušo tēju vārīja ūdenī.
Starp citu, vēl šobaltdien kā atmiņas par tiem laikiem Japānā populāra ir zaļā tēja, kurai pievienoti rīsu graudi.
Profesora Auziņa zinātnes sleja
